Numuru saraksts

Gandarīšanas gars

Vai tu jau centies, lai tavi lēmumi un apņemšanās būtu stingri un patiesi? Lūdz Kunga palīdzību, lai mīlestībā uz Viņu tu labprātīgi visur vēlētos grūtību nastu uzņemties uz sevi un pilnīgi dabiski it visu caurvītu ar mortifikācijas šķīstījošo pavedienu. Lūdz, lai Viņš tev palīdz kalpot, sevi netaupot, turklāt darīt to klusi un nemanāmi — līdzīgi kvēlojošajai lampiņai līdzās tabernākulam. Bet, ja tomēr šai brīdī tu vēl nezini, kā tieši atbildēt dievišķajam aicinājumam, ko dzirdi klauvējam pie savas sirds, uzmanīgi ieklausies tajā, ko sacīšu.

Gandarīšana — tas nozīmē: precīzi izpildīt tevis paša sastādīto dienas plānu, pat ja tavs ķermenis tam pretojas vai arī prāts cenšas no tā izvairīties, ļaujoties nepiepildāmiem sapņiem. Gandarīšana — tas ir celties no rīta noteiktā laikā un neatlikt uz vēlāku laiku to darbu, kas tev šķiet grūtāks vai laikietilpīgāks, ja vien tam nav kāds patiesi nopietns iemesls.

Gandarīšana slēpjas tajā, ka māki apvienot savus pienākumus pret Dievu, citiem cilvēkiem un sevi; tajā, ka esi prasīgs pret sevi un tev izdodas atrast laiku visiem taviem pienākumiem. Tu praktizē gandarīšanu, kad par spīti tam, ka jūties noguris, apātisks vai emocionāli vienaldzīgs, tu ar mīlestību ievēro savus lūgšanu laikus.

Gandarīt nozīmē vienmēr būt žēlsirdīgam pret līdzcilvēkiem, sākot jau ar pašiem tuvākajiem. Tas nozīmē būt maiguma un līdzcietības pilnam pret cietējiem, slimajiem un vājajiem. Tas nozīmē pacietīgi atbildēt cilvēkiem, kuri mēdz būt apnicīgi un kaitinoši. Tas nozīmē pārtraukt mūsu darbu vai mainīt plānus, kad to pieprasa apstākļi, it īpaši, kad tas saistīts ar citu cilvēku taisnīgām un pamatotām vajadzībām.

Gandarīšana - tā ir spēja pieņemt ar labu prātu tās neskaitāmās mazās grūtības, ar ko ik dienas nākas saskarties; nepārtraukt darbu, ja arī uz brīdi esi zaudējis sākotnējo entuziasmu, ar kādu to uzsāki; labprāt ēst to, kas tiek pasniegts, neapgrūtinot citus ar savām kaprīzēm.

Vecākiem un kopumā visiem tiem, kuru darbs ir saistīts ar vadīšanu vai audzināšanu, gandarīšana nozīmē palīdzēt citiem pamanīt kļūdas un labot tās, tas ir aizrādīt, kad vien tas ir nepieciešams, ņemot vērā kļūdas raksturu un tā cilvēka situāciju, kuram vēlies šādā veidā palīdzēt, nekad neļaujot sevi ietekmēt subjektīviem viedokļiem, kas bieži vien ir muļķīgi un pārlieku emocionāli.

Gandarīšanas gars palīdz mums pārāk nepieķerties mūsu nākotnes plānu gaisa pilij - mūsu izsapņotajam spožajam dzīves meistardarbam, kura katru tā ģeniālo līniju un ekspresīvo triepienu jau iepriekš esam paredzējuši. Cik gan lielu prieku mēs sagādājam Dievam, kad priecīgi noliekam malā savus vājos gleznošanas mēģinājumus — savus ķeburus un klekšus —, un ļaujam, lai Viņš mūsu gleznai pievieno tās krāsas un formas, kas tīk Viņam.

Es varētu turpināt, uzskaitot vēl un vēl daudz mazu lietu (es pieminēju vien tās, kas pirmās iešāvās prātā), kuras tu vari izmantot visas dienas gaitā, lai aizvien vairāk tuvotos Dievam un saviem līdzcilvēkiem. Tomēr gribu uzsvērt, ka, lai arī tagad minēju šos piemērus, es nekādā ziņā nenoniecinu lielos gandarīšanas darbus. Gluži pretēji, tie var izrādīties ļoti labi, svētīgi un pat nepieciešami, ja mūsu Kungs tevi vada šajā ceļā un tu esi saņēmis tam apstiprinājumu no sava garīgā vadītāja. Taču es tevi brīdinu, ka lielas gandarīšanas var iet roku rokā arī ar smagiem kritieniem, kas rodas lepnības dēļ. Savukārt, ja mēs pastāvīgi vēlamies patikt Dievam mazajās cīņās, kas norisinās mūsos, - piemēram, veltīt kādam smaidu brīdī, kad nemaz negribas smaidīt (un es tev varu apliecināt, ka dažreiz smaidīt ir grūtāk nekā stundu nēsāt ērkšķu lentīti, tad mūsos paliek maz vietas lepnībai, jo šķiet pilnīgi absurdi domāt, ka ar šo vienu smaidu mēs būtu paveikuši ko ievērojamu vai varonīgu. Tā vietā mēs sevi uzlūkojam kā mazu bērnu, kas tik tikko ir spējīgs šķirties no nieciņiem, lai tos dāvātu tēvam, kurš turpretim tos saņem ar bezgalīgu prieku.

