Kad patiesi sāksim pielūgt un mīlēt Jēzus Vissvētāko cilvēciskumu, mēs vienu pēc otras atklāsim Viņa rētas. Grūtībās — šajā sāpīgajā, ne viegli panesamajā un „piespiedu“ — ne mūsu pašu brīvprātīgi izvēlētajā — šķīstīšanās laikā, ko pavada gan saldas, gan rūgtas asaras, ko visiem spēkiem cenšamies noslēpt, mēs izjutīsim īpašu vajadzību paslēpties ikkatrā no Viņa Vissvētākajām rētām, meklējot tajās šķīstīšanos, iepriecinājumu un stiprinājumu, ko sniedz Viņa atpestījošā Asins. Mēs turp dosimies līdzīgi kā dūjas, kas, runājot Svēto Rakstu vārdiem, klinšu plaisās atrod patvērumu no vētras. (sal. Dz 2, 14) Mēs tur patversimies, lai rastu tuvību ar Kristu, un redzēsim, ka Viņa balss ir salda un Viņa vaigs ir mīlīgs (sal. Dz 2, 14), jo „tie, kas zina, ka Viņa balss ir maiga un patīkama, ir saņēmuši Evaņģēlija žēlastību, kas liek viņiem teikt: Tev ir mūžīgās dzīves vārdi.“ (Sv. Gregors no Nīsas, In Canticum Canticorum homiliae, 5 (PG 44, 879))