Runāt ar Dievu

„Kad jūs Mani tad piesauksit, Es jums atbildēšu.“ (Jer 29, 12) Lai Viņu piesauktu, mums ar Viņu ir jārunā, pie Viņa jāvēršas — savā dzīvē mums jāīsteno apustuļa pamudinājums: sine intermissione orate (1 Tes 5, 17) — „Lūdziet Dievu bez mitēšanās“; lai notiek, kas notikdams. „Lūdzieties ne tikai ar sirdi, bet gan ar visu savu sirdi.“(Sv. Ambrozijs, Expositio in Psalmum CXVIII, 19, 12 (PL 15, 1471))

Iespējams, jūs domājat, ka dzīve ne vienmēr ir viegla, ka tajā netrūkst sarūgtinājumu, skumju un bēdu. Uz to es jums atkal atbildēšu ar svētā Pāvila vārdiem:„ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne valdības, ne varas, ne tagadējais, ne nākamais, ne spēki, ne augstums, ne dziļums un neviena cita radība nespēs mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir mūsu Kungā Jēzū Kristū!“ (Rom 8, 38-39) Nekas nevar mūs attālināt no Dieva labvēlības un Mīlestības, un nekas nevar mums liegt uzturēt pastāvīgas attiecības ar mūsu Tēvu.

Bet vai dzīvošana šādā nepārtrauktā vienotībā ar Dievu nav tikai cēls ideāls, kas vairumam kristiešu ir nesasniedzams? Tik tiešām, nospraustais mērķis ir augsts, taču ne nesasniedzams. Ceļš, kas ved uz svētumu, ir lūgšanas ceļš, un lūgšanai dvēselē jāiesakņojas un jāizaug pamazām — kā mazai sēkliņai, kas vēlāk kļūs par kuplu un krāšņu koku.