Numuru saraksts

Iekšējā dzīve — tas ir pienākums, ko mums uzliek tas aicinājums, ko Mācītājs ir ielicis ikviena dvēselē. Mums ir jākļūst svētiem, kā saka manā dzimtajā pusē — „līdz pat matu galiņiem“; mums jākļūst par īstiem, patiesiem kristiešiem — tādiem, kurus varētu kanonizēt. Ja nē, tad kā vienīgā un patiesā Mācītāja mācekļi mēs būsim cietuši neveiksmi. Un neaizmirsīsim, ka tad, kad Dievs mūs izvēlas un dāvā savu žēlastību cīnīties par svētumu ikdienas pasaulē, Viņš mums uzliek par pienākumu arī apustulātu. Es vēlos, lai jūs saprastu, ka, pat raugoties uz lietām cilvēciski, rūpes par dvēselēm dabiski izriet no fakta, ka Dievs mūs ir izraudzījies. Kā uzsver viens no Baznīcas tēviem: „Kad jūs atklājat, ka kaut kas jums nāk par labu, jūs vēlaties arī citiem par to pastāstīt. Tādā pašā veidā jums vajadzētu vēlēties, lai arī citi iet kopā ar jums šajos Kunga ceļos. Ja jūs dodaties uz forumu vai termām un satiekat kādu, kuram ir brīvs laiks, jūs aicināt viņu sev pievienoties. Šo pasaulīgo paražu attieciniet arī uz garīgo sfēru un, kad iesiet pie Dieva, nedariet to vieni.“ (Sv. Gregors Lielais, Homiliae in Evangelia, 6, 6 (PL 76, 1098))

Ja nevēlamies zaudēt laiku bezjēdzīgās nodarbēs vai atrunājoties ar apkārt esošajām ikdienišķajām grūtībām — jo grūtības ir pastāvējušas jau kopš kristietības pašiem pirmsākumiem —, mums jāatceras, ka Jēzus mūsu panākumus tuvinot līdzcilvēkus Dievam vistiešākā veidā saista ar mūsu iekšējās dzīves kvalitāti. Par priekšnoteikumu mūsu apustulisko centienu auglīgumam Kristus ir licis mūsu svētumu — vai drīzāk, centienus būt uzticīgiem, jo, kamēr vien dzīvojam uz šīs zemes, svēti nebūsim nekad. Var likties neticami, bet gan Dievs, gan līdzcilvēki gaida no mums nesatricināmu uzticību — bez jebkādām atlaidēm vai kompromisiem, nevis apšaubāmu vai daļēju, bet gan pilnīgu; ar mīlestību pieņemtu un līdz galam izdzīvotu kristīgo aicinājumu.

No pašas pirmās stundas

„Debesvalstība pielīdzināma nama tēvam, kas rīta agrumā izgāja derēt strādniekus savam vīna dārzam.“ (Mt 20, 1) Jūs jau zināt, kā šis stāsts turpinās. Viņš vairākas reizes atgriežas tirgus laukumā, lai nolīgtu strādniekus. Daži tiek nolīgti rīta agrumā, bet citi jau gandrīz līdz ar tumsas iestāšanos. Visi saņem denāriju — sudraba monētu — „algu, ko es jums apsolīju, citiem vārdiem sakot, manu attēlu un līdzību, jo Valdnieka attēls ir iegravēts uz katras sudraba monētas.“ (Sv. Hieronīms, Commentariorum in Matthaeum libri, 3, 20 (PL 26, 147) Tāda ir Dieva žēlsirdība. Viņš ikvienu aicina saskaņā ar katra personiskajiem apstākļiem, jo Viņš vēlas „lai visi cilvēki tiktu izpestīti.“ (sal. 1 Tim 2, 4) Bet mēs esam piedzimuši kā kristieši, esam audzināti ticībā un saņēmuši skaidru aicinājumu no mūsu Kunga. Tāda ir patiesība. Tāpēc, kad Viņš jūs aicina, pat ja tā būtu pēdējā stunda, vai varat palikt turpat laukumā, sildoties saulīte, kā to darīja daudzi no strādniekiem līdzībā, jo viņiem taču bija tik daudz laika?

