Taču neaizmirstiet, ka būt kopā ar Jēzu nozīmē arī neizbēgami sastapties ar Viņa Krustu. Kad mēs ieliekam sevi Dieva rokās, Viņš bieži vien pieļauj, ka gan iekšēji — savā dvēselē —, gan ārēji — no apkārtējo cilvēku puses —, mums nākas piedzīvot sāpes, vientulību, grūtības, neslavu, apmelojumus un izsmieklu. Tas viss notiek tādēļ, ka Viņš vēlas mūs pārveidot pēc sava attēla un līdzības; tā vārdā Viņš pat pieļauj, ka tiekam saukti par ārprātīgiem un uzskatīti par nelgām.

Ir pienācis laiks iemīlēt pasīvo mortifikāciju — to, kuru neizvēlamies mēs paši, bet kas patvaļīgi parādās mūsu dzīvē reizēm slēptā veidā, citreiz — nekaunīgā atklātībā — tad, kad to nemaz negaidām. Mēdz notikt tā, ka avij trāpa akmeņi, kurus būtu vajadzējis mest uz vilkiem — Kristus sekotājs savā dzīvē pieredz, ka no tiem, kuriem teorētiski vajadzētu viņu mīlēt, viņš saņem pilnīgi pretēju izturēšanos — neuzticēšanos, kas var pāraugt naidīgumā; aizdomas, kas vainagojas ar naidu. Viņš tiek uzlūkots ar bažām it kā būtu melis, jo viņa līdzcilvēki netic iekšējai dzīvei, netic tam, ka iespējams veidot personīgas attiecības ar Dievu; turpretim ar ateistiem un tiem, kuriem Dievs ir vienaldzīgs, šie cilvēki, kas citādi mēdz uzvesties nekaunīgi un rupji, pēkšņi kļūst par pašu laipnības un iecietības iemiesojumu.

Mūsu Kungs var pat pieļaut, ka pret Viņa mācekļiem tiek pavērsts ierocis, kas nekad nedara godu tiem, kas pie tā ķeras, proti, tie ir personīgie apvainojumi, kuros turklāt tiek izmantoti daudzkārt dzirdēti, tendenciozi un noziedzīgi izteikumi, kas ir melīgas plaša mēroga propagandas auglis, jo diemžēl ne jau visiem piemīt labas gaumes un mēra izjūta.

Ņemot to vērā, nav nekāds brīnums, ka apšaubāmu teoloģijas virzienu pārstāvji un vieglprātīgas „gan jau viss būs kārtībā“ morāles atbalstītāji, kā arī tie, kas, sekojot savām iegribām, iesaistās šaubīgās liturģiskās praksēs un atbalsta „hipiju“ stila disciplīnu, kā arī bezatbildīgu valdīšanu, sastopoties ar cilvēkiem, kas runā tikai un vienīgi par Jēzu Kristu, nevilcinās pret viņiem vērst slimīgas greizsirdības jūtas, aizdomas, apmelojumus, viņus apvainot, pazemot, tenkot un izturēties slikti, visādi cenšoties padarīt viņu dzīvi neciešamu.

Tā Jēzus norūda savējo dvēseles, vienlaicīgi tomēr nekad nepārstājot viņiem sniegt iekšēju mieru un prieku — viņi labi saprot, ka pat visus pasaules melus kopā saliekot, ļaunajiem gariem tos neizdosies pataisīt par patiesību. Kristus iegravē savējo sirdīs dzīvu pārliecību, ka viņi atradīs saskaņu un mierinājumu savai dvēselei vienīgi tad, kad nolems pārstāt izmisīgi pēc tās tiekties.