Numuru saraksts

Cilvēciskie tikumi

Gan izteikti laicīgas ievirzes domāšanā, gan tajā domāšanas veidā, ko mēs varētu nodēvēt par piētismu, valda uzskats, ka kristietis nevar būt pilnībā viscaur patiesi cilvēcisks. Pirmā domāšanas virziena pārstāvjiem šķiet, ka Evaņģēlija prasības tiecas nomākt mūsu cilvēciskās īpašības; otrā virziena piekritēji, savukārt, sliecas domāt, ka mūsu cilvēciskā samaitātā daba pēc būtības ir šķērslis, jo tā apdraud ticības skaidrību. Rezultāts šeit jebkurā gadījumā ir viens un tas pats: nespēja pilnībā izprast Kristus Iemiesošanās noslēpuma dziļumu, nespēja saskatīt to, ka „Vārds kļuva miesa,“ kļuva cilvēks, „un dzīvoja starp mums.“ (Jņ 1, 14)

Mana pieredze — kā cilvēkam, kristietim un priesterim —māca man tieši pretējo. Nav tādas cilvēka sirds — vienalga, cik dziļi tā arī nebūtu iegrimusi grēkā, - kas sevī kā gruzdošas ogles starp pelniem nenestu arī kādu cēlsirdības dzirksteli. Un kad vien esmu klauvējis pie cilvēku sirds durvīm, personīgi uzrunājot viņus ar Kristus vārdiem, šīs sirdis man vienmēr ir atbildējušas.

Mūsu pasaulē ir daudz cilvēku, kas izturas pret Dievu nevērīgi. Iespējams, ka viņiem nav bijusi iespēja ieklausīties Viņa vārdos vai arī viņi tos ir aizmirsuši. Neraugoties uz to, šie cilvēki rīkojas godīgi, viņi ir uzticami, iejūtīgi un patiesi. Un es uzdrīkstos teikt, ka ikviens, kuram piemīt šādas īpašības, ir gatavs būt dāsns attiecībās ar Dievu, jo cilvēciskie tikumi veido pamatu dievišķajiem tikumiem.

Tiesa gan, ka ar šīm personīgajām īpašībām vien vēl nepietiek, jo neviens netiek izpestīts bez Kristus žēlastības. Tomēr, ja cilvēks sevī saglabās un audzēs tikumu sēklas, Dievs nolīdzinās viņa ceļu, un šis cilvēks spēs kļūt svēts, jo būs mācējis dzīvot godīgu dzīvi.

Varbūt jūs būsiet ievērojuši arī citus, gluži pretējus gadījumus: ir tik daudz cilvēku, kuri sakās esam kristieši, jo ir tikuši kristīti un pieņem arī citus sakramentus, bet ar savu uzvedību atklāj, ka ir neuzticīgi, melīgi, nepatiesi un augstprātīgi… Viņu kritieni no pašu uzbūvētā pjedestāla ir strauji un negaidīti. Viņi līdzinās signālraķetēm, kas uz mirkli izgaismo debesis un tad pēkšņi bez pēdām pazūd nebūtībā.

Ja vien esam gatavi uzņemties to atbildību, ko uzliek mūsu Dieva bērnu stāvoklis, mēs sapratīsim, ka Dievs vēlas, lai esam ļoti cilvēciski: lai mūsu galvas iesniedzas debesīs, bet kājas stingri stāv uz zemes. Maksa par kristīgu dzīvi nenozīmē pārstāt būt cilvēkiem nedz arī atteikties no centieniem iegūt tikumus, kas piemīt mūsu līdzcilvēkiem, kuri varbūt nemaz nepazīst Kristu. Maksa, ar ko atpirkts ikviens kristietis, ir mūsu Kunga atpestījošās Asinis; un es uzsveru, ka Viņš vēlas, lai mēs būtu gan ļoti cilvēciski, gan ļoti dievišķi, katru dienu cīnoties, lai būtu līdzīgi Viņam, kurš ir perfectus Deus, perfectus homo — patiess Dievs un patiess Cilvēks.

Ja kāds man jautātu, es nemācētu pateikt, kurš ir vissvarīgākais cilvēciskais tikums. Tas atkarīgs no kāda skatupunkta uz to raugāmies. Turklāt šis jautājums ir neauglīgs, jo runa nav par to, lai praktizētu vienu vai dažus tikumus. Ir absolūti nepieciešams cīnīties, lai iegūtu un praktizētu visus tikumus, jo tie visi ir savstarpēji saistīti. Tādējādi mūsu centieni būt patiesiem mūs darīs arī taisnīgākus, priecīgākus, apdomīgākus un nosvērtākus.

Tāpat man arī šķiet nepārliecinoši visi mēģinājumi nodalīt personiskos tikumus no sabiedrības tikumiem. Nevar būt tāds tikums, kas veicinātu egoismu. Ikviens tikums vienmēr nes labumu ne vien mūsu pašu dvēselēm, bet arī tiem, kas atrodas mums līdzās. Mēs visi esam cilvēki un visi arī Dieva bērni, un nedrīkstam uztvert savu dzīvi kā vienu vienīgu nevainojama curriculum vitae rakstīšanu vai izcilas karjeras veidošanu. Mums visiem jāizjūt savstarpēja solidaritāte, jo, pateicoties Dieva žēlastībai, mēs ar pārdabiskām saitēm esam vienoti svēto sadraudzībā.