Lai mūsu laiks — pat ne sekunde, nepārspīlējot — nepaiet tukšā, velti izniekota. Ir jāstrādā. Pasaule ir liela un tajā ir miljoniem dvēseļu, kuras vēl nav dzirdējušas Kristus mācību visā tās pilnībā. Es vēršos pie ikviena no jums. Ja tev ir daudz brīva laika, vēlreiz nedaudz padomā par to. Ļoti iespējams, ka tu esi kļuvis remdens, ka, pārdabiski izsakoties, esi kļuvis kā paralizēts. Tu nevirzies uz priekšu, esi apstājies. Tu nenes augļus, jo nedari visu, kas tavos spēkos, to cilvēku labā, kas ir tev līdzās, un tur, kur tu uzturies ikdienas — tavā darbā un ģimenē.

Viņš piegāja pie vīģes koka. Tāpat Viņš tuvojas tev un man. Jēzu moka izsalkums un slāpes pēc dvēselēm. No krusta Viņš sauc: sitio! (Jņ 19, 28) — slāpstu! Kristus slāpst pēc mums, pēc mūsu mīlestības, mūsu dvēseles un visām tām dvēselēm, kuras pa Krusta ceļu, kas ir arī nemirstības un Debesu godības ceļš, mums jāved pie Viņa.

Viņš piegāja pie vīģes koka, bet nekā tajā neatrada, kā tikai lapas. (sal. Mt 21, 19) Nožēlojami. Vai tā nenotiek arī ar mums? Vai mums trūkst ticības un dzīvas pazemības? Vai mūsu dzīvē nav vietas upuriem un tuvākmīlestības darbiem, bet tikai kristīgai fasādei, aiz kuras slēpjas tukšums?Ja tā — tas ir briesmīgi, jo tālāk Jēzus saka: „Lai tu nenestu augļus ne mūžam vairs! Un vīģes koks tūdaļ nokalta.“ (Mt 21, 19) Šī Evaņģēlija vieta mūsos raisa žēlumu, bet vienlaicīgi arī mudina iedegt sevī ticību un dzīvot ar to saskaņā, lai Kristus, nākot pie mums, vienmēr atrastu augļus.

Nemaldināsim sevi. Mūsu Kungs nekādā veidā nav atkarīgs no mūsu cilvēciskajiem projektiem; mūsu vispārdrošākie plāni Viņam ir kā bērnu spēles. Tas, ko Viņš vēlas, ir dvēseles un mīlestība. Dievs vēlas, lai itin visi cilvēki nāktu pie Viņa un mūžīgi priecātos Viņa Valstībā. Šeit uz zemes mums ir jāstrādā — jāstrādā daudz un jādara tas labi, jo mūsu ikdienišķie pienākumi ir mūsu svēttapšanas līdzeklis. Taču nekad neaizmirsīsim, ka mums ir jāstrādā Dieva dēļ. Ja mēs to darītu sevis un sava lepnuma dēļ, viss, ko mēs panāktu, būtu vien liela, zaļa lapotne, taču nekas vairāk — ne Dievs, nedz arī cilvēki tajā neatrastu nevienu pašu augli, ar ko remdēt izsalkumu.

Mutiskās lūgšanas un personiskā lūgšana

Kristīgās ticības dzīvē mutiskās lūgšanas ir kā gobelēnā ieausti dārgakmeņi. „Tēvs mūsu…“, „Esi sveicināta, Marija…“, „Gods lai ir Tēva un Dēlam un Svētajam Garam“ — tās ir paša Dieva dotas lūgšanas. Rožukroni — šo slavinājumu vainagu Dievam un mūsu Mātei —, kā arī daudzas citas dievbijības pilnas slavas dziesmas mūsu brāļi kristieši ir skaitījuši jau no pašiem kristīgās ticības pirmsākumiem.

Svētais Augustīns komentējot 86⁸⁵ psalma trešo pantu „Esi mans žēlīgs, ak, Kungs, jo es Tevi piesaucu augu dienu!“, raksta: „augu dienu nozīmē visu laiku, bez apstājas… Kā viens cilvēks var dzīvot līdz pat pasaules galam? Jo lūdzas Kristus locekļi, kas savā starpā ir viens — daži, kas jau atdusas Kristū, citi, kas Viņu lūdz šobrīd, vēl citi, kas Viņu piesauks, kad mēs jau būsim miruši, un vēl citi — kas turpinās lūgties arī pēc viņiem.“ (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 85, 5 (PL 37, 1085)) Vai jūs neaizkustina iespēja piedalīties Radītāja pagodināšanā, kas turpinās cauri gadsimtiem? Cilvēks kļūst patiesi liels, kad viņš atzīst, ka ir Dieva mīļotā radība un sauc uz Tēvu tota die — ik brīdi, savu šīs zemes svētceļojumu ejot.