Numuru saraksts

Līdzība par kalpu, kurš bija parādā savam kungam desmit tūkstošus talentu (sal. Mt 18, 24), ļoti labi atspoguļo mūsu stāvokli Dieva priekšā. Arī mēs tāpat kā viņš nevaram atmaksāt to milzu parādu, kas mums ir ar Dievu par daudzajām no Kunga saņemtajām žēlastībām. Turklāt šim parādam mēs esam pievienojuši vēl arī savus personiskos grēkus. Lai arī kā mēs censtos, mums nekad neizdosies atlīdzināt Kungam par visu, ko Viņš mums ir piedevis. Bet cilvēku taisnīguma bezspēcībai pretī nostājas Dieva žēlsirdības bezgalība. Dievs var atlaist mums mūsu parādu un izlīgt ar mums,jo „Viņš ir laipnīgs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!“ (Ps 106¹⁰⁵, 1)

Šai līdzībai, kā labi zināt, ir otrā daļa, kas ir krasā pretstatā pirmajai. Kalps, kuram nupat tika atlaists milzīgs parāds, neiežēlojas par savu biedru, kurš tam ir parādā vien simts denāriju. Šai brīdī atklājas viņa sirds zemiskums. No likuma viedokļa raugoties, neviens nevar viņam liegt izmantot savas tiesības un pieprasīt, lai tiek atdota nauda, kas tam ir parādā, tomēr kaut kas mūsos iekšēji saceļas un saka, ka šī neiecietīgā rīcība ir tālu no īstena taisnīguma. Nav taisnīgi, ka tas, pret kuru tikai pirms mirkļa izturējušies ar žēlsirdību un sapratni, neizrāda ne mazumiņu iecietības pret savu parādnieku. Atcerieties, ka taisnīgums neizpaužas tikai kā strikta pienākumu un tiesību ievērošana; tas nav matemātikas uzdevums, kura atrisināšanai pietiek vien ar to, ka zinām, kā saskaitīt un atņemt.

Kristīgais taisnīguma tikums tiecas pēc kā vairāk. Tas mūs mudina būt pateicīgiem, laipniem un dāsniem, rīkoties kā godavīriem un uzticamiem draugiem gan labos laikos, gan pārbaudījuma brīžos; tas aicina mūs ievērot likumus un cienīt likumīgo varu; ar prieku laboties, ja redzam, ka esam kādā jautājumā kļūdījušies. Bet pāri visam, ja esam taisnīgi, mēs pildīsim savus profesionālos, ģimenes un sabiedriskos pienākumiem, un darīsim to bez plātīšanās un lielības, centīgi strādājot un izmantojot savas tiesības, kas ir arī mūsu pienākumi.

Es neticu dīkdieņu taisnīgumam, jo ar savu dolce far niente, „saldo dīkdienību“ kā mēdz teikt manā mīļajā Itālijā, viņi reizēm pat ļoti smagā veidā neievēro vienu no būtiskākajiem taisnīguma un vienlīdzības principiem — to, kas saistīts ar mūsu pienākumu strādāt. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka Dievs radīja cilvēku ut operaretur! (Rad 2, 15) — „lai viņš strādātu“, un ka pārējie cilvēki — mūsu ģimene un tauta, visa cilvēce — ir atkarīga no mūsu darba ražīguma! Mani bērni, cik gan nabadzīga izpratne par taisnīgumu ir tiem, kas to uzskata vien par materiālo labumu vairāk vai mazāk godīgu sadali!

Cilvēka vājums un Kunga žēlsirdība

Kungs ir kļuvis tik tuvs savām radībām, ka mēs visi sirdī glabājam slāpes pēc kaut kā augstāka, ilgojamies pēc garīguma, alkstam būt labi. Es tagad apzināti vēlos uzmodināt tevī šīs ilgas, lai tu nešaubītos, ka Dievs tev uzticas. Ja vien ļausi Viņam sevī darboties, tu, neatstājot savu pašreizējo dzīves vidi un apstākļus, kļūsi par noderīgu instrumentu Viņa rokās un nesīsi tādus augļus, par kādiem pat nebūsi sapņojis. Uzmanies, lai naivas augstprātības dēļ pietiekami nenovērtējot grūtības, ar kurām tev nāksies sastapties kristīgo ceļu ejot, tu galu galā gļēvulīgi nenodod Kunga uzticību tev.

