Numuru saraksts

Daudzi cilvēki uzsāk darbu, bet tikai daži to pabeidz. Mums, kas cenšamies rīkoties kā Dieva bērni, ir jābūt šo dažu starpā. Atcerieties, ka vienīgi labi izdarīts un ar mīlestību līdz galam pabeigts darbs pelna Kunga uzslavu, kas ir atrodama Svētajos Rakstos: „Labāks ir kādas lietas gals nekā tās sākums.“ (Sak 7, 8)

Iespējams, būsiet šo stāstu kādreiz no manis jau dzirdējuši, taču tik un tā gribu jums to vēlreiz atgādināt, jo tas ir ļoti spilgts un pamācošs. Reiz Romas Rituālē meklēju lūgšanu, lai svētītu celtnes pēdējā — nenoliedzami vissvarīgākā — akmens iemūrēšanu, jo tas simboliski norāda uz smago darbu, ko ieguldījuši tie daudzie cilvēki, kas ilgus gadus neatlaidīgi strādājuši pie celtnes būvniecības. Sev par pārsteigumu atklāju, ka šādas lūgšanas nav, un man vajadzēja iztikt ar benedictioadomnia — vispārējo svētību. Jāsaka, ka pirmajā brīdī es nespēju noticēt, ka Rituālē ir šāda nepilnība, un ilgu laiku pavadīju, pārlūkojot saturu, tomēr beigās tā arī neatradu meklēto.

Daudzi kristieši ir zaudējuši izpratni par to, ka dzīves vienotība, ko Dievs sagaida no saviem bērniem, pieprasa, lai ikdienas darbs, kam jātop svētdarītam, tiktu izpildīts ar rūpību līdz pat vissīkākajai detaļai.

Mēs nevaram Kungam piedāvāt kaut ko, kas mūsu cilvēcisko robežu ietvaros nebūtu pilnīgs. Darbam, ko upurējam Dievam, vajag būt nevainojamam un paveiktam cik vien iespējams rūpīgi pat vismazākajos sīkumos, jo paviršs darbs Dievam nav tīkams. Svētie Raksti mūs brīdina, ka nedrīkstam piedāvāt neko, kas ir nepilnīgs, „jo tas nebūs patīkams“. (Lev 22, 20) Tādēļ darbam, ko ikviens veicam; nodarbēm, kas paņem mūsu laiku un spēkus, jākļūst par cienīgu upuri mūsu Radītājam. Tam jābūt operatioDei — Dieva darbam, darbam, kas tiek veikts Dieva godam: vārdu sakot, tam jābūt nevainojamam, līdz galam labi izdarītam.

Darbs —līdzdalība dievišķajā spēkā

Jau kopš radīšanas pirmsākumiem cilvēkam ir bijis jāstrādā. Tas nav nekas tāds, ko es būtu izdomājis. Pietiek vien atvērt Bībeles pirmās lappuses. Tur tu vari lasīt, ka pirms pasaulē ienāca grēks un līdz ar grēku — nāve, sods un posts (sal. Rom 5, 12), Dievs no zemes māliem izveidoja Ādamu, un radīja viņam un viņa pēcnācējiem šo skaisto pasauli, kurā mēs dzīvojam, utoperareturetcustodiretillum (Rad 2, 15), lai mēs to koptu un sargātu.

Tādēļ mums jābūt pārliecinātiem, ka darbs ir kas brīnišķīgs un ka tas mums dots kā neapejams likums, kas tādā vai citādā veidā ir saistošs ikvienam, pat ja daži varētu censties no tā izvairīties. Iegaumējiet to labi. Cilvēka pienākums strādāt nav pirmdzimtā grēka sekas, nedz arī tikai jaunāko laiku izgudrojums. Tas ir neaizstājams līdzeklis, ko Dievs mums uz zemes uzticējis, piešķirot mums dzīves laiku, kurā līdzdarboties Viņa radošajā spēkā, lai nopelnītu sev iztiku un vienlaicīgi arī ievāktu augļus mūžīgajai dzīvei (sal. Jņ 4, 36), jo „cilvēks dzimst, lai strādātu, kā putns, lai lidotu.“ (Īj 5, 7 (Tulkojums no Vulgātas))

