Ceļā uz svētumu

Mēs esam dziļi aizkustināti un mūsu sirdis ir patiesi saviļņotas, kad uzmanīgi ieklausāmies svētā Pāvila saucienā: „Tāda ir Dieva griba, lai jūs kļūtu svēti.“ (sal. 1 Tes 4, 3-5) Šodien es uzstādu sev šo mērķi atkal no jauna, un atgādinu to arī jums un visiem cilvēkiem — tāda ir Dieva griba — lai mēs būtu svēti.

Lai nestu dvēselēm patiesu mieru, lai pārveidotu pasauli un meklētu Dievu, mūsu Kungu, pasaulē un caur šīs pasaules lietām, personīgais svētums ir absolūti nepieciešams. Tiekoties ar cilvēkiem no daudz dažādām zemēm un visdažādākajiem sabiedrības slāņiem, man bieži tiek vaicāts pēc padoma šai sakarā: „Ko Jūs teiksiet mums, precētiem ļaudīm? Un tiem, kas strādājam lauksaimniecībā? Ko darīt mums — atraitnēm? Ko —jauniešiem?“

Parasti atbildu, ka man zināma tikai „viena recepte“. Un mēdzu arī piebilst, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus pasludināja labo vēsti visiem cilvēkiem bez izņēmuma. Viena recepte, viens ēdiens un tikai viena barība: „Mana barība ir izpildīt Tā gribu, kas mani sūtījis, lai es pabeigtu Viņa darbu.“ (Jņ 4, 34) Viņš aicina uz svētumu ikvienu; no ikviena Viņš prasa mīlestību — no jauna un veca, no tā, kas neprecējies un tā, kas precējies, no vesela un slima, izglītota un neskolota, neatkarīgi no darba, ko darām un vietas, kurā dzīvojam. Ir tikai viens veids, kā veidot tuvas attiecības ar Dievu un augt paļāvībā uz Viņu — iepazīt Viņu lūgšanā, sarunāties ar Viņu un parādīt Viņam mūsu sirds mīlestību.

Runāt ar Dievu

„Kad jūs Mani tad piesauksit, Es jums atbildēšu.“ (Jer 29, 12) Lai Viņu piesauktu, mums ar Viņu ir jārunā, pie Viņa jāvēršas — savā dzīvē mums jāīsteno apustuļa pamudinājums: sine intermissione orate (1 Tes 5, 17) — „Lūdziet Dievu bez mitēšanās“; lai notiek, kas notikdams. „Lūdzieties ne tikai ar sirdi, bet gan ar visu savu sirdi.“(Sv. Ambrozijs, Expositio in Psalmum CXVIII, 19, 12 (PL 15, 1471))

Iespējams, jūs domājat, ka dzīve ne vienmēr ir viegla, ka tajā netrūkst sarūgtinājumu, skumju un bēdu. Uz to es jums atkal atbildēšu ar svētā Pāvila vārdiem:„ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne valdības, ne varas, ne tagadējais, ne nākamais, ne spēki, ne augstums, ne dziļums un neviena cita radība nespēs mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir mūsu Kungā Jēzū Kristū!“ (Rom 8, 38-39) Nekas nevar mūs attālināt no Dieva labvēlības un Mīlestības, un nekas nevar mums liegt uzturēt pastāvīgas attiecības ar mūsu Tēvu.

Bet vai dzīvošana šādā nepārtrauktā vienotībā ar Dievu nav tikai cēls ideāls, kas vairumam kristiešu ir nesasniedzams? Tik tiešām, nospraustais mērķis ir augsts, taču ne nesasniedzams. Ceļš, kas ved uz svētumu, ir lūgšanas ceļš, un lūgšanai dvēselē jāiesakņojas un jāizaug pamazām — kā mazai sēkliņai, kas vēlāk kļūs par kuplu un krāšņu koku.

Mēs sākam ar mutiskām lūgšanām, kuras daudzi no mums lūdzas jau kopš bērnības. Tie ir vienkārši, dedzīgi vārdi, kas veltīti Dievam un Viņa Mātei, kas ir arī mūsu Māte. Es vēl aizvien ik rītu un vakaru — un ne tikai laiku pa laikam, bet gan regulāri — atkārtoju šo veltīšanās lūgšanu, ko man kādreiz iemācīja mani vecāki: „Mana Kundze, mana Māte! Es pilnībā veltu sevi tev, un kā pierādījumu savai bērna mīlestībai, šodien es tev veltu savas acis, savas ausis, savu mēli un savu sirdi…“ Vai šī lūgšana zināmā mērā nav aizsākums kontemplācijai, acīmredzams pierādījums paļāvības pilnai sevis atdošanai? Ko viens otram satiekoties saka iemīlējušies cilvēki? Kā viņi rīkojas? Viņi uzupurējas un uzupurē visu, kas tiem pieder, mīļotā cilvēka labā.

Viss sākas ar vienu īsu šautru lūgšanu, tai seko nākamā un vēl, un vēl viena… līdz kamēr šāda dedzība mums šķiet nepietiekama, jo vārdi liekas pārāk neizteiksmīgi…: šai mirklī paveras ceļš tuvībai ar Dievu; viss, ko vēlamies ir Viņā vienkārši lūkoties — nenogurstoši un bez mitas. Mēs sākam dzīvot kā gūstekņi, kā ieslodzītie. Un kamēr veicam mums uzticētos ikdienas pienākumus, par spīti visām mūsu kļūdām un nepilnībām cenšoties to darīt cik vien labi iespējams, mūsu dvēsele ilgojas pacelties pie Dieva. Tā tiecas Viņam pretī līdzīgi kā dzelzs, ko pievelk magnēts. Mēs sākam mīlēt Jēzu daudz stiprāk un ar tādu kā priecīgu sirds salēkšanos katrā tikšanās reizē.

