Man patīk runāt par ceļu, jo mēs esam ceļinieki, kas dodas uz savām Debesu mājām, uz sava Tēva valstību. Bet neaizmirstiet, ka lai arī atsevišķi ceļa posmi var būt patiesi grūti un reizēm mums var nākties brist pāri kādai upei vai arī doties cauri gandrīz necaurejamam mežam, parasti šis ceļš nesagādā mums lielus pārsteigumus un ir visai parasts. Īstās briesmas slēpjas pieradumā un vienmuļībā — tajā, ka iedomājamies, ka Dievs nevar būtu klātesošs mūsu ikdienas dzīvē, jo tā šķiet tik vienkārša, tik ikdienišķa.

Divi mācekļi gāja uz Emausu. Viņi gāja vidējā gaitā tāpat kā daudzi citi ceļinieki, kas veica šo pašu ceļu. Un tad — pavisam vienkārši un dabiski viņiem pievienojās Jēzus, uzsākdams sarunu, kas viņus atveldzēja un mazināja ceļa nogurumu. Es iztēlojos šo ainu — pamazām sāk tumst, pūš viegls vējiņš, visapkārt nobriedušu kviešu lauki un veci olīvkoki, kuru zari vakara saulē izskatās kā apzeltīti.

Jēzus ceļā. Tu aizvien esi tik brīnisķīgs, Kungs! Bet visvairāk Tu mani saviļņo, kad pazemini sevi līdz mūsu stāvoklim, lai mums sekotu un mūs meklētu mūsu ikdienas steigā un kņadā. Kungs, dāvā mums bērna garu, šķīstas acis un skaidru galvu, lai mēs spētu Tevi atpazīt, kad Tu pie mums nāc bez jebkādām ārējas godības zīmēm.

mūsu saucam Viņu labprātīgi tad, kad sākam savā dvēselē apjaust Viņa mīlestības tīrību un nesavtību. sākot apjaust Viņa mīlestības šķīstību, ko Viņš ielicis mūsu dvēselēs, mēs Viņu sauktu labprātīgi.