Iespējamībai, ka tas varētu notikt, nevajadzētu mūs izbrīnīt. Kā savas kritušās dabas sekas, kā iedzimtā grēka radīto ievainojumu, ko vēl smagāku dara mūsu personīgie grēki, mēs sevī nesam dumpīguma garu — noslieci pretoties Dieva žēlastībai. Tādēļ mums vēl jo karstāk jācenšas tiekties augšup, pildot ikvienu no saviem ikdienas pienākumiem (kas ir vienlaikus gan cilvēciski, gan dievišķi) tā, lai tie savu galamērķi atrod Dieva mīlestībā. Turklāt mums tas jādara ar lielu pazemību, nožēlas pilnu sirdi un pilnīgā paļāvībā uz Kunga palīdzību, vienlaikus veltot šim darbam vislielākās pūles, tā it kā tā rezultāts būtu atkarīgs vienīgi no mums.

Kamēr vien ritēs šī cīņa (un tas būs līdz pat mūsu nāves dienai), tev vienmēr būs jārēķinās ar iespēju, ka vari saņemt niknus uzbrukumus gan no saviem iekšējiem, gan ārējiem ienaidniekiem. Un it kā ar to vēl nebūtu gana, laiku pa laikam tavu prātu neliks mierā un šaustīs domas par kādreiz pieļautajām kļūdām, kuru varbūt būs bijis ne mazums. Tomēr nekrīti izmisumā, saku to tev mūsu Kunga vārdā. Ja tā notiks (kaut nekur nav teikts, ka tam jānotiek, nedz arī, ka tā būtu kāda ierasta parādība), pārvērt šo gadījumu iespējā vēl vairāk vienoties ar Kungu, jo Viņš, kurš tevi izvēlējies par savu bērnu, nekad tevi nepametīs. Dievs pieļauj pārbaudījumus, lai tu Viņu mīlētu vēl stiprāk un lai vēl skaidrāk apjaustu Viņa pastāvīgo aizsardzību un mīlestību pret tevi.

Es atkārtoju: nezaudē dūšu! Jēzus, kurš mums piedeva pie Krusta, turpina piedāvāt mums savu piedošanu Gandarīšanas sakramentā un, būdams Kristus, Taisnīgais, vienmēr mūs aizstāv sava Tēva priekšā. Viņš pats ir izpirkuma upuris par mūsu, un ne tikai mūsu,bet gan visas pasaules grēkiem (1 Jņ 2, 1-2), lai mēs uzvarētu kopā ar Viņu.

Uz priekšu! Lai notiek, kas notikdams. Turies cieši pie Kunga rokas un atceries, ka Dievs nekad nezaudē kaujas. Ja kaut kāda iemesla dēļ esi no Viņa attālinājies, atgriezies, pazemīgi sākot visu aizvien no jauna; ik dienas esi kā pazudušais dēls, vēl vairāk — esi pazudušais dēls vairākkārt dienā; ar patiesu nožēlu atjauno savas sirds šķīstību Grēksūdzē, kas ir īsts Dieva Mīlestības brīnums. Šajā brīnišķīgajā sakramentā Kungs šķīsta tavu dvēseli un piepilda tevi ar prieku un spēku, lai tu nepagurtu cīņā un vienmēr atgrieztos pie Dieva, pat brīžos, kad viss liekas tumšs un drūms. Arī Dievmāte — mūsu māte — savā mātišķajā gādībā vienmēr tevi aizstāvēs un stiprinās ceļā.

Dievs nekad nepagurst piedot

Svētie Raksti mūs brīdina, ka pat „taisnais krīt septiņas reizes.“ (Sak 24, 16). Ikreiz, kad lasu šos vārdus, mana dvēsele notrīs mīlestībā un sāpēs. Ar šo dievišķo brīdinājumu Kungs jau atkal nāk mums pretī, lai runātu par savu neizsmeļamo žēlsirdību, maigumu un piedošanu. Varat būt droši, ka Dievs nevēlas mūsu grēkus un vājības, taču Viņš tos pazīst un ar tiem pat rēķinās, lai vadītu mūs mūsu svēttapšanas ceļā.

Es teicu — mana dvēsele notrīs mīlestībā. Kad palūkojos uz savu dzīvi, es patiesi redzu, ka neesmu nekas, ka nekam nederu, ka man nekas nepieder un ka es neko nevaru — es esmu nekas! Toties Viņš ir viss un vienlaicīgi arī — Viņš ir mans un es esmu Viņa, jo Viņš nekad mani neatraida, jo Viņš ir atdevis sevi par mani. Vai esat redzējuši vēl lielāku mīlestību?

