Iubilate Deo. Exsultate Deo adiutori nostro, (Ps 81, 2) (Mises ievadvārdi) — Dziediet priecīgi Dievam, mūsu stiprumam, gavilējiet Jēkaba Dievam! Kungs ir mūsu vienīgā palīdzība. Jēzu! Tas, kurš to nesaprot, nepazīst ne mīlestību, ne trūkumu, ne grēku. Es, kas esmu vien nabaga cilvēks, es gan zinu, kas tas ir — grēki, mīlestība un trūkumi. Bet vai jūs arī zināt, kā tas ir — pacelt savu sirdi pie Dieva? Vai jūs zināt, ka dvēsele var nostāties Kunga priekšā, atvērt Viņam savu sirdi un izsūdzēt Viņam savas bēdas? Es tā daru. Es Kungam sūdzos, kad Viņš, piemēram, paņem pie sevis jaunus cilvēkus, kas vēl ilgus gadus būtu varējuši Viņam kalpot un mīlēt Viņu šeit virs zemes, jo es to nesaprotu. Taču šīs manas žēlabas ir paļāvības un uzticēšanās pilnas — es zinu, ka tad, ja es izrautos no Dieva rokas, tūlīt pat sekotu kritiens. Tādēļ es nekavējoties pieņemu Kunga plānus, vienlaicīgi pie sevis lēnām sakot: „Lai notiek un piepildās, un mūžam tiek slavēta un godināta vistaisnīgākā un vismīlošā Dieva griba! Pāri pār visām lietām. Āmen. Āmen.“

Tieši tā mums māca rīkoties Evaņģēlijs — ar šādu svēto viltību, kas ir auglīga apustuliskā darba avots; kas ir mūsu mīlestības un mūsu — Dieva bērnu miera avots un veids, kā mēs mīlestību un mieru varam nodot tālāk visiem cilvēkiem. Tikai tā — pēc dzīves, kuras laikā būsim svētdarījuši savu darbu, meklējot tajā Dieva lietu apslēpto laimi —, mēs beigsim savas dienas Mīlestībā. Mēs rīkosimies ar bērniem tik raksturīgo svēto nekautrību un atteiksimies no kauna, kas patiesībā ir liekulība un kas pieaugušajiem pēc tam, kad tie piedzīvojuši kritienu, neļauj atgriezties pie Tēva.

Es gribētu beigt ar Kunga sveicienu, ko šodien lasām Evaņģēlijā: Pax vobis! Miers jums! Tad mācekļi kļuva līksmi, redzēdami savu Kungu (sal. Jņ 20, 19-20), — Kungu, kurš mūs pavada ceļā pie Tēva.