Nedomāsim, ka nostājoties uz šī kontemplācijas ceļa, mūsu kaislības uzreiz norimsies uz visiem laikiem. Mēs sevi maldinātu, ja iedomātos, ka ilgas pēc Kristus, satikšanās ar Viņu, Viņa iepazīšana un maigā mīlestība, ko Kungs mums dāvā, darīs mūs par nevainojamiem cilvēkiem, kas vairs nekad negrēkos. Ļaujiet, lai jums atgādinu (kaut nešaubos, ka jūs to zināt arī paši no savas pieredzes) — sātans — Dieva un cilvēka ienaidnieks — nekad nepadodas un neļauj sev atpūsties. Viņš neliekas mierā pat tad, kad sastopas ar dvēseli, kas dedzīgi iemīlējusi Dievu. Ļaunais gars apzinās, ka tādai dvēselei ir grūtāk pakrist, tomēr viņš arī zina — ja viņam izdosies panākt, ka tā apvaino savu Kungu kaut vai mazā lietā, pēc tam viņš varēs tai uzbrukt, sūtot smago izmisuma un bezcerības kārdinājumu.

Ja vēlaties mācīties no vienkārša priestera pieredzes, kura vienīgais mērķis ir runāt par Dievu, došu jums šādu padomu: kad miesa centīsies atgūt savas zaudētās tiesības, vai — vēl ļaunāk, — kad sadumposies un kājās sliesies jūsu lepnība, steidzieties meklēt patvērumu dievišķajās rētās, ko Kristus Miesā atstāja naglas, ar ko Viņu piesita Krustā, un šķēps, ar ko tika atvērts Viņa sāns. Ieklausieties savā sirdī — tā jums pateiks, kā vislabāk tuvoties Jēzum —, ielieciet Kristus rētās visu savu cilvēcisko un arī Dieva mīlestību. Tieši tā izpaužas vēlēšanās būt vienotam ar Dievu, justies kā Kristus brālim un māsai, būt Viņa Mātes un mūsu visu Mātes bērnam, jo tieši Vissvētākā Marija ir tā, kas mūs aizveda pie Jēzus.