Mēs esam skrējuši kā briedis, kas brēc pēc ūdens upēm (sal. Ps 42, 2) — izslāpuši, ar izkaltušām, sausām lūpām. Un tagad vēlamies dzert no šī dzīvā ūdens avota. Nedarot neko ārkārtēju vai dīvainu, mēs augu dienu — no rīta līdz vakaram — gremdējamies šajā bagātīgajā un tīrajā skaidrā ūdens avotā, kas verd uz mūžīgo dzīvi. (sal. Jņ 4, 14) Vārdi ir lieki, mēle nespēj izteikties; prāts pamazām norimst. Mēs vairs neprātojam un nerunājam — tikai raugāmies Viņā! Un dvēsele vēlreiz izplūst jaunā dziesmā, jo jūt un apzinās, ka Dievs visu laiku to uzlūko ar mīlestības pilnu skatienu.

Es šeit nerunāju par kādiem ārkārtējiem dvēseles stāvokļiem. Tā varētu būt un tā ir mūsu dvēseles ikdienišķa parādība: neprātīga mīlestība, kas — klusiņām, bez jebkādas izrādīšanās — ar Dieva dāvātās gudrības palīdzību mums māca, kā dzīvot un ciest. Kādu klusumu un mieru mēs piedzīvojam, kad beidzot uzsākam iet pa šauro ceļu, kas ved dzīvībā! (sal. Mt 7, 14)