Tomēr mana dvēsele notrīs arī sāpēs, jo kad pārdomāju savu rīcību, es pats nesaprotu, kā esmu varējis tik daudz reižu atraidīt savu Kungu. Man pietiek vien atskatīties uz tām pāris stundām, kas šodien nodzīvotas, lai atklātu savā uzvedībā tik daudz mīlestības un uzticības trūkuma. Mani tas patiesi sāpina, tomēr neatņem mieru. Es nometos Dieva priekšā ceļos un atklāti atzīstu savu stāvokli. Un nekavējoties saņemu Viņa palīdzību un dzirdu kā manas sirds dziļumos Kungs saka man vēl un vēlreiz: meus es tu! (Is 63, 1)— „„Mans tu esi!“ Es zinu un vienmēr esmu zinājis, kāds tu esi. Uz priekšu!“

Citādi nemaz nevar būt. Ja pastāvīgi meklēsim Dieva klātbūtni un nostāsimies Viņa priekšā, augs mūsu paļāvība uz Kungu, mēs pārliecināsimies, ka Viņa mīlestība un aicinājums vēl aizvien ir spēkā — Dievs nekad nepagurst mūs mīlēt. Cerība liek mums pārliecināties, ka bez Kunga mēs netiekam galā pat ne ar vismazāko no saviem pienākumiem, turpretī kopā ar Viņu, ar Viņa žēlastības palīdzību mūsu ievainojumi sadzīst un mēs tiekam ietērpti Viņa spēkā, kas mums palīdz stāvēt pretī ienaidnieka uzbrukumiem un kļūt pilnīgākiem. Īsi sakot, apziņai, ka esam veidoti no vienkārša māla, pirmām kārtām vajadzētu kalpot tam, lai stiprinātu mūsos cerību Jēzum Kristum.

Cerības tikums mums dod drošu pārliecību, ka Dievs mūs vada ar savu dievišķi tālredzīgo visvarenību un dod mums visus nepieciešamos līdzekļus, lai mēs cīņā uzvarētu; tas liek mums apzināties Kunga nebeidzamo labvēlību pret cilvēkiem — pret tevi, pret mani. Dievs vienmēr ir gatavs mūs uzklausīt, Viņš nekad nepagurst to darīt. Viņu interesē tavi prieki un panākumi, tava mīlestība, arī tavas nedienas, sāpes un neveiksmes. Tāpēc negaidi, lai cerētu uz Kungu tikai tad, kad sastapsies ar savu vājumu — vērsies pie sava Debesu Tēva gan labos laikos, gan pārbaudījumu brīžos, meklējot patvērumu Viņa žēlsirdīgajā aizsardzībā. Nav vajadzīga pārāk liela pazemība, lai atzītu neapgāžamo realitāti, ka neesam nekas — visīstākā nuļļu virkne, taču šī pārliecība par mūsu personisko niecīgumu pārvērtīsies par neuzveicamu spēku, kad ieraudzīsim, ka pa kreisi visām šīm nullēm stāv Kristus, un aptversim cik neizmērojami liels skaitlis tas ir. „Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties?“ (Ps 27²⁶, 1)

Pierodiet itin visur un visā saskatīt Dievu, apzināties, ka Viņš mūs vienmēr gaida, mūs vēro un taisnīgi prasa, lai Viņam uzticīgi sekojam, nepametot savu vietu šajā pasaulē. Mums jāiet pa dzīvi ar mīloša cilvēka modrību un patiesu apņemšanos cīnīties, lai nezaudētu Dieva draudzību.

Ar skatienu uz Debesīm

Augsim cerībā. Tādējādi mēs arī nostiprināsimies ticībā, kas ir vienīgais patiesais pamats un „paļāvība tam, uz ko cer, un pārliecība par to, ko neredz.“ (Ebr 11, 1) Augt cerības tikumā nozīmē lūgt Kungam vairot mūsos mīlestību, jo ticēt un paļauties galu galā varam tikai uz to, kuru mēs no visa spēka mīlam. Un mīlēt Kungu — tas ir tā vērts. Jūs tāpat kā es noteikti būsiet ievērojuši, ka jebkurš cilvēks, kurš ir iemīlējies, dāvā sevi otram droši un nešauboties, jo viņa sirds pukst pilnīgā saskaņā ar mīļotā sirdi un tās ilgām. Un Dieva mīlestība? Kāda tā ir? Vai tad jūs nezināt, ka Kristus ir nomiris par visiem un ikvienu no mums? Viņš ir dāvājis savu pestījošo upuri par ikvienu no mūsu mazajām, nabadzīgajām sirdīm.