Tajā pašā laikā ir jāatceras, ka lēmumu pieņemšana un atbildība izriet no ikviena cilvēka personīgās brīvības, tādēļ arī tikumi ir absolūti personīgi, jo tie attiecas uz konkrētu personu. Tomēr šajā „mīlestības cīņā“ neviens necīnās viens. Man patīk teikt, ka neviens cilvēks nav no konteksta izrautas dzejas vārsmas. Zināmā mērā mēs vienmēr vai nu palīdzam, vai arī traucējam viens otram. Mēs visi esam vienas ķēdes posmi. Lūdz Dievam mūsu Kungam tagad kopā ar mani, lai šī ķēde noenkurojas Viņa Sirdī līdz pienāks tā diena, kad mēs Debesīs mūžīgi uzlūkosim Viņu vaigu vaigā.

Kad kristietis cīnās, lai iegūtu šos tikumus, viņa dvēsele sagatavojas auglīgi saņemt Svētā Gara žēlastību. Tādā veidā Svētais Gars Paraklēts ar savām iedvesmām cilvēka dvēselē stiprina viņa labās cilvēciskās īpašības. Vissvētās Trīsvienības Trešā Persona, dvēseles maigais Viesis, izlej savas dāvanas: gudrības, saprāta, padoma, spēka, atziņas, dievbijības un Kunga bijāšanas dāvanu. (sal. Is 11, 2)

Tad cilvēks piedzīvo prieku un mieru. (sal. Gal 5, 22) Līksmu mieru, iekšēju līksmību, kas iet roku rokā ar cilvēcisko prieka tikumu. Un brīdī, kad, šķiet, ka viss sabrūk mūsu acu priekšā, mēs saprotam, ka patiesībā tā nav, jo „Tu taču esi mans stiprais Dievs, kas sargā.“ (Ps 43⁴², 2) Ja Dievs mājo mūsu dvēselē, tad viss pārējais — nav svarīgi, cik būtisks tas varētu likties, — ir mazsvarīgs un pārejošs, turpretim mēs Dievā — paliekoši.

Caur dievbijības dāvanu Svētais Gars mums palīdz būt drošiem, ka esam Dieva bērni. Un, būdami Dieva bērni, kā gan mēs varam būt noskumuši? Skumjas ir egoisma pārpaliekas. Ja mēs patiesi gribam dzīvot Dievam, mums nekad netrūks dzīvesprieka, pat ne tad, kad atklāsim savas kļūdas un postu. Prieks ienāks mūsu lūgšanas dzīvē tādā mērā, ka neatliks nekas cits kā vien no prieka sākt dziedāt. Jo mēs mīlam, un iemīlējušies cilvēki dzied.

Ja dzīvosim šādā veidā, nesīsim pasaulei mieru. Mēs pratīsim kalpošanu Dievam saviem brāļiem padarīt patīkamāku, jo „augstsirdīgu devēju Dievs mīl.“ (2 Kor 9, 7-8) Kristieši ir parasti cilvēki, bet viņu sirdis pārpludina prieks, kura avots ir apņēmība ar pastāvīgu žēlastību palīdzību pildīt Tēva gribu. Kristietis nejūtas kā upuris, nedz arī kaut kādā veidā mazvērtīgs vai ierobežots. Viņš iet pa dzīvi ar augsti paceltu galvu, jo viņš ir cilvēks un Dieva bērns.

Mūsu ticība izceļ patieso nozīmi, kas piemīt šiem cilvēciskajiem tikumiem, ko nevienam nekad nevajadzētu atstāt novārtā. Neviens nevar pārspēt kristiešus cilvēciskumā. Tie, kuri seko Kristum, spēj (ne jau savu nopelnu, bet gan Dieva žēlastības dēļ) apkārtējiem nodot tālāk to, ko viņi reizēm nojauš, bet nespēj pilnībā izprast: ka patiesā laime, neviltots kalpošanas gars mūsu tuvākajiem var nākt vienīgi caur mūsu Pestītāja Sirdi, kurš ir perfectus Deus, perfectus homo — patiess Dievs un patiess Cilvēks.

Sirdīs dosimies pie Marijas, mūsu Mātes un visizcilākās radības, ko jebkad veidojušas Dieva rokas, un lūgsim, lai viņa mūs dara par labiem cilvēkiem. Lai mūsu cilvēciskie tikumi, ieausti žēlastības dzīvē, kļūst par labāko palīdzību tiem, kuri līdz ar mums strādā pasaulē, lai nodrošinātu mieru un laimi visiem cilvēkiem.