„Es jūs salasīšu kopā no visām tautām un no visām tām vietām, uz kurieni Es jūs izraidīju, saka Tas Kungs, un atvedīšu jūs atpakaļ tanī vietā, no kurienes Es jūs liku aizvest!“ (sal. Jer 29, 14) Mēs topam brīvi no verdzības caur lūgšanu. Mēs jūtamies brīvi, mūsu dvēselei paceļoties kāzu dziesmas — mīlestības himnas — spārnos, kas liek vēlēties nekad nešķirties no Dieva. Tas ir jauns — dievišķs, pārdabisks un brīnišķīgs veids, kā dzīvot šajā pasaulē. Atceroties dažas XVI gadsimta spāņu garīgajā literatūrā tik bieži atkārtotās vārsmas (tulkotāja piezīme: Šeit Sv. Hosemarija atsaucas uz diviem XVI gadsimta spāņu garīgajiem dzejniekiem: Svēto Jāni no Krusta un Svēto Avilas Terēzi. Abiem minētajiem autoriem ir vārsmas ar nosaukumu Es dzīvoju, nedzīvojot sevī (Vivo sin vivir en mí). Abu dzejoļu vadmotīvs skan šādi: es mirstu, nevarēdams nomirt (que muero porque no muero) un izsaka abu dvēseles ilgas pēc tā, lai ātrāk beigtos šīs zemes dzīve un viņi beidzot varētu būt kopā ar Dievu Debesīs. Šai domai Sv. Hosemarija pretnostata savu es dzīvoju, jo nu vairs nedzīvoju es (que vivo porque no vivo), balstot to Sv. Pāvila atziņā, ko viņš pauž savā vēstulē galatiešiem: „Es dzīvoju, bet jau ne es, bet manī dzīvo Kristus.“ (Gal 2, 20)), varbūt arī mēs savā dzīvē vēlēsimies piedzīvot šo patiesību: es dzīvoju, jo nu vairs nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus! (sal. Gal 2, 20)

Šī pārliecība, kā arī apziņa, ka Jēzum šeit uz zemes nav daudz draugu, liek mums nepieciešamību strādāt šai pasaulē daudzus gadus pieņemt ar prieku. Neatteiksimies no sava pienākuma dzīvot un darīt to ar pilnu atdevi, sevi netaupot un līdz pat pēdējam mirklim kalpojot Dievam un Viņa Baznīcai. Darīsim to nepiespiesti: in libertatem gloriae filiorum Dei, qua libertate Christus nos liberavit (sal. Rom 8, 21; sal. Gal 4, 31) — Dieva bērnu brīvībā, ko Jēzus mums ieguva nomirstot pie Krusta koka.

Iespējams, jau pašā sākumā mūsu ceļu aizšķērsos dažādas grūtības un mūs apņems tenku sacelti putekļu mākoņi, bet mūsu svēttapšanas ienaidnieki tikmēr, ļaunprātīgi izmantojot viņiem doto varu, sāks pielietot tik spēcīgas un labi organizētas psiholoģiskā terora metodes, ka pat tie, kuri līdz šim brīdim būs rīkojušies saprātīgi un taisnīgi, noies no pareizā ceļa, sekojot viņu absurdajam piemēram. Un lai gan viņu balsis skan līdzīgi ieplīsušam zvanam, kas izliets no lēta metāla un kura skaņa tik ļoti atšķiras no avju Gana stabules balss, viņi tā prot sagrozīt vārdus un izkropļot valodu — vienu no brīnišķīgākajām dāvanām, ko cilvēks jelkad saņēmis no Dieva — brīnumskaistu iespēju cildenas mīlestības un draudzības domas un jūtas paust vārdos un apliecināt Kungam un Viņa radībām —, ka uzreiz top skaidrs kādēļ svētais Jēkabs nodēvēja mēli par „netaisnības pasauli“ (sal. Jk 3, 6). Tā spēj nodarīt ārkārtīgu ļaunumu: izplatīt melus, celt neslavu, nomelnot, krāpt, apvainot, aizmuguriski aprunāt.

Kristus Vissvētākais cilvēciskums

Kā lai mēs pārvaram šīs grūtības? Kā lai stiprinām mūsu sākotnējo apņēmību, kas tagad sāk likties kā smaga nasta? Iedvesmojoties no Vissvētākās Jaunavas Marijas, mūsu Mātes, piemēra, kas ir kā plats un drošs ceļš, kas vienmēr ved pie Jēzus.

Lai tuvotos Dievam, mums jāizvēlas pareizais ceļš — Kristus Vissvētākais cilvēciskums. Tādēļ es vienmēr iesaku cilvēkiem lasīt grāmatas par Kunga Ciešanām. Šie teksti, ko caurstrāvo patiesa dievbijība, mums atklāj Dieva Dēlu — Cilvēku, tādu pašu kā mēs — un patiesu Dievu, kurš mīl un cieš, lai atpestītu pasauli.

Lūdzieties Svēto Rožukroni — vienu no vissenākajām un stiprākajām kristiešu lūgšanām. Baznīca mūs aicina kontemplēt tā noslēpumus, lai mūsu prātā un iztēlē līdz ar Jaunavas Marijas prieku, sāpēm un godību, tiek iegravēts arī mūsu Kunga dzīves apbrīnojamais piemērs — Viņa dzīves trīsdesmit apslēptie gadi, Viņa trīs sludināšanas gadi, kaunpilnās Ciešanas un godības pilnā Augšāmcelšanās.

