Ir pienācis laiks saukt uz Dievu: „Piemini vārdu, ko Tu esi teicis savam kalpam un uz ko Tu man ļāvi cerēt! Tā ir mana ieprieca manās bēdās, jo Tavs vārds mani atspirdzina.“ (Ps 119, 49-50) Mūsu Kungs vēlas, lai mēs pilnībā paļaujamies uz Viņu, lai mēs skaidri redzam, ka bez Viņa neko nespējam darīt (sal. Jņ 15, 5), bet kopā ar Viņu spējam visas lietas. (sal. Flp 4, 12-13) Tādējādi nostiprināsies mūsu lēmums vienmēr staigāt Viņa klātbūtnē. (sal. Ps 119, 168)

Mums pašiem to neapzinoties, Dieva gaisma ielīst mūsos un mūs piepilda nešaubīga pārliecība, ka, ja Radītājs rūpējas par visiem — pat saviem ienaidniekiem —, tad Viņš vēl jo vairāk rūpēsies par saviem draugiem! Mēs esam droši, ka mūs nevar piemeklēt nekāds ļaunums vai grūtības, kas nenāktu mums par labu. Tādēļ prieks un miers tik stipri iesakņojas mūsu garā, ka nekādas pasaulīgas lietas nevar mums tos atņemt, jo pat šajos pārbaudījumu brīžos Kungs vienmēr mums atstāj kaut ko no sevis, kaut ko dievišķu. Mēs slavējam Kungu mūsu Dievu, kurš mūsos ir paveicis šādus izcilus brīnuma darbus (sal. Īj 5, 9); un saprotam, ka Dievs mūs ir radījis spējīgus iemantot neizsīkstošus dārgumus. (sal. Gudr 7, 14)