Pēc tam, kad pazudušais dēls, kurš ir izšķiedis savu mantu izlaidīgi dzīvodams, un, kas visļaunākais — aizmirsis par savu tēvu —, atgriežas mājās, tēvs saka: „Steigšus atnesiet labākās drēbes un ietērpiet viņu, un sniedziet gredzenu viņa rokai un kurpes viņa kājām, un atvediet nobarotu teļu un nokaujiet to, un ēdīsim un priecāsimies.“ (Lk 15, 22-23) Tā rīkojas mūsu Dievs. Ja vien atgriežamies pie Viņa nožēlas pilni, mūsu Dievs Tēvs pārvērš mūsu nabadzību bagātībā un mūsu vājumu — spēkā. Iedomājieties tikai — ko Viņš mums sagatavos, ja Viņu neatstāsim, ja ik dienas vērsīsimies pie Viņa, runāsim ar Viņu mīlestībā un savu mīlestību apliecināsim ar darbiem; ja lūgsim Viņam it visu, kas mums nepieciešams, uzticoties Viņa visvarenajam spēkam un žēlsirdībai! Ja jau atgriežoties dēlam, kas Viņu pievīlis, Tēvs sarīko tik lepnas dzīres, tad ko gan Viņš nolēmis dāvāt mums, kas vienmēr esam centušies palikt Viņa tuvumā?

Tāpēc, lai tālu no mums ir atmiņas par pāridarījumiem, ko kādreiz esam saņēmuši, lai cik arī netaisni, rupji un asi tie nebūtu bijuši. Tas nav Dieva bērna cienīgi — turēt sagatavotu sarakstu ar visām kādreiz pārciestajām pārestībām. Mēs nedrīkstam aizmirst Kristus piemēru un iedomāties, ka kristīgā ticība ir kas tāds, ko varam mainīt pēc sirds patikas. Ticība var novājināties vai arī kļūt stiprāka, galu galā mēs to varam arī pazaudēt. Pārdabiskā dzīve palīdz mūsu ticībai nostiprināties, un jau pati doma par to, cik nožēlojami kails ir cilvēks bez Dieva, dvēselei ir biedējoša. Tādēļ mēs piedodam un esam par visu pateicīgi. Mans Dievs, kad uzlūkoju savu nabaga dzīvi, redzu, ka man nav nekāda pamata būt iedomīgam vai — vēl jo mazāk — ļauties lepnībai; vienīgais, ko tajā atrodu, ir neskaitāmi iemesli, lai dzīvotu pazemīgi un ar nožēlas pilnu sirdi. Es labi zinu, ka cilvēka cēlākais aicinājums ir — kalpošana.