Sekot Kristum — tas ir viss noslēpums. Iet Viņam līdzās tik cieši, lai būtībā dzīvotu kopā ar Viņu līdzīgi kā to darīja pirmie divpadsmit apustuļi. Tik tuvu, lai mēs ar Viņu identificētos. Tad — ja vien neliksim šķēršļus Dieva žēlastības darbībai — mēs pavisam drīz varēsim teikt, ka esam ieģērbušies mūsu Kungā Jēzū Kristū. (sal. Rom 13, 14) Tad visa mūsu rīcība un dzīve atspoguļos Kunga attēlu. Un, ja spogulis būs labs, tajā būs redzama mūsu Pestītāja visulaipnā seja — neizķēmota, nepārveidota, nepadarīta par karikatūru — un citiem cilvēkiem būs iespēja Viņu apbrīnot un Viņam sekot.

Mūsu centienos identificēties ar Kristu esmu izdalījis it kā četrus posmus: Kungu meklēt, atrast, iepazīt un iemīlēt. Iespējams, jūs apzināties, ka šobrīd stāvat vēl tikai uz pirmā pakāpiena. Tad meklējiet Viņu dedzīgi; meklējiet Viņu paši sevī un dariet to ar visu savu spēku. Ja jūs tā rīkojaties, uzdrošinos apgalvot, ka esat Kungu jau atraduši, ka esat jau sākuši Viņu iepazīt un mīlēt, un sarunāties ar Viņu, kas mīt Debesīs. (sal. Flp 3, 20)

Es lūdzu Kungu, lai mēs stingri apņemtos stiprināt savās sirdīs vienīgo patiesi vērtīgo un cildeno vēlēšanos — atrasties tuvu Jēzum — līdzīgi kā to ar kvēlām sirds ilgām, pašaizliedzīgi, itin neko neatstājot novārtā, darīja Viņa Vissvētākā Māte un Svētais Patriarhs Jāzeps. Tad mēs piedzīvosim prieku būt par Dieva draugiem — gara sakopotībā, kas ir savienojama ar mūsu profesionālajiem un pilsoņa pienākumiem —, pateicīgi Viņam par to smalkjūtību un mīlestību, ar kādu Viņš māca mums pildīt Tēva gribu, kurš dzīvo debesīs.

Taču neaizmirstiet, ka būt kopā ar Jēzu nozīmē arī neizbēgami sastapties ar Viņa Krustu. Kad mēs ieliekam sevi Dieva rokās, Viņš bieži vien pieļauj, ka gan iekšēji — savā dvēselē —, gan ārēji — no apkārtējo cilvēku puses —, mums nākas piedzīvot sāpes, vientulību, grūtības, neslavu, apmelojumus un izsmieklu. Tas viss notiek tādēļ, ka Viņš vēlas mūs pārveidot pēc sava attēla un līdzības; tā vārdā Viņš pat pieļauj, ka tiekam saukti par ārprātīgiem un uzskatīti par nelgām.

Ir pienācis laiks iemīlēt pasīvo mortifikāciju — to, kuru neizvēlamies mēs paši, bet kas patvaļīgi parādās mūsu dzīvē reizēm slēptā veidā, citreiz — nekaunīgā atklātībā — tad, kad to nemaz negaidām. Mēdz notikt tā, ka avij trāpa akmeņi, kurus būtu vajadzējis mest uz vilkiem — Kristus sekotājs savā dzīvē pieredz, ka no tiem, kuriem teorētiski vajadzētu viņu mīlēt, viņš saņem pilnīgi pretēju izturēšanos — neuzticēšanos, kas var pāraugt naidīgumā; aizdomas, kas vainagojas ar naidu. Viņš tiek uzlūkots ar bažām it kā būtu melis, jo viņa līdzcilvēki netic iekšējai dzīvei, netic tam, ka iespējams veidot personīgas attiecības ar Dievu; turpretim ar ateistiem un tiem, kuriem Dievs ir vienaldzīgs, šie cilvēki, kas citādi mēdz uzvesties nekaunīgi un rupji, pēkšņi kļūst par pašu laipnības un iecietības iemiesojumu.

Mūsu Kungs var pat pieļaut, ka pret Viņa mācekļiem tiek pavērsts ierocis, kas nekad nedara godu tiem, kas pie tā ķeras, proti, tie ir personīgie apvainojumi, kuros turklāt tiek izmantoti daudzkārt dzirdēti, tendenciozi un noziedzīgi izteikumi, kas ir melīgas plaša mēroga propagandas auglis, jo diemžēl ne jau visiem piemīt labas gaumes un mēra izjūta.

Ņemot to vērā, nav nekāds brīnums, ka apšaubāmu teoloģijas virzienu pārstāvji un vieglprātīgas „gan jau viss būs kārtībā“ morāles atbalstītāji, kā arī tie, kas, sekojot savām iegribām, iesaistās šaubīgās liturģiskās praksēs un atbalsta „hipiju“ stila disciplīnu, kā arī bezatbildīgu valdīšanu, sastopoties ar cilvēkiem, kas runā tikai un vienīgi par Jēzu Kristu, nevilcinās pret viņiem vērst slimīgas greizsirdības jūtas, aizdomas, apmelojumus, viņus apvainot, pazemot, tenkot un izturēties slikti, visādi cenšoties padarīt viņu dzīvi neciešamu.

Tā Jēzus norūda savējo dvēseles, vienlaicīgi tomēr nekad nepārstājot viņiem sniegt iekšēju mieru un prieku — viņi labi saprot, ka pat visus pasaules melus kopā saliekot, ļaunajiem gariem tos neizdosies pataisīt par patiesību. Kristus iegravē savējo sirdīs dzīvu pārliecību, ka viņi atradīs saskaņu un mierinājumu savai dvēselei vienīgi tad, kad nolems pārstāt izmisīgi pēc tās tiekties.