Uz to jūs varētu atbildēt, ka ir pagājuši daudzi gadsimti un ļoti maz cilvēku vairs domā šādi; lielākā daļa cilvēku strādā ļoti atšķirīgu iemeslu dēļ: daži — lai pelnītu naudu, citi — lai uzturētu savu ģimeni, vēl citi — lai uzlabotu savu stāvokli sabiedrībā, attīstītu savas spējas, vai varbūt, lai apmierinātu savas nekārtīgās kaislības, vai lai veicinātu sociālo progresu. Citiem vārdiem sakot, lielākā daļa cilvēku savu darbu redz kā nolemtību, no kā nav iespējams izvairīties.

Pretstatā šim tuvredzīgajam, savtīgajam un seklajam skatījumam, mums jāatceras un jāsteidz atgādināt citiem, ka esam Dieva bērni, kuri saņēmuši tādu pašu aicinājumu no mūsu Tēva kā abi brāļi līdzībā: „Dēls, ej un strādā šodien manā vīna dārzā!“ (Mt 21, 28) Es galvoju — ja katru dienu centīsimies savus personiskos pienākumus uzlūkot šādā gaismā, tas ir, kā dievišķu aicinājumu, mēs iemācīsimies tos pabeigt ar vislielāko cilvēcisko un pārdabisko pilnību, kādu vien spējam sasniegt. Laiku pa laikam mūsos iespējams modīsies vēlme sacelties, kā tas notika ar vecāko dēlu, kurš atbildēja tēvam: „Es negribu!“ (Mt 21, 29), taču tad mēs noteikti pratīsim ar nožēlu atgriezties un divkāršosim spēkus, lai izpildītu savu pienākumu.

Piedodiet man šo novirzīšanos no tēmas, un lai arī pārlieku tālu neesam aizmaldījušies, tomēr atgriezīsimies pie galvenās domas. Varat būt droši, ka profesionālais aicinājums ir būtiska un neatņemama mūsu kā kristiešu dzīves daļa. Kungs vēlas, lai jūs būtu svēti tajā vietā, kur atrodaties, tajā darbā, kuru dažādu iemeslu dēļ esat izvēlējušies. Manās acīs ikviens darbs, kas nav pretrunā ar Dieva likumu, ir labs un cienījams, un to ir iespējams pacelt pārdabiskā līmenī, iekļaujot to tajā Mīlestības straumē, kas ieskauj Dieva bērna dzīvi.

Es nevaru nejusties neērti, ja kāds cilvēks, runājot par savu darbu, tēlo upuri un stāsta par to, cik gan daudz laika darbs tam aizņem katru dienu, bet patiesībā viņš neizdara pat pusi no tā darba apjoma, ko veic viņa darba kolēģi, kurus iespējams vada vienīgi savtīgas intereses vai, labākajā gadījumā, tikai cilvēciski motīvi. Ikvienam no mums, kas šeit tagad runājam ar Jēzu, ir konkrētas profesijas: ārsts, jurists, ekonomists… Brīdi padomājiet par tiem saviem kolēģiem, kuri ir izcili lietpratēji savā jomā, godprātīgi sava darba veicēji, padomājiet par viņu kalpošanas garu un pašaizliedzīgumu. Vai nav taisnība, ka viņi daudzas stundas dienā un pat naktī velta tam, lai paveiktu savu darbu? Vai nav kas tāds, ko mēs varētu no viņiem mācīties?

