Tu teiksi: tā ir askēze, misticisms! Man vienalga, kā tu to sauc. Lai kas arī tas būtu — askēze vai misticisms — kāda gan tam nozīme? Svarīgākais — ka tā ir Dieva žēlastības dāvana. Ja tu centīsies nodoties apcerei, mūsu Kungs tev neliegs savu palīdzību. Ticība un ticības darbi (jo kā jau tu pats zini un kā arī es tev to vairākkārt esmu atgādinājis — Kungs ik dienas prasa no mums aizvien vairāk) — tā jauir kontemplācija un vienotība ar Dievu. Un tādai būtu jābūt daudzu kristiešu dzīvei: pasaules rūpju un darbu vidū, katram ejot savu garīgo ceļu (un šādu ceļu ir bezgala daudz!), pašiem, iespējams, to pat neapzinoties.

Šāda lūgšana un izturēšanās mūs neatrauj no mūsu ikdienas nodarbēm — no visām godīgām šīs zemes rūpēm un pūlēm, kas ved mūs pie Kunga. Kad Dieva radība velta Viņam visus savus darbus un visu, ko viņa dara, tā dievišķo pasauli. Cik gan bieži es jums neesmu atgādinājis mītu par karali Midu, kurš pārvērta zeltā it visu, kam pieskārās! Arī mēs, neraugoties uz mūsu personīgajiem trūkumiem, it visu, kam pieskaramies, varam pārverst pārdabisko nopelnu zeltā.