Tātad, vai kristietim vienmēr ir jāpraktizē mortifikācija? Jā, bet tikai mīlestības dēļ. Jo šo mūsu aicinājuma dārgumu „mēs glabājam māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu ne no mums, bet no Dieva. No visurienes mēs ciešam apspiešanu, bet neesam nomākti; esam trūkumā, bet neesam izmisuši. Mēs ciešam vajāšanas, bet neesam atstāti; tiekam satriekti, bet neejam bojā. Mēs vienmēr nesam Jēzus nāves ciešanas savās miesās, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu mirstīgajā miesā.“ (2 Kor 4, 7-10)

Iespējams, līdz pat šim brīdim mēs nekad agrāk nebijām izjutuši tik dedzīgu vēlēšanos un nepieciešamību sekot Kristum tik cieši. Varbūt mēs nesapratām, ka varam Viņa izlīgšanas upurim pievienot savus mazos upurus: lai gandarītu par saviem grēkiem, par visos laikos pastrādātajiem visas cilvēces grēkiem, kā arī par Lucifera ļauno darbu, kurš turpina pretoties Dievam ar savu — non serviam! es nekalpošu! Kā gan mēs no sirds un neliekuļoti varam izsaukties: „Kungs, mani sāpina tie nodarījumi, kas ievaino Tavu vismīlošo Sirdi“, ja neesam spējīgi sev liegt kādu sīku prieciņu vai arī pasniegt kādu mazu upuri, slavējot Viņa Mīlestību? Gandarīšana — patiesi grēku izpirkšanas darbi — mūs virza pa pašatdeves un tuvākmīlestības ceļu. Mēs atdodam sevi, lai kaut kā labotu nodarīto ļaunumu, un izdzīvojam tuvākmīlestību, lai palīdzētu citiem, tāpat kā Kristus ir palīdzējis mums.

Tagad un turpmāk steidzieties mīlēt. Mīlestība mums neļauj sūdzēties un pretoties. Bieži mēs tiešām ciešam grūtības. Jā. Taču darām to žēlojoties, un tādējādi ne tikai izniekojam Dieva doto ˛ēlastību, bet arī sasaistām Viņa rokas, kavējot Viņu uzticēt mums jebkādus uzdevumus nākotnē: Hilarem enim datorem diligit Deus. (2 Kor 9, 7-8) — Augstsirdīgu devēju Dievs mīl — cilvēku, kurš dāvā priecīgi, ar mīlošai sirdij raksturīgo spontanitāti, nevis tādu, kurš sevi atdod drudžaini un uzspēlēti — it kā ar to izdarot Dievam kādu milzu pakalpojumu.

Palūkojies uz savu dzīvi vēlreiz un lūdz piedošanu par ikvienu vainu, kas tagad iznirst tavas sirdsapziņas acu priekšā. Lūdz piedošanu par tām reizēm, kad esi nelietīgi izmantojis savu mēli; par domām, kas nemitīgi grozījušās vienīgi ap tevi pašu; par tiem kritiskajiem spriedumiem attiecībā uz līdzcilvēkiem, ko izteici skaļi vai kam ļāvi vaļu savās domās un kas tagad tevi muļķīgi uztrauc, dara nemierīgu un īgnu… Ticiet man — jūs variet būt ļoti laimīgi! Mūsu Kungs grib, lai mēs būtu laimīgi, prieka pilni, ejot pa tiem pašiem laimes ceļiem, pa kuriem arī Viņš pats staigāja! Nelaimīgi mēs kļūstam vienīgi tad, kad noklīstam un aizmaldāmies, sākot iet pa egoisma un juteklības ceļu, vai vēl jo ļaunāk — nonākot uz liekuļu ceļa.