Kad patiesi sāksim pielūgt un mīlēt Jēzus Vissvētāko cilvēciskumu, mēs vienu pēc otras atklāsim Viņa rētas. Grūtībās — šajā sāpīgajā, ne viegli panesamajā un „piespiedu“ — ne mūsu pašu brīvprātīgi izvēlētajā — šķīstīšanās laikā, ko pavada gan saldas, gan rūgtas asaras, ko visiem spēkiem cenšamies noslēpt, mēs izjutīsim īpašu vajadzību paslēpties ikkatrā no Viņa Vissvētākajām rētām, meklējot tajās šķīstīšanos, iepriecinājumu un stiprinājumu, ko sniedz Viņa atpestījošā Asins. Mēs turp dosimies līdzīgi kā dūjas, kas, runājot Svēto Rakstu vārdiem, klinšu plaisās atrod patvērumu no vētras. (sal. Dz 2, 14) Mēs tur patversimies, lai rastu tuvību ar Kristu, un redzēsim, ka Viņa balss ir salda un Viņa vaigs ir mīlīgs (sal. Dz 2, 14), jo „tie, kas zina, ka Viņa balss ir maiga un patīkama, ir saņēmuši Evaņģēlija žēlastību, kas liek viņiem teikt: Tev ir mūžīgās dzīves vārdi.“ (Sv. Gregors no Nīsas, In Canticum Canticorum homiliae, 5 (PG 44, 879))

Nedomāsim, ka nostājoties uz šī kontemplācijas ceļa, mūsu kaislības uzreiz norimsies uz visiem laikiem. Mēs sevi maldinātu, ja iedomātos, ka ilgas pēc Kristus, satikšanās ar Viņu, Viņa iepazīšana un maigā mīlestība, ko Kungs mums dāvā, darīs mūs par nevainojamiem cilvēkiem, kas vairs nekad negrēkos. Ļaujiet, lai jums atgādinu (kaut nešaubos, ka jūs to zināt arī paši no savas pieredzes) — sātans — Dieva un cilvēka ienaidnieks — nekad nepadodas un neļauj sev atpūsties. Viņš neliekas mierā pat tad, kad sastopas ar dvēseli, kas dedzīgi iemīlējusi Dievu. Ļaunais gars apzinās, ka tādai dvēselei ir grūtāk pakrist, tomēr viņš arī zina — ja viņam izdosies panākt, ka tā apvaino savu Kungu kaut vai mazā lietā, pēc tam viņš varēs tai uzbrukt, sūtot smago izmisuma un bezcerības kārdinājumu.

Ja vēlaties mācīties no vienkārša priestera pieredzes, kura vienīgais mērķis ir runāt par Dievu, došu jums šādu padomu: kad miesa centīsies atgūt savas zaudētās tiesības, vai — vēl ļaunāk, — kad sadumposies un kājās sliesies jūsu lepnība, steidzieties meklēt patvērumu dievišķajās rētās, ko Kristus Miesā atstāja naglas, ar ko Viņu piesita Krustā, un šķēps, ar ko tika atvērts Viņa sāns. Ieklausieties savā sirdī — tā jums pateiks, kā vislabāk tuvoties Jēzum —, ielieciet Kristus rētās visu savu cilvēcisko un arī Dieva mīlestību. Tieši tā izpaužas vēlēšanās būt vienotam ar Dievu, justies kā Kristus brālim un māsai, būt Viņa Mātes un mūsu visu Mātes bērnam, jo tieši Vissvētākā Marija ir tā, kas mūs aizveda pie Jēzus.

Svētais Krusts

Dedzīga vēlēšanas pielūgt Dievu, ilgas laboties un gandarīt par saviem grēkiem, ciešot klusi un pacietīgi. Jūsu dzīvē piepildīsies Jēzus vārdi: „Kas neņem savu krustu un neseko Man, nav Manis cienīgs.“ (Mt 10, 38) Vienlaicīgi jums šķitīs, ka Kungs ar katru brīdi kļūst aizvien uzstājīgāks. Viņš prasīs laboties un gandarīt, līdz beidzot liks piedzīvot dedzīgas ilgas kopā ar Kristu būt krustā sistam, lai dzīvotu Dievam. (sal. Gal 2, 19, 20) Taču nedrīkstam aizmirst, ka „šo dārgumu mēs glabājam māla traukos,“ kas ir plīstoši un trausli, „lai spēka pārpilnība būtu ne no mums, bet no Dieva.“ (2 Kor 4, 7)

„No visurienes mēs ciešam apspiešanu, bet neesam nomākti; esam trūkumā, bet neesam izmisuši“ vai bez tā, kas mums tiešām ļoti vajadzīgs. „Mēs ciešam vajāšanas, bet neesam atstāti; tiekam satriekti, bet neejam bojā. Mēs vienmēr nesam Jēzus nāves ciešanas savās miesās.“(2 Kor 4, 8-10)

Mēs pat varam iedomāties, ka Kungs mūs neuzklausa; ka viss ir tikai maldi; ka tas, ko mēs dzirdam, ir vienīgi mūsu pašu balss monologs. Mēs varam justies it kā pamatu zem kājām zaudējuši un Dieva pamesti. Un tomēr mums ir pavisam reālas un patiesas bailes no grēka, pat no ikdienišķa grēka. Ar kānaāniešu sievietes neatlaidību mēs līdzīgi viņai pazemīgi metīsimies ceļos, Viņu pielūdzot un saucot: „Kungs, palīdzi man!“ (Mt 15, 25) — mīlestības gaismas uzvarēta, tumsa atkāpies.