Tagad runājot es vienlaicīgi arī domāju par to, kā rīkojos es pats, un man jāatzīst, ka, uzdodot sev šo jautājumu, es jūtos nedaudz nokaunējies un vēlos nekavējoties lūgt Dievam piedošanu, jo saprotu, cik vāja ir bijusi mana atbilde un cik tālu no misijas, ko Dievs mums ir uzticējis īstenot šajā pasaulē, tā atrodas. Kāds no Baznīcas Tēviem raksta: „Kristus ir vēlējies, lai mēs būtu kā lukturi, lai mēs kļūtu par skolotājiem citiem; lai mēs darbotos kā ieraugs; dzīvotu kā eņģeļi cilvēku vidū, kā pieaugušie bērnu vidū, kā garīgi cilvēki tādu ļaužu vidū, kas ir tikai un vienīgi racionāli; lai mēs būtu sēklas; lai mēs nestu augļus. Mums nebūtu vajadzības runāt, ja mūsu dzīves šādi mirdzētu. Vārdi būtu lieki, ja mums būtu darbi. Ja mēs būtu patiesi kristieši, vairs nebūtu neviena pagāna.“ (Sv. Jānis Hrizostoms, In Epistolam I ad Timotheum homiliae, 10, 3 (PG 62, 551).

Cīnieties pret visiem cilvēkiem raksturīgo tendenci būt pārāk saudzīgiem pret sevi. Esiet prasīgāki! Dažreiz mēs pārlieku daudz raizējamies par savu veselību vai par to, lai pietiekami atpūstos. Protams, ka atpūta ir vajadzīga. Tā dod mums spēku, lai ik dienas varam atkal no jauna ķerties pie darba. Tomēr, kā to jau gadiem ilgi esmu rakstījis, — atpūsties nenozīmē neko nedarīt. Tas nozīmē savu uzmanību pievērst nodarbēm, kas prasa mazāku piepūli.

Dažreiz, aizbildinoties ar visai apšaubāmām atrunām, mēs kļūstam pārlieku bezrūpīgi un aizmirstam par to svētīgo atbildību, kas gulstas uz mūsu pleciem. Mēs esam apmierināti, ja izdarām vien tik, cik minimāli nepieciešams. Mēs ļaujamies bezjēdzīgiem prātojumiem, kas šķietami attaisno mūsu laika izšķiešanu, sēžot rokas klēpī salikušiem, turpretim, sātans un viņa sabiedrotie tikmēr neatpūšas. Uzmanīgi ieklausies un pārdomā svētā Pāvila vārdus, ko viņš rakstīja tiem kristiešiem, kuri bija vergi. Viņš tos mudināja paklausīt saviem saimniekiem: „Nekalpojiet tikai acu priekšā, it kā cilvēkiem izpatikdami, bet kā Kristus kalpi, kas no sirds izpilda Dieva prātu!

Kalpojiet labprātīgi tā, kā Kungam, bet ne cilvēkiem.“ (Ef 6, 6-7) Cik gan labs padoms, lai mēs tam sekotu!

Lūgsim mūsu Kungu Jēzu, lai Viņš mums dāvā savu gaismu un ik brīdi palīdz atklāt to dievišķo nozīmi, kas piemīt mūsu profesionālajam darbam, un kas dara to līdzīgu durvju virām, kas balsta un virza mūsu aicinājumu uz svētumu. Evaņģēlijā varam lasīt, ka Jēzu pazina kā faber, filiusMariae — galdnieku, Marijas dēlu. (sal. Mk 6, 3) Tāpat arī mums ar svētu lepnumu darbos ir jāpierāda, ka esam darba cilvēki — vīrieši un sievietes, kuri patiešām strādā!

Ņemot vērā, ka mums vienmēr ir jārīkojas kā Dieva sūtņiem, der atcerēties, ka mēs Viņam nekalpojam uzticīgi, ja savu darbu atstājam neizdarītu; ja savu profesionālo pienākumu pildīšanā neveltām tikpat daudz pūļu un pašaizliedzības kā citi; ja mūs var nosaukt par paviršiem, neuzticamiem, vieglprātīgiem, nekārtīgiem, slinkiem vai nekam nederīgiem… Jo tam, kurš izturas nolaidīgi pret darba pienākumiem, kas ir šķietami mazsvarīgāki, būs grūti labi pildīt tos pienākumos, kas saistīti ar garīgo dzīvi un neapšaubāmi prasa lielāku piepūli. „Kas uzticīgs vismazākajās lietās, tas uzticīgs arī lielās, un kas ir netaisns vismazākajās lietās, tas arī netaisns lielās.“ (Lk 16, 10)