Esiet pavisam kā bērni! Jo vairāk jūs būsiet kā bērni, jo labāk! To jums no savas pieredzes saka priesteris, kam nācies šo trīsdesmit sešu gadu laikā, kopš viņš cenšas cik vien var uzticīgi pildīt Dieva gribu, celties augšā pēc kritieniem daudzas jo daudzas reizes. Cik gan ātri, bet vienlaikus arī lēni šie gadi pagājuši! Un tikai viena lieta man vienmēr ir palīdzējusi: tas, ka es aizvien vēl esmu bērns un varu ierausties savas Mātes klēpī un paslēpties mana Kunga Jēzus Kristus Sirdī.

Lielie kritieni, kas nopietni ievaino dvēseli un dažkārt atstāj aiz sevis gandrīz neizdzēšamas pēdas, vienmēr rodas no augstprātības, kas liek domāt, ka esam gana lieli; ka esam pašpietiekami. Šādās reizēs cilvēkā virsroku ņem sava veida nespēja lūgt kādam palīdzību — ne Dievam, nedz arī draugam vai priesterim. Tā šī nabaga dvēsele, viena savā nelaimē, slīgst aizvien dziļāk maldos un aiziet neceļos.

Nekavēsimies ne mirkli, jau tagad lūgsim Dievu, lai Viņš nekad nepieļauj, ka kļūstam pašapmierināti, un lai vienmēr liek mūsos pieaugt alkām pēc Viņa palīdzības, Viņa Vārda, Viņa Maizes, mierinājumu un spēka: rationabile, sine dolo lac concupiscite (1Pēt 2, 2 (Mises ievadvārdi)) — alkstiet pēc garīgā piena. Varat būt droši, ka tas ir labākais veids, kā uzveikt lepnību. Nešaubieties, ka vienīgi tas mums var palīdzēt rīkoties labi, cildeni, dievišķi. „Patiesi es jums saku: ja jūs neatgriezīsieties un nekļūsiet kā bērni, jūs Debesu valstībā neieiesiet.“ (Mt 18, 3)

Un atkal man prātā nāk jaunības dienās piedzīvotais. Cik gan liels ticības apliecinājums tas bija! Man šķiet it kā liturģiskais dziedājums vēl aizvien skanētu man ausīs un es varētu ieelpot vīraka smaržu, un redzēt tūkstošiem vīru — katru ar degošu sveci kā savas cilvēciskās nabadzības simbolu rokās —, bet ar sirdi kā bērnam; kā mazajam, kurš varbūt pat nespēj pacelt acis, lai palūkotos uz savu tēvu. „Tādēļ tev jāatzīst un jāsaprot, cik ļauni un bēdīgi ir tas, ka tu esi atstājis to Kungu, savu Dievu.“(Jer 2, 19) Atjaunosim mūsu stingro lēmumu nekad neatstāt Kungu pasaules rūpju dēļ. Izdarīsim konkrētas apņemšanās, kas mums — radībām, kas apzinās savu paša nabadzību, un nepagurušas meklē un sauc savu Tēvu —, palīdzēs vairot slāpes pēc Dieva.

Bet, atgriežoties pie tā, ko teicu iepriekš: mums ir jāiemācās būt kā bērniem, mums ir jāiemācās būt par Dieva bērniem. Un vienlaicīgi šis domāšanas veids, kas sakņojas Dieva bērna apziņā, mums ir jānodod tālāk arī citiem. Tas, neraugoties uz mūsu dabiskajām vājībām, darīs mūs stiprus ticībā (sal. 1Pēt 5, 9), auglīgus darbos un drošus mūsu garīgajā dzīvē, lai par spīti kļūdām, ko mums gadītos pieļaut — lai arī cik apkaunojošas tās nebūtu —, mēs vienmēr nevilcinoties atgrieztos un no jauna nostātos uz brīnišķīgā dievišķās filiācijas ceļa, kurš beidzas mūsu Dieva Tēva atvērtajās un mīlošajās rokās.

Kurš gan neatceras sava tēva rokas? Tās droši vien nebija tikt glāstošas, maigas un saudzīgas kā mātei. Taču šīs spēcīgās un stiprās rokas apskāva mūs cieši, sirsnīgi un droši. Kungs, es Tev pateicos par šīm sastrādātajām un cietajām plaukstām. Paldies Tev par šīm stiprajām rokām. Paldies par šo maigo un stipro sirdi. Gandrīz vai biju gatavs Tev pateikties arī par savām kļūdām! Zinu, ka Tu vēlies kaut to nebūtu, un tomēr tās saproti, attaisno un piedod.

Tā ir visa gudrība, ko Dievs sagaida no saviem bērniem mūsu attiecībās ar Viņu, jo tik tiešām vislielākā mācība, ko varam apgūt, ir atzīt, ka esam tikai nulle… Un tomēr mūsu Dievs Tēvs mīl ikvienu no mums tādus, kādi esam. Tādus, kādi mēs esam! Pat es — kas neesmu nekas vairāk kā vien nabaga cilvēks — mīlu jūs visus tādus, kādi esat. Tad nu iedomājieties, kāda ir Dieva mīlestība! It sevišķi, ja mēs vēl cenšamies cīnīties, pūlamies dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu, labi izkoptu.