Ir pienācis laiks saukt uz Dievu: „Piemini vārdu, ko Tu esi teicis savam kalpam un uz ko Tu man ļāvi cerēt! Tā ir mana ieprieca manās bēdās, jo Tavs vārds mani atspirdzina.“ (Ps 119, 49-50) Mūsu Kungs vēlas, lai mēs pilnībā paļaujamies uz Viņu, lai mēs skaidri redzam, ka bez Viņa neko nespējam darīt (sal. Jņ 15, 5), bet kopā ar Viņu spējam visas lietas. (sal. Flp 4, 12-13) Tādējādi nostiprināsies mūsu lēmums vienmēr staigāt Viņa klātbūtnē. (sal. Ps 119, 168)

Mums pašiem to neapzinoties, Dieva gaisma ielīst mūsos un mūs piepilda nešaubīga pārliecība, ka, ja Radītājs rūpējas par visiem — pat saviem ienaidniekiem —, tad Viņš vēl jo vairāk rūpēsies par saviem draugiem! Mēs esam droši, ka mūs nevar piemeklēt nekāds ļaunums vai grūtības, kas nenāktu mums par labu. Tādēļ prieks un miers tik stipri iesakņojas mūsu garā, ka nekādas pasaulīgas lietas nevar mums tos atņemt, jo pat šajos pārbaudījumu brīžos Kungs vienmēr mums atstāj kaut ko no sevis, kaut ko dievišķu. Mēs slavējam Kungu mūsu Dievu, kurš mūsos ir paveicis šādus izcilus brīnuma darbus (sal. Īj 5, 9); un saprotam, ka Dievs mūs ir radījis spējīgus iemantot neizsīkstošus dārgumus. (sal. Gudr 7, 14)

Vissvētākā Trīsvienība

Mēs sākām ar vienkāršām un sirsnīgām mutiskajām lūgšanām, ko iemācījāmies vēl bērnībā un kas vienmēr veidos daļu no mūsu lūgšanu dzīves. Taču tagad mūsu reiz it kā ar bērnišķīgu naivumu aizsākusies lūgšana ievirzās plašā, mierpilnā un drošā gultnē — tā pāraug draudzībā ar To, kurš sacīja: „Es esmu ceļš.“ (sal. Jņ 14, 6) Ja mēs mīlēsim Kristu un ar dievišķu bezbailību patversimies Viņa ar šķēpu ievainotajā sāna brūcē, piepildīsies Mācītāja apsolījums: „Ja kas Mani mīl, tas Manus vārdus pildīs, un Mans Tēvs viņu mīlēs, un Mēs nāksim pie viņa un ņemsim mājvietu viņā.“ (Jņ 14, 23)

Mūsu sirdī radīsies nepieciešamība atšķirt un pielūgt katru dievišķo Personu atsevišķi. Tas būs kā sava veida atklājums, ko pārdabiskajā dzīvē veic dvēsele, kas ir gluži kā mazs bērns, kurš, iepazīstot apkārtējo pasauli, ik dienas tajā atklāj ko jaunu. Tad dvēsele mācīsies mīlestības pilnā gaisotnē būt kopā un sarunāties ar Tēvu, Dēlu un Svēto Garu; tā ļausies Svētā Gara — Dzīvinātāja darbam, kurš, par spīti tam, ka neesam to pelnījuši, mums sevi dāvā, sniedzot savas dāvanas un pārdabiskos tikumus!

Mēs esam skrējuši kā briedis, kas brēc pēc ūdens upēm (sal. Ps 42, 2) — izslāpuši, ar izkaltušām, sausām lūpām. Un tagad vēlamies dzert no šī dzīvā ūdens avota. Nedarot neko ārkārtēju vai dīvainu, mēs augu dienu — no rīta līdz vakaram — gremdējamies šajā bagātīgajā un tīrajā skaidrā ūdens avotā, kas verd uz mūžīgo dzīvi. (sal. Jņ 4, 14) Vārdi ir lieki, mēle nespēj izteikties; prāts pamazām norimst. Mēs vairs neprātojam un nerunājam — tikai raugāmies Viņā! Un dvēsele vēlreiz izplūst jaunā dziesmā, jo jūt un apzinās, ka Dievs visu laiku to uzlūko ar mīlestības pilnu skatienu.

Es šeit nerunāju par kādiem ārkārtējiem dvēseles stāvokļiem. Tā varētu būt un tā ir mūsu dvēseles ikdienišķa parādība: neprātīga mīlestība, kas — klusiņām, bez jebkādas izrādīšanās — ar Dieva dāvātās gudrības palīdzību mums māca, kā dzīvot un ciest. Kādu klusumu un mieru mēs piedzīvojam, kad beidzot uzsākam iet pa šauro ceļu, kas ved dzīvībā! (sal. Mt 7, 14)

Tu teiksi: tā ir askēze, misticisms! Man vienalga, kā tu to sauc. Lai kas arī tas būtu — askēze vai misticisms — kāda gan tam nozīme? Svarīgākais — ka tā ir Dieva žēlastības dāvana. Ja tu centīsies nodoties apcerei, mūsu Kungs tev neliegs savu palīdzību. Ticība un ticības darbi (jo kā jau tu pats zini un kā arī es tev to vairākkārt esmu atgādinājis — Kungs ik dienas prasa no mums aizvien vairāk) — tā jauir kontemplācija un vienotība ar Dievu. Un tādai būtu jābūt daudzu kristiešu dzīvei: pasaules rūpju un darbu vidū, katram ejot savu garīgo ceļu (un šādu ceļu ir bezgala daudz!), pašiem, iespējams, to pat neapzinoties.

Šāda lūgšana un izturēšanās mūs neatrauj no mūsu ikdienas nodarbēm — no visām godīgām šīs zemes rūpēm un pūlēm, kas ved mūs pie Kunga. Kad Dieva radība velta Viņam visus savus darbus un visu, ko viņa dara, tā dievišķo pasauli. Cik gan bieži es jums neesmu atgādinājis mītu par karali Midu, kurš pārvērta zeltā it visu, kam pieskārās! Arī mēs, neraugoties uz mūsu personīgajiem trūkumiem, it visu, kam pieskaramies, varam pārverst pārdabisko nopelnu zeltā.

