Esiet pavisam kā bērni! Jo vairāk jūs būsiet kā bērni, jo labāk! To jums no savas pieredzes saka priesteris, kam nācies šo trīsdesmit sešu gadu laikā, kopš viņš cenšas cik vien var uzticīgi pildīt Dieva gribu, celties augšā pēc kritieniem daudzas jo daudzas reizes. Cik gan ātri, bet vienlaikus arī lēni šie gadi pagājuši! Un tikai viena lieta man vienmēr ir palīdzējusi: tas, ka es aizvien vēl esmu bērns un varu ierausties savas Mātes klēpī un paslēpties mana Kunga Jēzus Kristus Sirdī.

Lielie kritieni, kas nopietni ievaino dvēseli un dažkārt atstāj aiz sevis gandrīz neizdzēšamas pēdas, vienmēr rodas no augstprātības, kas liek domāt, ka esam gana lieli; ka esam pašpietiekami. Šādās reizēs cilvēkā virsroku ņem sava veida nespēja lūgt kādam palīdzību — ne Dievam, nedz arī draugam vai priesterim. Tā šī nabaga dvēsele, viena savā nelaimē, slīgst aizvien dziļāk maldos un aiziet neceļos.

Nekavēsimies ne mirkli, jau tagad lūgsim Dievu, lai Viņš nekad nepieļauj, ka kļūstam pašapmierināti, un lai vienmēr liek mūsos pieaugt alkām pēc Viņa palīdzības, Viņa Vārda, Viņa Maizes, mierinājumu un spēka: rationabile, sine dolo lac concupiscite (1Pēt 2, 2 (Mises ievadvārdi)) — alkstiet pēc garīgā piena. Varat būt droši, ka tas ir labākais veids, kā uzveikt lepnību. Nešaubieties, ka vienīgi tas mums var palīdzēt rīkoties labi, cildeni, dievišķi. „Patiesi es jums saku: ja jūs neatgriezīsieties un nekļūsiet kā bērni, jūs Debesu valstībā neieiesiet.“ (Mt 18, 3)