Vissvētākā Trīsvienība

Mēs sākām ar vienkāršām un sirsnīgām mutiskajām lūgšanām, ko iemācījāmies vēl bērnībā un kas vienmēr veidos daļu no mūsu lūgšanu dzīves. Taču tagad mūsu reiz it kā ar bērnišķīgu naivumu aizsākusies lūgšana ievirzās plašā, mierpilnā un drošā gultnē — tā pāraug draudzībā ar To, kurš sacīja: „Es esmu ceļš.“ (sal. Jņ 14, 6) Ja mēs mīlēsim Kristu un ar dievišķu bezbailību patversimies Viņa ar šķēpu ievainotajā sāna brūcē, piepildīsies Mācītāja apsolījums: „Ja kas Mani mīl, tas Manus vārdus pildīs, un Mans Tēvs viņu mīlēs, un Mēs nāksim pie viņa un ņemsim mājvietu viņā.“ (Jņ 14, 23)

Mūsu sirdī radīsies nepieciešamība atšķirt un pielūgt katru dievišķo Personu atsevišķi. Tas būs kā sava veida atklājums, ko pārdabiskajā dzīvē veic dvēsele, kas ir gluži kā mazs bērns, kurš, iepazīstot apkārtējo pasauli, ik dienas tajā atklāj ko jaunu. Tad dvēsele mācīsies mīlestības pilnā gaisotnē būt kopā un sarunāties ar Tēvu, Dēlu un Svēto Garu; tā ļausies Svētā Gara — Dzīvinātāja darbam, kurš, par spīti tam, ka neesam to pelnījuši, mums sevi dāvā, sniedzot savas dāvanas un pārdabiskos tikumus!