Ikdienas dzīve

Es vēlos vēlreiz atgādināt, ka šeit nerunāju par kādu īpaši izredzētu kristiešu dzīvesveidu. Lai katrs no mums pārdomā, ko Dievs ir darījis viņa labā, un kā viņš Kungam ir atbildējis. Ja tagad katrs drosmīgi izmeklēsim savu sirdsapziņu, mēs sapratīsim, kā mums vēl pietrūkst. Vakar es jutos patiesi saviļņots, kad man stāstīja par kādu japāņu katehūmenu, kurš pats vēl tikai apgūstot katehismu un gatavojoties pieņemt kristību, jau iepazīstināja ar Kristus mācību savus līdzcilvēkus, kas par Kungu nezināja neko. Man palika kauns. Mums vajag vairāk ticības — daudz vairāk ticības, un līdz ar ticību — arī vairāk kontemplācijas.

Vēlreiz mierīgi pārdomājiet šo dievišķo atgādinājumu, kas dvēseli pilda ar nemieru, tomēr vienlaikus ir tik salds kā medus kāres: redemi te, et vocavi te, nomine tuo: meus es tu (Is 43, 1) — „Es tevi atpestīju un Es tevi saucu tavā vārdā: tu esi Mans!“ Nelaupīsim Dievam to, kas ir Viņa. Kungs, kurš mūs ir mīlējis tik ļoti, ka mūsu dēļ nomira, ir izredzējis mūs jau kopš mūžības — pirms pasaules radīšanas —, lai mēs būtu svēti Viņa priekšā, (sal. Ef 1, 4) un Viņš nemitīgi mums

Ja mēs vēl aizvien tomēr šaubītos, lūk, vēl viens — no Viņa paša lūpām nācis — apstiprinājums tam: „Ne jūs Mani izredzējāt, bet Es jūs izredzēju un liku, lai jūs ietu un nestu augļus“ un lai jūsu — kontemplatīvu dvēseļu darba augļi — „paliktu.“ (Jņ 15, 16)

Tādēļ mums ir vajadzīga ticība — pārdabiska ticība. Kad ticība mazinās, cilvēki sāk uzlūkot Dievu kā svešinieku; viņi iedomājas, ka Viņš ir savus bērnus aizmirsis un tie Viņam tik pat kā nerūp. Ticība šiem cilvēkiem kļūst par kaut ko pakārtotu, pie kā vērsties vien tad, kad vajadzīga palīdzība un visi pārējie līdzekļi jau izmēģināti; nezin uz kāda pamata viņi sagaida no tās iespaidīgas zīmes un neparastus notikumus. Turpretim, ja ticība dvēselē ir patiesi dzīva, cilvēks atklāj, ka, lai sekotu Kristum, viņam nav jāattālinās no savas ikdienas dzīves; ka to lielo svētumu, ko Dievs no mums sagaida, mēs varam atrast šeit un tagad — katras dienas mazajās lietās.