Kungs bieži ar mums runā par to balvu, ko Viņš ar savu nāvi un augšāmcelšanos mums ir sagatavojis. „Es eju jums sataisīt vietu. Un, kad es aiziešu un jums vietu sataisīšu, es atkal atnākšu un paņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs tur būtu, kur es esmu.“ (Jņ 14, 2-3) Mūsu šīs zemes ceļa galamērķis ir Debesu valstība. Jēzus Kristus turp ir devies pirmais, un tagad kopā ar Jaunavu Mariju un svēto Jāzepu, kuru es ļoti mīlu, ar visiem enģeļiem un svētajiem gaida mūs tur ierodamies.

Nekad pat apustuļu laikā nav trūcis ķeceru, kas mēģinājuši atņemt kristiešiem viņu cerību. „Ja tad par Kristu sludina, ka Viņš no miroņiem augšāmcēlies, kā tad daži no jums saka, ka augšāmcelšanās no miroņiem neesot? Bet ja augšāmcelšanās no miroņiem nav, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, veltīga ir arī jūsu ticība.“ (1 Kor 15, 12-14) Mūsu ceļš ir dievišķs un tas ir Jēzus — ceļš, patiesība un dzīvība. (sal. Jņ 14, 6) Viņš mums ir drošs apliecinājums tam, ka, ja vien no Viņa neatkāpsimies, ceļa galā mūs sagaida mūžīgā laime.

Mīlestības izpausmes

Man patīk atkārtot šos Svētā Gara vārdus, ko Viņš mums saka ar pravieša Isaja muti: discite benefacere (Is 1, 17) — „mācaities labu darīt.“ Man šķiet, tas ir labs padoms, ko uzklausīt un censties īstenot mūsu iekšējā cīņā, jo dzīvot kristīgi — tas ir uzdevums visam mūžam, un augšana tikumos ir nepārtraukta un nopietna ikdienas darba rezultāts.

Ņemiet par piemēru jebkuru laicīgu nodarbi. Kā mēs iemācāmies to darīt? Vispirms mēs konstatējam kas mums ir jādara — kāds ir mūsu mērķis un kādi līdzekļi ir vajadzīgi šī mērķa sasniegšanai. Pēc tam mēs neatlaidīgi, atkal un atkal pielietojam šos līdzekļus, līdz beidzot mums ir izdevies izveidot sevī labi iesakņojušos, stipru ieradumu rīkoties konkrētā veidā. Kad nu esam ko jaunu apguvuši, mēs drīz vien atklājam, ka ir vēl daudz citu lietu, ko nepārzinām — tās tad mums kļūst par dzenuli mācīšanos nekad nepārtraukt.

Mīlestība uz tuvāko atspoguļo mūsu mīlestību uz Dievu. Tāpēc, cenšoties aizvien labāk praktizēt šo tikumu, mēs nedrīkstam sev uzlikt kādus ierobežojumus. Ja runa ir par mīlestību uz Kungu, vienīgais mērs ir — mīlēt bez mēra. Jo no vienas puses — mēs nekad nebūsim spējīgi pietiekami pateikties Dievam par to, ko Viņš ir darījis mūsu labā, un no otras — pats Dievs mīlestību uz savām radībām atklāj tieši šādā veidā — bez jebkāda mēra, pilnīgi nesavtīgi un neierobežoti.

Visiem, kas esam gatavi atvērt savu dvēseli un Viņu uzklausīt, Kalna sprediķī Jēzus māca dievišķo mīlestības bausli. Un tā beigās, it kā apkopojot iepriekš teikto, Viņš saka: „Mīliet savus ienaidniekus, dariet labu un aizdodiet, nekā par to negaidīdami! Un jūsu alga būs liela, un jūs būsiet Visaugstākā bērni, jo Viņš ir laipns pret nepateicīgajiem un ļaundariem. Tāpēc esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs!“ (Lk 6, 35-36)

Žēlsirdība nav vienkārši līdzcietība. Žēlsirdība ir mīlestības pārpilnība, kas līdzi sev nes arī taisnīguma pārpilnību. Būt žēlsirdīgam nozīmē turēt sirdi dzīvu, tādu, kas cilvēciski un arī dievišķi pukst stiprā, upurgatavā un dāsnā mīlestībā. Lūk, ko par šo tikumu savā himnā mīlestībai saka svētais Pāvils: „Mīlestība ir pacietīga, laipna; mīlestība nav skaudīga, tā nerīkojas nekautrīgi, nav uzpūtīga. Tā nav godkārīga, nedzenas pēc sava, tā nedusmojas, tā nedomā ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā panes visu, tā tic visu, visu cerē, visu pacieš.“ (1 Kor 13, 4-7)