Dievbijība — Dieva bērna attiecības ar Tēvu

Dievbijība, kas dzimst no dievišķās filiācijas, ir dziļa dvēseles attieksme, kas galu galā pārņem visu mūsu eksistenci: tā ir klātesoša ikvienā no mūsu domām un vēlmēm un it visur, kur ieliekam savu sirdi. Vai nekad neesat ievērojuši kā bērni ģimenē, paši to nemaz neapzinoties, atdarina savus vecākus? Viņi atkārto vecāku žestus, ieradumus un itin bieži pārņem vecāku uzvedības veidu?

Gluži tas pats notiek arī ar labu Dieva bērnu. Pašam neizskaidrojamā veidā viņš pamazām iemanto dievbijību, kas mums palīdz visus dzīves notikumus skatīt caur ticības pārdabisko prizmu. Tad viņš mīl visus cilvēkus tāpat, kā viņus mīl mūsu Debesu Tēvs, un, kas ir vēl svarīgāk,— viņš iegūst jaunu dedzību ik dienas censties aizvien vairāk tuvoties Kungam. Es uzstāju — tas, ka mums piemīt vājības, nav no svara, jo mūsu Dievs Tēvs vienmēr ir gatavs pasniegt savu mīlošo roku, lai mūs pieceltu.

Vai esat ievērojuši, ka mazi bērni krīt pilnīgi citādi nekā pieaugušie? Kritiens mazajiem parasti nav nekas īpašs: viņi paklūp un krīt tik bieži! Un, pat ja pēc kritiena mazais palaiž vaļā raudienu, tētis viņu uzmundrina, paskaidrojot, ka īsti vīri neraud. Ar to raudāšana parasti arī beidzas, jo zēns vēlas redzēt savu tēvu priecīgu un apmierinātu.

Savukārt, kad tas ir pieaugušais, kam gadās zaudēt līdzsvaru un nokrist garšļaukus uz zemes, vienīgi līdzjūtība mūs attur no smiekliem un jautrības, ko citādi izraisītu šāds starpgadījums. Bet pašam negadījuma upurim kritiens var beigties visai nopietni — ja runa ir par vecāka gadagājuma cilvēku — pat ar lūzumu, kas var nekad nesadzīt. Tāpēc ir labi, ja iekšējā dzīvē mēs visi esam quasi modo genitiinfantes (1Pēt 2, 2 (Mises ievadvārdi)) — kā jaunpiedzimuši bērni; kā tie mazie, kas šķiet it kā no gumijas veidoti un kas, kad uz tiem raugāmies, liekas gūstam prieku pat no saviem klupieniem, jo viņi tūliņ pat atkal slienas kājās un turpina skraidelēt, zinot, ka vecāki vienmēr būs tuvumā, lai viņus pažēlotu un samīļotu.

Ja mēs centīsimies uzvesties tāpat kā šie bērni, mūsu kritieni un neveiksmes, kas iekšējā dzīvē ir pilnīgi neizbēgami, nenesīs sev līdzi sarūgtinājumu. Tie raisīs mūsos nožēlu, taču neliks zaudēt dūšu. Mēs tos uzlūkosim ar smaidu, kas kā tīrs kalnu avots dzimst no prieka par to, ka esam Mīlestības bērni; ka esam mūsu Debesu Tēva — šīs varenības, bezgalīgās gudrības un žēlsirdības — bērni.

Šajos gados, ko esmu pavadījis, kalpojot Kungam, esmu iemācījies būt par Dieva bērnu. Un no jums lūdzu to pašu: lai jūs esat quasi modo geniti infantes — bērni, kas ilgojas pēc Dieva Vārda, Dieva Maizes, Viņa barības un spēka, lai turpmāk dzīvotu kā īsti kristīgi cilvēki.