Ceļojums beidzas, kad viņi sasniedz pilsētiņu. Abi mācekļi, kuru sirdis, viņiem pašiem to nemanot, ir dziļi aizskāris cilvēktapušā Dieva vārds un mīlestība, noskumst, redzot Viņu dodamies prom, jo Jēzus no viņiem atvadījās un izlikās tālāk ejot. (sal. Lk 24, 28) Dievs, kas ir mūsu Kungs, nekad mums sevi neuzspiež. Viņš vēlas, lai, apjaušot Viņa mīlestības tīrību un nesavtību, ko Kungs ielicis mūsu dvēselēs, mēs sauktu Viņu labprātīgi. Nelaidīsim Viņu prom, bet lūgsim: „Paliec ar mums, jo vakars jau metas un diena tuvojas beigām!“ (Lk 24, 29)

Tādi mēs esam — vienmēr nedroši. Iespējams, tādēļ, ka neesam līdz galam patiesi vai arī kautrējamies. Bet sirds dziļumos mēs tomēr domājam: paliec ar mums, jo mūsu dvēseles ir tumsas apņemtas, un Tu vienīgais esi gaisma. Tu vienīgais spēj piepildīt šīs ilgas, kas mūs dedzina. Jo „mēs labi zinām, ka no visām brīnišķīgajām un labajām dāvanām, ko esam saņēmuši,vislabākā ir šī — iemantot Dievu mūžīgi.“(Sv. Gregors no Nīsas, Epistolae, 212 (PG 37, 349))

Un Jēzus paliek. Mūsu acis atveras — tāpat kā Kleopam un viņa ceļabiedram, kad Kristus lauza maizi —, un, pat ja Viņš atkal pazustu mūsu skatienam, arī tad mēs tomēr atradīsim spēku, lai no jauna dotos ceļā — jo paliek jau tumšs—, un stāstītu par Viņu citiem, tādēļ, ka tik daudz prieka nav iespējams paturēt sevī.

Ceļš uz Emausu: mūsu Dievs ir piepildījis šos vārdus ar bezgalīgu maigumu. Tagad par Emausu ir kļuvusi visa pasaule, jo Kungs ir padarījis par dievišķiem visus šīs zemes ceļus.