Pēc tam, kad pazudušais dēls, kurš ir izšķiedis savu mantu izlaidīgi dzīvodams, un, kas visļaunākais — aizmirsis par savu tēvu —, atgriežas mājās, tēvs saka: „Steigšus atnesiet labākās drēbes un ietērpiet viņu, un sniedziet gredzenu viņa rokai un kurpes viņa kājām, un atvediet nobarotu teļu un nokaujiet to, un ēdīsim un priecāsimies.“ (Lk 15, 22-23) Tā rīkojas mūsu Dievs. Ja vien atgriežamies pie Viņa nožēlas pilni, mūsu Dievs Tēvs pārvērš mūsu nabadzību bagātībā un mūsu vājumu — spēkā. Iedomājieties tikai — ko Viņš mums sagatavos, ja Viņu neatstāsim, ja ik dienas vērsīsimies pie Viņa, runāsim ar Viņu mīlestībā un savu mīlestību apliecināsim ar darbiem; ja lūgsim Viņam it visu, kas mums nepieciešams, uzticoties Viņa visvarenajam spēkam un žēlsirdībai! Ja jau atgriežoties dēlam, kas Viņu pievīlis, Tēvs sarīko tik lepnas dzīres, tad ko gan Viņš nolēmis dāvāt mums, kas vienmēr esam centušies palikt Viņa tuvumā?

Tāpēc, lai tālu no mums ir atmiņas par pāridarījumiem, ko kādreiz esam saņēmuši, lai cik arī netaisni, rupji un asi tie nebūtu bijuši. Tas nav Dieva bērna cienīgi — turēt sagatavotu sarakstu ar visām kādreiz pārciestajām pārestībām. Mēs nedrīkstam aizmirst Kristus piemēru un iedomāties, ka kristīgā ticība ir kas tāds, ko varam mainīt pēc sirds patikas. Ticība var novājināties vai arī kļūt stiprāka, galu galā mēs to varam arī pazaudēt. Pārdabiskā dzīve palīdz mūsu ticībai nostiprināties, un jau pati doma par to, cik nožēlojami kails ir cilvēks bez Dieva, dvēselei ir biedējoša. Tādēļ mēs piedodam un esam par visu pateicīgi. Mans Dievs, kad uzlūkoju savu nabaga dzīvi, redzu, ka man nav nekāda pamata būt iedomīgam vai — vēl jo mazāk — ļauties lepnībai; vienīgais, ko tajā atrodu, ir neskaitāmi iemesli, lai dzīvotu pazemīgi un ar nožēlas pilnu sirdi. Es labi zinu, ka cilvēka cēlākais aicinājums ir — kalpošana.

Dzīva lūgšana

„Es nolemju celties augšā, paklejot pa pilsētas gātēm un ielām un pameklēt viņu, ko mana dvēsele tā mīl!“ (sal. Dz 3, 2) Es meklēšu ne tikai pilsētā, es izstaigāšu pasauli no vienas malas līdz otrai — visas zemes un tautas, visus lielceļus un apvedceļus — lai atrastu Tevi un iegūtu dvēseles mieru. Un šo mieru es atradīšu savos ikdienas pienākumos, kas man ir nevis šķērslis, bet gan mans ceļš un pamudinājums mīlēt arvien vairāk un būt aizvien vairāk vienotam ar Dievu.

Un, kad mums uzglūn un uzbrūk kārdinājums zaudēt dūšu, sastopoties ar pretestību un cīņu, smagiem pārbaudījumiem un jaunu tumšu dvēseles nakti, psalmists uz mūsu lūpām un mūsu prātā liek šos vārdus: „Es viņam esmu klāt bēdās.“ (Ps 91, 15) Ko gan vērts, salīdzinot ar Tavu Krustu, Jēzu, ir manējais? Kas gan ir manas sīkās skrambas, salīdzinot ar Tavām rētām? Kāda gan nozīme šai nastai, kuru esi uzlicis uz maniem pleciem, salīdzinot ar Tavu neaptveramo, šķīsto un bezgalīgo Mīlestību? To apdomājot, jūsu sirdis, tāpat kā manējo, piepildīs svēts izsalkums, un mēs Viņam atzīsimies — ar saviem darbiem —, ka esam sasirguši aiz mīlestības. (sal. Dz 5, 8)

Mūsos dzims slāpes pēc Dieva, ilgas izprast Viņa asaras, redzēt Viņa smaidu, Viņa seju… Domāju, ka labākais veids, kā to izteikt, ir no jauna atkārtot Svēto Rakstu vārdus: „Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis!“ (Ps 42, 2) Dvēsele aizvien vairāk iegremdējas Dievā, tā top Dieva piepildīta: kristietis kļūst par izslāpušu ceļinieku, kurš atver savu muti avota. (Sīr 26, 15) (tulkotāja piezīme: Šī atsauce atbilst Bībeles Vulgātas tulkojumam, ko, rakstot grāmatu „Dieva draugi“, izmantoja Sv. Hosemarija. Latviešu valodā izdotajās Deitero-kanoniskajās grāmatās tā atbilst Sīr 26,12).

Līdz ar šo sevis atdošanu, mūsos dzimst apustuliskā dedzība, kas ar katru dienu pieņemas spēkā un aizdedzina arī citus, jo labajam ir tendence izplatīties. Mūsu nabaga cilvēciskajai dabai nav iespējams būt tik tuvu Dievam un nedegt ilgās sēt pasaulē mieru un prieku, nejust vēlēšanos kaut viss tiktu nomazgāts ar dziedinošo ūdeni, kas izplūst no Kristus caurdurtā sāna (sal. Jņ 19, 34), negribēt visu — no sākuma līdz galam — darīt Mīlestības dēļ.

