Numuru saraksts

Dzīves plāns

Ja to, ko stāstu, būsiet sapratuši pareizi, tad, domājot par mūsu dievbijību — kāda tā ir un kādai tai vajadzētu būt —, kā arī pārdomājot to, kā tieši mums būtu jāuzlabo savas personīgās attiecības ar Dievu, jūs izvairīsieties no kārdinājuma, iztēloties nepārspējamus varoņdarbus. Jūs atklāsiet, ka Kungam pietiek vien ar to, ka dienas gaitā ik pa laikam Viņam dāvājam nelielus mīlestības apliecinājumus.

Pacenties izveidot sev kādu konkrētu garīgās dzīves plānu un patiesi tam sekot: velti dažas minūtes iekšējai lūgšanai, piedalies Svētajā Misē (ja iespējams - ik dienas), bieži pieņem Vissvēto Komūniju, pat ja sirdsapziņa tevi neapsūdz smagā grēkā, pastāvīgi dodies pie Izlīgšanas sakramenta. Apmeklē Jēzu Tabernākulā, lūdzies Rožukroni un apceri tā noslēpumus. Izmanto šīs un citas dievbijības prakses, kas tev zināmas vai kuras vēl vari apgūt.

Tomēr neļauj tām pārvērsties par negrozāmiem, kā akmenī iecirstiem likumiem, būt kā noslēgtām atvilknītēm tavā dzīvē. Tās ir kā sava veida norādes, kas iezīmē dievbijības ceļu, taču tev tās jāpielāgo savai dzīves situācijai, jo tu esi cilvēks, kurš dzīvo pasaulē, kuram ir savs pilnas slodzes darbs, zināmi sabiedriskie pienākumi un saistības, ko nekādā gadījumā nevajadzētu atstāt novārtā, jo tieši tur turpinās tava tikšanās ar Dievu. Tavam garīgās dzīves plānam jābūt kā gumijas cimdam, kas pilnībā piekļaujas tā valkātāja rokai.

Neaizmirsti arī, ka svarīgākais nav darīt cik vien iespējams daudz lietu; dāsni piedāvā tās pāris, ko ar prieku vai varbūt ar nelielu piespiešanos varēsi izpildīt katru dienu. Šie dievbijīgie ieradumi, pašam nemanot, tevi vedīs uz kontemplāciju. Un no tavas dvēseles kā asni vēl bagātīgāk izdīgs mīlestības akti: šautru lūgšanas, pateicības lūgšanas, izlīdzināšanas lūgšanas un garīgās komūnijas. Un tas viss — nepārtraucot tavus ikdienas pienākumus: paceļot telefona klausuli, iekāpjot sabiedriskajā transportā, atverot vai aizverot aiz sevis durvis, savās ikdienas gaitās ejot garām kādai baznīcai, uzsākot jaunu darbu, to darot un pabeidzot. Itin visu tu veltīsi savam Dievam Tēvam.

Atpūties un smel spēkus savas dievišķās filiācijas apziņā. Dievs ir maiguma un bezgalīgas mīlestības pilns Tēvs. Sauc Viņu šai vārdā daudzreiz dienā, un, esot ar viņu vienatnē — savā sirdī, saki Viņam, ka Viņu mīli, ka Viņu pielūdz, ka esi lepns un jūties stiprs, zinot, ka esi Viņa bērns. Tas veido iekšējās dzīves programmu, kuras mērķis ir dievbijības pilnas attiecības ar Dievu; tie ir dievbijīgi ieradumi, ko tu patiešām pildi (es uzstāju, ka svarīgi ir nevis, lai to būtu daudz, bet gan, lai tie tiktu pastāvīgi praktizēti), kas tev ļaus justies un izturēties kā labam bērnam.

Man tevi jābrīdina arī no kādām briesmām. Proti, no pieraduma un rutīnas, kas ir īstens dievbijības kaps. Nereti tā slēpjas aiz šķietami cildenas vēlēšanās paveikt ko patiesi nozīmīgu, savus ikdienas pienākumus tikmēr veikli atstājot novārtā. Ja manīsi sevī mostamies šādas tieksmes, godīgi nostājies Dieva priekšā un padomā, vai iemesls tam, ka esi noguris, nepārtraukti cīnoties par vienu un to pašu, patiesībā nav tas, ka šajā cīņā nemeklēji Dievu; palūkojies, vai dāsnuma un upurgatavības trūkuma dēļ nav mazinājusies tava uzticība un neatlaidība darbā. Ja tā, tad nav brīnums, ka garīgās dzīves pienākumi, nelielās mortifikācijas un apustuliskais darbs, kas nedod tūlītējus augļus, tev šķiet pilnīgi veltīgi. Kad tā notiek, mēs jūtamies iztukšoti un, lai tikai apklusinātu mūsu Debesu Tēva balsi, kurš prasa no mums pilnīgu uzticību, mēs iespējams sākam sapņot par jauniem dzīves plāniem. Tā, savā dvēselē nododamies šiem sapņiem (vai drīzāk — murgiem) par lieliem garīgiem varoņdarbiem, mēs nomaldāmies no ceļa, kas mūs bez līkumiem ved taisni uz svētumu; mēs aizmirstam vislielāko patiesību (un tā jau ir skaidra zīme, ka esam zaudējuši pārdabisko skatījumu uz dzīvi), proti, ka esam mazi bērni un ka mūsu Tēvs darīs mūsos brīnumus, ja vien pazemīgi atsāksim visu atkal no jauna.