Kristietim jābūt neviltotam, patiesam un sirsnīgam it visā, ko viņš dara. Viņa rīcībai jāatspoguļo Kristus gars. Ja kādam šajā pasaulē ir pienākums dzīvot saskaņā ar savu ticību un būt konsekventam, tad tas ir kristietis, jo viņam ir uzticēta dāvana, kas tam jādara auglīga (sal. Lk 19, 13); un šī dāvana ir patiesība, kas atbrīvo un glābj (sal. Jņ 8, 32). Jūs varētu man jautāt: „Tēvs, kā lai iemanto šo dzīves vienkāršību?“ Jēzus Kristus savai Baznīcai ir devis visus nepieciešamos līdzekļus, lai to sasniegtu. Viņš mums ir iemācījis lūgties, sarunāties ar savu Debesu Tēvu. Viņš ir nosūtījis mums savu Garu — Lielo Nezināmo, kurš darbojas mūsu dvēselēs. Viņš mums ir atstājis Sakramentus - redzamās žēlastības zīmes. Izmanto tos! Padari savu garīgo dzīvi piepildītāku! Lūdzies katru dienu! Un nekad neatsakies uz saviem pleciem nest Kristus Krusta saldo nastu.

Pats Jēzus aicina tevi, lai tu kā labs māceklis sekotu Viņam, - lai tu ietu savu dzīves ceļu, sējot to mieru un prieku, ko pasaule nevar dot. Tāpēc — vēlos to vēlreiz uzsvērt — mums jāiet, nebaidoties ne no dzīves, ne no nāves, necenšoties par katru cenu izvairīties no sāpēm un ciešanām, kuras kristietim vienmēr ir šķīstīšanās līdzeklis un iespēja patiesi mīlēt savus līdzcilvēkus un pierādīt savu mīlestību, izmantojot tās neskaitāmās iespējas, ko mums sniedz ikdienas dzīve.

Ir laiks noslēgt šīs pārdomas, ar kurām centos uzrunāt tavu dvēseli cerībā, ka uz tām atbildēsi, apņemoties laboties, varbūt pavisam nedaudzās, taču ļoti konkrētās lietās. Atceries, ka Dievs grib, lai esi priecīgs, un, ja no savas puses darīsi visu, kas tavos spēkos, tu būsi laimīgs. Ļoti, ļoti laimīgs, kaut arī nevienu brīdi tev netrūks krusta, ko nest.

Taču šis Krusts vairs nav nāvessoda vieta, bet gan tronis, no kura valda Kristus. Un Viņam līdzās stāv Viņa un arī mūsu Māte. Svētā Jaunava tev sniegs spēku, kas nepieciešams, lai apņēmīgi ietu viņas Dēla pēdās.

Pēc tam, kad pazudušais dēls, kurš ir izšķiedis savu mantu izlaidīgi dzīvodams, un, kas visļaunākais — aizmirsis par savu tēvu —, atgriežas mājās, tēvs saka: „Steigšus atnesiet labākās drēbes un ietērpiet viņu, un sniedziet gredzenu viņa rokai un kurpes viņa kājām, un atvediet nobarotu teļu un nokaujiet to, un ēdīsim un priecāsimies.“ (Lk 15, 22-23) Tā rīkojas mūsu Dievs. Ja vien atgriežamies pie Viņa nožēlas pilni, mūsu Dievs Tēvs pārvērš mūsu nabadzību bagātībā un mūsu vājumu — spēkā. Iedomājieties tikai — ko Viņš mums sagatavos, ja Viņu neatstāsim, ja ik dienas vērsīsimies pie Viņa, runāsim ar Viņu mīlestībā un savu mīlestību apliecināsim ar darbiem; ja lūgsim Viņam it visu, kas mums nepieciešams, uzticoties Viņa visvarenajam spēkam un žēlsirdībai! Ja jau atgriežoties dēlam, kas Viņu pievīlis, Tēvs sarīko tik lepnas dzīres, tad ko gan Viņš nolēmis dāvāt mums, kas vienmēr esam centušies palikt Viņa tuvumā?

Tāpēc, lai tālu no mums ir atmiņas par pāridarījumiem, ko kādreiz esam saņēmuši, lai cik arī netaisni, rupji un asi tie nebūtu bijuši. Tas nav Dieva bērna cienīgi — turēt sagatavotu sarakstu ar visām kādreiz pārciestajām pārestībām. Mēs nedrīkstam aizmirst Kristus piemēru un iedomāties, ka kristīgā ticība ir kas tāds, ko varam mainīt pēc sirds patikas. Ticība var novājināties vai arī kļūt stiprāka, galu galā mēs to varam arī pazaudēt. Pārdabiskā dzīve palīdz mūsu ticībai nostiprināties, un jau pati doma par to, cik nožēlojami kails ir cilvēks bez Dieva, dvēselei ir biedējoša. Tādēļ mēs piedodam un esam par visu pateicīgi. Mans Dievs, kad uzlūkoju savu nabaga dzīvi, redzu, ka man nav nekāda pamata būt iedomīgam vai — vēl jo mazāk — ļauties lepnībai; vienīgais, ko tajā atrodu, ir neskaitāmi iemesli, lai dzīvotu pazemīgi un ar nožēlas pilnu sirdi. Es labi zinu, ka cilvēka cēlākais aicinājums ir — kalpošana.