Atpūties un smel spēkus savas dievišķās filiācijas apziņā. Dievs ir maiguma un bezgalīgas mīlestības pilns Tēvs. Sauc Viņu šai vārdā daudzreiz dienā, un, esot ar viņu vienatnē — savā sirdī, saki Viņam, ka Viņu mīli, ka Viņu pielūdz, ka esi lepns un jūties stiprs, zinot, ka esi Viņa bērns. Tas veido iekšējās dzīves programmu, kuras mērķis ir dievbijības pilnas attiecības ar Dievu; tie ir dievbijīgi ieradumi, ko tu patiešām pildi (es uzstāju, ka svarīgi ir nevis, lai to būtu daudz, bet gan, lai tie tiktu pastāvīgi praktizēti), kas tev ļaus justies un izturēties kā labam bērnam.

Man tevi jābrīdina arī no kādām briesmām. Proti, no pieraduma un rutīnas, kas ir īstens dievbijības kaps. Nereti tā slēpjas aiz šķietami cildenas vēlēšanās paveikt ko patiesi nozīmīgu, savus ikdienas pienākumus tikmēr veikli atstājot novārtā. Ja manīsi sevī mostamies šādas tieksmes, godīgi nostājies Dieva priekšā un padomā, vai iemesls tam, ka esi noguris, nepārtraukti cīnoties par vienu un to pašu, patiesībā nav tas, ka šajā cīņā nemeklēji Dievu; palūkojies, vai dāsnuma un upurgatavības trūkuma dēļ nav mazinājusies tava uzticība un neatlaidība darbā. Ja tā, tad nav brīnums, ka garīgās dzīves pienākumi, nelielās mortifikācijas un apustuliskais darbs, kas nedod tūlītējus augļus, tev šķiet pilnīgi veltīgi. Kad tā notiek, mēs jūtamies iztukšoti un, lai tikai apklusinātu mūsu Debesu Tēva balsi, kurš prasa no mums pilnīgu uzticību, mēs iespējams sākam sapņot par jauniem dzīves plāniem. Tā, savā dvēselē nododamies šiem sapņiem (vai drīzāk — murgiem) par lieliem garīgiem varoņdarbiem, mēs nomaldāmies no ceļa, kas mūs bez līkumiem ved taisni uz svētumu; mēs aizmirstam vislielāko patiesību (un tā jau ir skaidra zīme, ka esam zaudējuši pārdabisko skatījumu uz dzīvi), proti, ka esam mazi bērni un ka mūsu Tēvs darīs mūsos brīnumus, ja vien pazemīgi atsāksim visu atkal no jauna.