Sarkankrāsas ceļa stabi

No bērnības man atmiņā dziļi iespiedušās ceļazīmes, ko manā dzimtajā pusē mēdza izvietot gar ceļa malām kalnos. Tie bija augsti, parasti sarkanā krāsā krāsoti stabi, kas piesaistīja manu bērna uzmanību. Tolaik man tika paskaidrots, ka šie stabi ir domāti tam, lai ziemā, kad sasnigs sniegs, apklājot takas, labības laukus un ganības, mežus, klintis un nogāzes, tie, slejoties ārā no sniega segas, kalpotu par drošu atskaites punktu, lai cilvēki zinātu, kur ir ceļš.

Iekšējā dzīvē notiek kas līdzīgs. Tajā ir gan pavasari, gan vasaras, taču ir arī ziemas; dienas bez saules un naktis bez mēnessgaismas. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka mūsu draudzību ar Kristu ietekmē mūsu garastāvoklis, svārstīgās emocijas un pašsajūtas maiņas. Šāda veida attieksme liecina par egoismu un tiekšanos pēc savas ērtības un nekādi nav savienojama ar mīlestību.

Tādēļ šajos vētru un sniegputeņu laikos dažas stipras (ne sentimentālas) dievbijības prakses, kas iesakņojušās dvēselē un ir atbilstošas katra konkrētajiem dzīves apstākļiem, būs gluži kā šie sarkanie ceļa stabi, kas vēl aizvien rādīs mums pareizo ceļu, līdz kamēr Kungs vēlēsies, lai atkal spīdētu saule. Tad ledus izkusīs, un mūsu sirds no jauna iedegsies ar to liesmu, kas patiesībā nekad nebija izdzisusi, tikai kā gruzdoša ogle slēpās zem pelnu kārtas, kas mūsu pašu apsīkušās centības vai mazo upuru dēļ būs izveidojusies pārbaudījumu laikā.

Neslēpšu jums, ka gadu gaitā pie manis vairākkārt nākuši cilvēki, kas ar patiesām skumjām un nožēlu, man atzinušies: Tēvs, es nezinu, kas ar mani notiek. Es jūtos tik noguris un vienaldzīgs. Mana dievbijība, kas agrāk likās tik droša un patiesa, tagad šķiet visīstākais teātris — komēdija… Šiem cilvēkiem, un arī jums visiem, es varu atbildēt tikai vienu. Komēdija? Brīnišķīgi! Tas nozīmē, ka Kungs spēlējas ar mums kā tēvs ar saviem bērniem.

Svētajos Rakstos mēs lasām: ludens in orbe terrarum (Sak 8, 31) — es piekopu savas rotaļas Viņa zemes virsū. Viņš spēlējas, bet nekad mūs nepamet, jo tālāk Raksti saka: deliciae meae esse cum filiis hominum (Sak 8, 31) — mans prieks joprojām ir pie cilvēku bērniem. Kungs rotaļājas ar mums! Un, ja kādreiz mums ir sajūta, ka spēlējam teātri, jo jūtamies vienaldzīgi, apātiski, nomākti un mūsos nav nekādas vēlēšanās jel ko darīt; ja pildīt savus pienākumus un censties sasniegt garīgos mērķus, ko esam sev uzstādījuši, mums šķiet pārlieku grūti, ir pienācis laiks apsvērt domu, ka, iespējams, Dievs ar mums spēlējas un gaida, ka mēs šo „komēdiju“ pratīsim izspēlēt varonīgi.

Man nav nekas pretim jums atzīties, ka Kungs man ir dāvājis daudz žēlastību, taču, neraugoties uz to, parasti man nākas mazliet piespiesties. Es ievēroju savu garīgās dzīves plānu ne tāpēc, ka man to gribētos darīt, bet gan tādēļ, ka man tas ir jādara — Mīlestības dēļ. „Bet, Tēvs“, kāds varētu teikt, „vai tad ar Dievu drīkst spēlēt teātri? Vai tad tā nav liekulība?“ Esi bez bažām — šis ir tavs brīdis, tev ir dota iespēja spēlēt cilvēciskā komēdijā ar dievišķu skatītāju. Nepadodies! Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars vēro šo tavu „komēdiju“; dari visu Dieva mīlestības dēļ; pat ja tas prasa no tevis piepūli — dari to, lai iepriecinātu Viņu.

Būt par Dieva ākstu — tas taču ir brīnišķīgi! Cik gan skaisti ir spēlēt šo lomu mīlestības dēļ, bez jebkāda personīgā gandarījuma, tikai tādēļ, lai iepriecinātu mūsu Dievu Tēvu, kurš spēlējas ar mums! Nostājies Kunga priekšā un saki Viņam: „Man nav ne mazākās vēlēšanās šobrīd to darīt, tomēr es veltīšu šo darbu Tev.“ Un no sirds ķeries tam klāt, lai arī pats, iespējams, domā, ka tas, ko dari, ir visīstākā komēdijas spēlēšana. Lai svētīta tāda komēdija! Vari būt drošs — tā nebūs liekulība, jo liekuļiem vajag publiku, kas apbrīnotu viņu priekšnesumu. Turpretim mūsu „komēdijas“ vienīgie skatītāji (ļauj man tev to vēlreiz atgādināt) ir Tēvs, Dēls un Svētais Gars; Vissvētākā Jaunava Marija, Svētais Jāzeps un visi eņģeļi un svētie, kas ir Debesīs. Mūsu iekšējā dzīvē nav citas izrādes kā vien šī: tas ir Kristus, kurš iet garām quasi inocculto (sal. Jņ 7, 10) — it kā slepeni.