Pirms brīža runāju par bēdām, par ciešanām un asarām. Tagad, nenonākot pretrunā ar iepriekš sacīto, vēlos teikt, ka māceklis, kurš mīlestībā meklē Mācītāju, visas skumjas, raizes un nelaimes izjūt citādi nekā iepriekš — tās pagaist tiklīdz viņš patiesi pieņem Dieva Gribu un kā paklausīgs bērns ar prieku izpilda Tēva nodomus, pat ja brīžiem viņam šķiet, ka zem ciešanu nepanesamā smaguma viņš iekšēji salūzīs.

Ikdienas dzīve

Es vēlos vēlreiz atgādināt, ka šeit nerunāju par kādu īpaši izredzētu kristiešu dzīvesveidu. Lai katrs no mums pārdomā, ko Dievs ir darījis viņa labā, un kā viņš Kungam ir atbildējis. Ja tagad katrs drosmīgi izmeklēsim savu sirdsapziņu, mēs sapratīsim, kā mums vēl pietrūkst. Vakar es jutos patiesi saviļņots, kad man stāstīja par kādu japāņu katehūmenu, kurš pats vēl tikai apgūstot katehismu un gatavojoties pieņemt kristību, jau iepazīstināja ar Kristus mācību savus līdzcilvēkus, kas par Kungu nezināja neko. Man palika kauns. Mums vajag vairāk ticības — daudz vairāk ticības, un līdz ar ticību — arī vairāk kontemplācijas.

Vēlreiz mierīgi pārdomājiet šo dievišķo atgādinājumu, kas dvēseli pilda ar nemieru, tomēr vienlaikus ir tik salds kā medus kāres: redemi te, et vocavi te, nomine tuo: meus es tu (Is 43, 1) — „Es tevi atpestīju un Es tevi saucu tavā vārdā: tu esi Mans!“ Nelaupīsim Dievam to, kas ir Viņa. Kungs, kurš mūs ir mīlējis tik ļoti, ka mūsu dēļ nomira, ir izredzējis mūs jau kopš mūžības — pirms pasaules radīšanas —, lai mēs būtu svēti Viņa priekšā, (sal. Ef 1, 4) un Viņš nemitīgi mums

Ja mēs vēl aizvien tomēr šaubītos, lūk, vēl viens — no Viņa paša lūpām nācis — apstiprinājums tam: „Ne jūs Mani izredzējāt, bet Es jūs izredzēju un liku, lai jūs ietu un nestu augļus“ un lai jūsu — kontemplatīvu dvēseļu darba augļi — „paliktu.“ (Jņ 15, 16)

Tādēļ mums ir vajadzīga ticība — pārdabiska ticība. Kad ticība mazinās, cilvēki sāk uzlūkot Dievu kā svešinieku; viņi iedomājas, ka Viņš ir savus bērnus aizmirsis un tie Viņam tik pat kā nerūp. Ticība šiem cilvēkiem kļūst par kaut ko pakārtotu, pie kā vērsties vien tad, kad vajadzīga palīdzība un visi pārējie līdzekļi jau izmēģināti; nezin uz kāda pamata viņi sagaida no tās iespaidīgas zīmes un neparastus notikumus. Turpretim, ja ticība dvēselē ir patiesi dzīva, cilvēks atklāj, ka, lai sekotu Kristum, viņam nav jāattālinās no savas ikdienas dzīves; ka to lielo svētumu, ko Dievs no mums sagaida, mēs varam atrast šeit un tagad — katras dienas mazajās lietās.

Man patīk runāt par ceļu, jo mēs esam ceļinieki, kas dodas uz savām Debesu mājām, uz sava Tēva valstību. Bet neaizmirstiet, ka lai arī atsevišķi ceļa posmi var būt patiesi grūti un reizēm mums var nākties brist pāri kādai upei vai arī doties cauri gandrīz necaurejamam mežam, parasti šis ceļš nesagādā mums lielus pārsteigumus un ir visai parasts. Īstās briesmas slēpjas pieradumā un vienmuļībā — tajā, ka iedomājamies, ka Dievs nevar būtu klātesošs mūsu ikdienas dzīvē, jo tā šķiet tik vienkārša, tik ikdienišķa.

Divi mācekļi gāja uz Emausu. Viņi gāja vidējā gaitā tāpat kā daudzi citi ceļinieki, kas veica šo pašu ceļu. Un tad — pavisam vienkārši un dabiski viņiem pievienojās Jēzus, uzsākdams sarunu, kas viņus atveldzēja un mazināja ceļa nogurumu. Es iztēlojos šo ainu — pamazām sāk tumst, pūš viegls vējiņš, visapkārt nobriedušu kviešu lauki un veci olīvkoki, kuru zari vakara saulē izskatās kā apzeltīti.

Jēzus ceļā. Tu aizvien esi tik brīnisķīgs, Kungs! Bet visvairāk Tu mani saviļņo, kad pazemini sevi līdz mūsu stāvoklim, lai mums sekotu un mūs meklētu mūsu ikdienas steigā un kņadā. Kungs, dāvā mums bērna garu, šķīstas acis un skaidru galvu, lai mēs spētu Tevi atpazīt, kad Tu pie mums nāc bez jebkādām ārējas godības zīmēm.

mūsu saucam Viņu labprātīgi tad, kad sākam savā dvēselē apjaust Viņa mīlestības tīrību un nesavtību. sākot apjaust Viņa mīlestības šķīstību, ko Viņš ielicis mūsu dvēselēs, mēs Viņu sauktu labprātīgi.

