Numuru saraksts

Viņam nav laika? … Vēl labāk! Kristu interesē tieši tie, kuriem nav laika.

Darbs ir cilvēka sākotnējais aicinājums, Dieva svētība, un tie, kas darbu uzskata par sodu, smagi kļūdās. Kungs, kas ir vislabākais starp tēviem, nolika pirmo cilvēku Paradīzē, ut operatur – lai viņš strādātu.

Mācīšanās, darbs – tie ir katra kristieša pienākumi, no kuriem nevar izvairīties. Tie ir instrumenti, ar kuru palīdzību mēs varam aizstāvēties pret Baznīcas ienaidniekiem un ar savu profesionālo prestižu pievilkt daudzas citas dvēseles, kas, būdamas krietnas, cīnās izolētas. Tie ir paši galvenie ieroči cilvēkam, kurš vēlas būt apustulis pasaulē.

Es lūdzu Dievu, lai tev par paraugu kalpo arī Jēzus pusaudža gadi un jaunība – gan laiks, kad Viņš apspriedās ar Rakstu zinātājiem, gan laiks, kad Viņš strādāja Jāzepa darbnīcā.

Trīsdesmit trīs Jēzus gadi! … Trīsdesmit no tiem tika pavadīti klusumā un apslēptībā, pakļaujoties un strādājot…

Kāds brašs puika man rakstīja: „Mans ideāls ir tik liels, kas tas var ietilpt vienīgi jūrā.“ – Es viņam atbildēju: „Un tabernākuls, kas ir tik ‘mazs’! Un Nācaretes ‘parastā’ darbnīca?“

– Parasto lietu lielumā mūs gaida Viņš!

Dieva priekšā neviena darbība pati par sevi nav liela vai maza. Viss iegūst vērtību atkarībā no mīlestības, ar kādu tas tiek veikts.

Varonība darbā nozīmē to, ka ikviens uzdevums tiek izpildīts „līdz galam“.

Es uzstāju: sava parastā darba vienkāršībā un ikdienas monotonajos sīkumos tev jāatklāj noslēpums, kas tik daudzu acīm paliek apslēpts, kas it visu dara lielu un jaunu: mīlestība.

Tu man apgalvo, ka tev ļoti palīdz šī doma: cik gan daudzi tirgotāji ir kļuvuši svēti kopš pirmkristiešu laikiem! Un tu vēlies pierādīt, ka tas ir iespējams joprojām… – Kungs tevi šajos centienos nepametīs.

Arī tev ir profesionālais aicinājums, kas tev traucējoši „dzeļ“. – Tad, lūk! Šis „dzelonis“ ir āķis, ar ko zvejot cilvēkus.

Tāpēc šķīstī savu nodomu un pieliec pūles, lai iegūtu cik iespējams labu profesionālo prestižu, lai kalpotu Dievam un dvēselēm. Kungs rēķinās arī ar „šo“.

Lai kaut ko paveiktu līdz galam, vispirms tas ir jāiesāk.

– Tas šķiet banāli, taču tik daudzkārt tev pietrūkst šā vienkāršā lēmuma! … Un cik ļoti sātans priecājas par to, ka esi neefektīvs!

Raizes? … – Man nav raižu, es tev sacīju, jo man ir daudz darāmā.

Tu šķērso kritisku posmu. Mazliet neskaidru baiļu. Grūtības īstenot dzīves plānu. Nogurdinošs darbs, jo tev nepietiek ar divdesmit četrām stundām diennaktī, lai izpildītu visus savus pienākumus…

– Vai tu esi mēģinājis sekot apustuļa padomam „dariet visu pienācīgi un kārtīgi“? Tas nozīmē – Dieva klātbūtnē, ar Viņu, Viņā un vienīgi Viņam.

Kad tu plāno savu laiku, tev ir jāiedomājas arī par to, kā tu aizpildīsi brīvos brīžus, kas neparedzēti parādīsies.

Vienmēr esmu uzskatījis, ka atpūta ir attālināšanās no ikdienas pārejošajām lietām un nekad tās nav vaļošanās dienas. Atpūta nozīmē uzkrāt, sakopot spēkus, ideālus, plānus… Īsi sakot, mainīt nodarbošanos, lai vēlāk ar jaunu spēku atgrieztos pie parastajiem darbiem.

Tagad, kad tev ir daudz ko darīt, ir zudušas visas „tavas problēmas“… – Esi vaļsirdīgs – tā kā tu nolēmi strādāt Viņam, tev vairs nepaliek laika, lai domātu par savu egoismu.

Šautru lūgšanas nekavē darbu, tāpat kā sirdspuksti netraucē ķermeņa kustībām.

Svētdarīt savu darbu nav kāda mītiska iedoma, bet gan katra kristieša misija… tava un mana.

– Tā to atklāja atslēdznieks, kurš sacīja: „Es kļūstu vai traks no prieka par pārliecību, ka, strādājot pie virpas un dziedot, daudz dziedot gan dzirdami, gan savā sirdī, es varu kļūt svēts… Cik mūsu Dievs ir labs!“

Darbs tev sāk šķist nepateicīgs, it īpaši, ja palūkojies uz to, cik maz Dievu mīl tavi kolēģi un kā viņi vienlaikus bēg no žēlastības un no visa tā labā, ko vēlies viņiem dot. Tev jācenšas kompensēt visu to, ko viņi neizdara, atdodot sevi Dievam arī darbā (kā tu līdz šim nedarīji), pārvēršot darbu par lūgšanu, kas par visu cilvēci paceļas pretī Debesīm.

Strādāt ar prieku nav tas pats, kas stādāt „vieglprātīgi“, sekli, it kā cenšoties atbrīvoties no ne-patīkamas nastas.

– Pielūko, lai aiz apjukuma vai vieglprātīgas pieejas tavas pūles nezaudē vērtību un galu galā nesanāk, ka esi spiests stāties Dieva priekšā tukšām rokām.

Ir cilvēki, kas darbā rīkojas aizspriedumaini. Viņi neuzticas nevienam principa pēc un visādā ziņā atsakās saprast, kāpēc būtu jātiecas svētdarīt savu darbu. Ja tu ar viņiem runā, tie atbild, lai taču nepievieno vēl vienu nastu tam, ko jau rada darbs pats, ko viņi jau panes negribīgi, kā smagumu.

– Šī ir viena no miera cīņām, kurās ir noteikti jāuzvar. Atrast Dievu darbā un kalpot citiem kopā ar Viņu un kā Viņš.

Tu nobīsties no grūtībām un atkāpies. Vai zini, kā varētu rezumēt tavu uzvedību? Ērtība, ērtība un ērtība! Tu sacīji, ka esi gatavs tērēt sevi, turklāt tērēt sevi neierobežoti, bet te nu tu man paliec varoņa mācekļa līmenī. Rīkojies ar briedumu!

Student, ķeries pie savām grāmatām ar apustuļa garu, būdams iekšēji pārliecināts, ka šīs nebeidzamās stundas ir (jau tagad!) Dievam veltīts garīgs upuris, kas nāk par labu cilvēcei, tavai valstij, tavai dvēselei.