Līdz ar šo sevis atdošanu, mūsos dzimst apustuliskā dedzība, kas ar katru dienu pieņemas spēkā un aizdedzina arī citus, jo labajam ir tendence izplatīties. Mūsu nabaga cilvēciskajai dabai nav iespējams būt tik tuvu Dievam un nedegt ilgās sēt pasaulē mieru un prieku, nejust vēlēšanos kaut viss tiktu nomazgāts ar dziedinošo ūdeni, kas izplūst no Kristus caurdurtā sāna (sal. Jņ 19, 34), negribēt visu — no sākuma līdz galam — darīt Mīlestības dēļ.

Pirms brīža runāju par bēdām, par ciešanām un asarām. Tagad, nenonākot pretrunā ar iepriekš sacīto, vēlos teikt, ka māceklis, kurš mīlestībā meklē Mācītāju, visas skumjas, raizes un nelaimes izjūt citādi nekā iepriekš — tās pagaist tiklīdz viņš patiesi pieņem Dieva Gribu un kā paklausīgs bērns ar prieku izpilda Tēva nodomus, pat ja brīžiem viņam šķiet, ka zem ciešanu nepanesamā smaguma viņš iekšēji salūzīs.