Ceļojums beidzas, kad viņi sasniedz pilsētiņu. Abi mācekļi, kuru sirdis, viņiem pašiem to nemanot, ir dziļi aizskāris cilvēktapušā Dieva vārds un mīlestība, noskumst, redzot Viņu dodamies prom, jo Jēzus no viņiem atvadījās un izlikās tālāk ejot. (sal. Lk 24, 28) Dievs, kas ir mūsu Kungs, nekad mums sevi neuzspiež. Viņš vēlas, lai, apjaušot Viņa mīlestības tīrību un nesavtību, ko Kungs ielicis mūsu dvēselēs, mēs sauktu Viņu labprātīgi. Nelaidīsim Viņu prom, bet lūgsim: „Paliec ar mums, jo vakars jau metas un diena tuvojas beigām!“ (Lk 24, 29)

Tādi mēs esam — vienmēr nedroši. Iespējams, tādēļ, ka neesam līdz galam patiesi vai arī kautrējamies. Bet sirds dziļumos mēs tomēr domājam: paliec ar mums, jo mūsu dvēseles ir tumsas apņemtas, un Tu vienīgais esi gaisma. Tu vienīgais spēj piepildīt šīs ilgas, kas mūs dedzina. Jo „mēs labi zinām, ka no visām brīnišķīgajām un labajām dāvanām, ko esam saņēmuši,vislabākā ir šī — iemantot Dievu mūžīgi.“(Sv. Gregors no Nīsas, Epistolae, 212 (PG 37, 349))

Un Jēzus paliek. Mūsu acis atveras — tāpat kā Kleopam un viņa ceļabiedram, kad Kristus lauza maizi —, un, pat ja Viņš atkal pazustu mūsu skatienam, arī tad mēs tomēr atradīsim spēku, lai no jauna dotos ceļā — jo paliek jau tumšs—, un stāstītu par Viņu citiem, tādēļ, ka tik daudz prieka nav iespējams paturēt sevī.

Ceļš uz Emausu: mūsu Dievs ir piepildījis šos vārdus ar bezgalīgu maigumu. Tagad par Emausu ir kļuvusi visa pasaule, jo Kungs ir padarījis par dievišķiem visus šīs zemes ceļus.

Svētie eņģeļi

Es lūdzu mūsu Kungu, lai — kamēr vien dzīvojam uz šīs zemes — , mēs nekad nenošķirtos no mūsu Dievišķā Ceļabiedra. Lai tā notiktu, stiprināsim savu draudzību ar Svētajiem sargeņģeļiem. Mums visiem nepieciešama palīdzība: gan no Debesīm, gan — zemes. Lūdzieties, mīliet un visu uzticiet Svētajiem eņģeļiem! Draudzība ir ļoti cilvēciska, tomēr vienlaikus arī dievišķa lieta — tāpat kā visa mūsu dzīve, kas ir gan cilvēciska, gan dievišķa. Vai atceraties, ko teica Kungs? Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, bet es jūs saucu par draugiem. (sal. Jņ 15, 15) Viņš mums māca uzticēties un veidot patiesu draudzību gan ar šiem Dieva draugiem, kuri jau mīt Debesīs, gan arī ar cilvēkiem, kuri kopā ar mums dzīvo šajā pasaulē — arī tad, ja viņi izskatās esam tālu no Kunga —, lai vestu tos uz pareizā ceļa.

Es vēlētos beigt ar šiem vārdiem no svētā Pāvila vēstules kolosiešiem: „Mēs (...) nebeidzam, Dievu piesaukdami, par jums lūgt, lai jūs tiktu piepildīti ar Viņa prāta atzīšanu visā garīgajā gudrībā un saprašanā.“ (Kol 1, 9) Šādu gudrību mums sniedz lūgšana, kontemplācija un Svētā Gara Dzīvinātāja izliešanās mūsu dvēselē.

„Lai jūsu dzīve būtu Dieva cienīga un Viņam visumā patīkama, jo jūs nesīsiet augļus visos labos darbos un pieaugsiet Dieva apziņā. Lai jūs, saskaņoti ar Viņa godības varenību, visā spēkā stiprināti, visā pacietībā un lēnprātībā priecīgi pateiktos Dievam Tēvam, kas mūs darījis cienīgus būt par līdzdalībniekiem svēto mantojuma gaismā. Viņš izglāba mūs no tumsības varas un pārcēla sava mīļā Dēla valstībā.“ (Kol 1, 10-13)

Lai Dievmāte, kas ir arī mūsu Māte, mūs sargā, lai mēs ikviens varētu kalpot Baznīcai ticības pilnībā, ar Svētā Gara dāvanām un mūsu kontemplatīvo dzīvi. Lai ikviens no mums, veicot savus pienākumus savā darbā un profesijā, un izpildot saistības, ko tam prasa viņa dzīves aicinājums, priecīgi godinām Kungu.

Mīliet Baznīcu, kalpojiet tai ar prieku kā tādi, kuri ir brīvi atdevuši sevi kalpošanai Mīlestības dēļ. Un, ja mums gadītos redzēt kādu ejam savu ceļu bez cerības — kā to darīja abi vīri, kas devās uz Emausu —, tuvosimies viņam pilni ticības — ne savā, bet gan Kristus vārdā —, apliecinot, ka Jēzus apsolījums nevar nepiepildīties, jo Viņš vienmēr ir nomodā pār savu Līgavu un to nekad nepametīs. Tumsa izklīdīs, jo mēs esam gaismas bērni (sal. Ef 5, 8), kas aicināti uz mūžīgo dzīvi.

„Un Dievs noslaucīs katru asaru no viņu acīm, un nebūs vairs nāves, ne bēdu, ne vaidu, ne sāpju, jo bijušais pagājis. Un tas, kas sēdēja tronī, sacīja: Lūk, es visu daru jaunu. Un Viņš man sacīja: Raksti, jo šie vārdi ir vispatiesākie un pareizi. Un Viņš man sacīja: Ir noticis! Es esmu alfa un omega, sākums un gals. Es došu izslāpušajiem bez maksas no dzīvības ūdens avota. Kas uzvarēs, tas to iemantos; un es būšu viņam Dievs, un viņš būs man dēls.“ (Atkl 21, 4-7)