Numuru saraksts

Garīgās cīņas nozīme

Man jūs jābrīdina par kādām lamatām, ko Sātans (viņš nekad neatpūšas!) nevilcinās izmantot, lai atņemtu mums mieru. Iespējams, kādā brīdī mūsos var iezagties šaubas un kārdinājums domāt, ka savā cīņā nemaz nevirzāmies uz priekšu, vai vēl pat ļaunāk — ka nožēlojami regresējam. Galu galā mūsos pamazām var pieņemties spēkā pārliecība, ka, lai arī kā mēs censtos laboties, viss kļūst tikai aizvien sliktāk. Varat būt droši, ka parasti šī pesimistiskā spriešana ir tikai tukšas iedomas, māņi, ko vislabāk būtu dzīt prom. Ja jūs pārņem šādas domas, tas ir tādēļ, ka jūsu dvēsele kļuvusi uzmanīgāka, sirdsapziņa jūtīgāka, mīlestība — prasīgāka, vai arī Dieva žēlastības gaisma — spožāka, tāpēc sīkākās nianses, kas sirdsapziņas pustumsā jums paslīdētu garām nepamanītas, tagad skaidri redzamas. Lai arī kāds būtu tā iemesls, mums uzmanīgi jāieklausās šajā satraukumā un nemierā, ko sevī sajūtam, jo kad Kungs sūta mums savu gaismu, parasti Viņš lūdz no mums vairāk pazemības vai dāsnuma. Atcerieties, ka Dieva apredzība mūs nemitīgi vada un nežēlo savu palīdzību, darot lielus un mazākus brīnumus, lai palīdzētu saviem bērniem tikt uz priekšu.

Militia est vita hominis super terram, et sicut dies mercenarii, dies eius (Īj 7, 1) — „Vai cilvēkam zemes virsū nav sīvi jācīnās, vai viņa mūža dienas nav kā algādža dienas?“Neviens nevar apiet šo likumu, pat ne mūžīgie ērtību meklētāji, kas pūlas to nesadzirdēt un pamet Kristus karapulka rindas, lai mestos cīņā par sava slinkuma, augstprātības un sīko ambīciju apmierināšanu, kļūstot par paša iegribu vergiem.

Ja jau cīņa un pūles ir cilvēkam dabiskas un veido daļu no viņa dzīves, centīsimies tās pielikt, veicot savus pienākumus iespējami neatlaidīgi, lūdzoties un strādājot pēc labākās sirdsapziņas, ar tīru nodomu un ar skatienu, kas vērsts uz Dievu, kurš mūs mīl. Tā ar uzviju tiks piepildītas mūsu alkas pēc Mīlestības, un mēs virzīsimies uz priekšu savā ceļā uz svētumu, lai arī, ik vakaru, dienai beidzoties, pārliecināsimies, ka mums vēl joprojām tāls ceļš ejams.

Atjaunojiet šo savu apņemšanos ik rītu, bez vilcināšanās sakot Dievam: serviam! Es Tev kalpošu, Kungs! Atjaunojiet apņemšanos nepiekāpties kārdinājuma priekšā, neļauties slinkumam vai apātijai, bet uzsākt savus ikdienas darbus ar lielāku cerību, vairāk optimisma un pārliecības, ka arī tad, ja kādā no kaujām gadīsies zaudēt, ar vienu patiesu mīlestības aktu pietiks, lai šo neveiksmi pārvarētu.

Mēs sākam ar mutiskām lūgšanām, kuras daudzi no mums lūdzas jau kopš bērnības. Tie ir vienkārši, dedzīgi vārdi, kas veltīti Dievam un Viņa Mātei, kas ir arī mūsu Māte. Es vēl aizvien ik rītu un vakaru — un ne tikai laiku pa laikam, bet gan regulāri — atkārtoju šo veltīšanās lūgšanu, ko man kādreiz iemācīja mani vecāki: „Mana Kundze, mana Māte! Es pilnībā veltu sevi tev, un kā pierādījumu savai bērna mīlestībai, šodien es tev veltu savas acis, savas ausis, savu mēli un savu sirdi…“ Vai šī lūgšana zināmā mērā nav aizsākums kontemplācijai, acīmredzams pierādījums paļāvības pilnai sevis atdošanai? Ko viens otram satiekoties saka iemīlējušies cilvēki? Kā viņi rīkojas? Viņi uzupurējas un uzupurē visu, kas tiem pieder, mīļotā cilvēka labā.

Viss sākas ar vienu īsu šautru lūgšanu, tai seko nākamā un vēl, un vēl viena… līdz kamēr šāda dedzība mums šķiet nepietiekama, jo vārdi liekas pārāk neizteiksmīgi…: šai mirklī paveras ceļš tuvībai ar Dievu; viss, ko vēlamies ir Viņā vienkārši lūkoties — nenogurstoši un bez mitas. Mēs sākam dzīvot kā gūstekņi, kā ieslodzītie. Un kamēr veicam mums uzticētos ikdienas pienākumus, par spīti visām mūsu kļūdām un nepilnībām cenšoties to darīt cik vien labi iespējams, mūsu dvēsele ilgojas pacelties pie Dieva. Tā tiecas Viņam pretī līdzīgi kā dzelzs, ko pievelk magnēts. Mēs sākam mīlēt Jēzu daudz stiprāk un ar tādu kā priecīgu sirds salēkšanos katrā tikšanās reizē.