„Es jūs salasīšu kopā no visām tautām un no visām tām vietām, uz kurieni Es jūs izraidīju, saka Tas Kungs, un atvedīšu jūs atpakaļ tanī vietā, no kurienes Es jūs liku aizvest!“ (sal. Jer 29, 14) Mēs topam brīvi no verdzības caur lūgšanu. Mēs jūtamies brīvi, mūsu dvēselei paceļoties kāzu dziesmas — mīlestības himnas — spārnos, kas liek vēlēties nekad nešķirties no Dieva. Tas ir jauns — dievišķs, pārdabisks un brīnišķīgs veids, kā dzīvot šajā pasaulē. Atceroties dažas XVI gadsimta spāņu garīgajā literatūrā tik bieži atkārtotās vārsmas (tulkotāja piezīme: Šeit Sv. Hosemarija atsaucas uz diviem XVI gadsimta spāņu garīgajiem dzejniekiem: Svēto Jāni no Krusta un Svēto Avilas Terēzi. Abiem minētajiem autoriem ir vārsmas ar nosaukumu Es dzīvoju, nedzīvojot sevī (Vivo sin vivir en mí). Abu dzejoļu vadmotīvs skan šādi: es mirstu, nevarēdams nomirt (que muero porque no muero) un izsaka abu dvēseles ilgas pēc tā, lai ātrāk beigtos šīs zemes dzīve un viņi beidzot varētu būt kopā ar Dievu Debesīs. Šai domai Sv. Hosemarija pretnostata savu es dzīvoju, jo nu vairs nedzīvoju es (que vivo porque no vivo), balstot to Sv. Pāvila atziņā, ko viņš pauž savā vēstulē galatiešiem: „Es dzīvoju, bet jau ne es, bet manī dzīvo Kristus.“ (Gal 2, 20)), varbūt arī mēs savā dzīvē vēlēsimies piedzīvot šo patiesību: es dzīvoju, jo nu vairs nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus! (sal. Gal 2, 20)

Šī pārliecība, kā arī apziņa, ka Jēzum šeit uz zemes nav daudz draugu, liek mums nepieciešamību strādāt šai pasaulē daudzus gadus pieņemt ar prieku. Neatteiksimies no sava pienākuma dzīvot un darīt to ar pilnu atdevi, sevi netaupot un līdz pat pēdējam mirklim kalpojot Dievam un Viņa Baznīcai. Darīsim to nepiespiesti: in libertatem gloriae filiorum Dei, qua libertate Christus nos liberavit (sal. Rom 8, 21; sal. Gal 4, 31) — Dieva bērnu brīvībā, ko Jēzus mums ieguva nomirstot pie Krusta koka.