Numuru saraksts

„Gūstiet mums nebēdnes lapsas, mazās lapsas, kas posta vīna dārzus, jo tagad ziedos ir arī mūsu vīna dārzi!“ (Dz 2, 15) Būt uzticīgiem, ļoti uzticīgiem visās mazajās lietās. Ja mēs centīsimies tā dzīvot, tad arī iemācīsimies paļāvības pilni patverties Marijas rokās kā viņas bērni. Vai tad es jau pirmīt jums neteicu, ka mēs visi esam ļoti jauni? Mums ir tikai tik gadu, cik pagājuši, kopš nolēmām patiesi tuvoties Dievam. Tātad, ir tikai likumsakarīgi, ka mēs savā postā un niecībā dodamies pie Dieva Mātes, kas ir arī mūsu Māte, lai rastu spēku viņas cildenumā un svētajā nevainībā.

Ir vēl viens patiess stāsts, kas ar saviem sulīgajiem izteicieniem varētu jums palīdzēt šajās pārdomās, un ko varu droši jums atstāstīt, jo tas notika pirms ļoti daudziem gadiem. Tolaik vadīju rekolekcijas priesteriem no vairākām diecēzēm. Es viņus biju draudzīgā veidā uzaicinājis atbraukt, aprunāties un atvieglot savu sirdsapziņu, jo vēlējos viņiem palīdzēt; arī mums — priesteriem — ir nepieciešama brālīga palīdzība un padoms. Tā nu es uzsāku sarunu ar vienu no viņiem. Viņš neizcēlās ar pārāk smalkām manierēm, taču bija cienījams un godīgs cilvēks. Smalkjūtīgi, tomēr ar apņēmību mēģināju izdibināt, vai kaut kur dziļi viņa sirdī nebija apslēpts kāds ievainojums, ko vajadzētu dziedināt. Tad kādā brīdī viņš mani pārtrauca ar apmēram šādiem vārdiem: „Es esmu ļoti skaudīgs uz savu ēzeli. Tas strādā septiņās draudzēs, un neko tam nevar pārmest. Ja vien to pašu varētu teikt arī par mani!“

Godīgi izmeklējiet savu sirdsapziņu: iespējams, ka ne jūs, nedz arī es neesam pelnījuši tādu atzinību, kādu šis lauku priesteris veltīja savam ēzelim. Mēs esam tik smagi strādājuši, lai ieņemtu atbildīgus amatus. Tu esi ieguvis cieņu cilvēku acīs, veicot tādu vai citādāku darbu… Bet vai, raugoties uz savu dzīvi Dieva klātbūtnē, nav nekā tāda, ko tev vajadzētu nožēlot? Vai tu patiesi esi centies kalpot Dievam un saviem līdzcilvēkiem? Vai arī esi dzinies pakaļ saviem savtīgajiem plāniem, savai personīgajai slavai un ambīcijām, meklējot vienīgi pasaulīgus panākumus, kas nožēlojami izgaisīs nebūtībā?

Ja tagad ar jums runāju nedaudz paskarbi, tas tāpēc, ka pats vēlreiz vēlos no visas sirds lūgt Kungam piedošanu, un gribētu, lai arī ikviens no jums darītu tāpat. Atskatoties uz savu neuzticību, tik daudzajām kļūdām, vājībām un gļēvulību — katram no mums ir savi trūkumi — no sirds dziļumiem atkārtosim mūsu Kungam Pētera nožēlas pilno saucienu: Domine, tu omnia nosti, tu scis quia amo te! — „Kungs, Tu visu zini; Tu zini, ka es Tevi mīlu“ (Jņ 21, 17), neraugoties uz manu niecību. Es pat vēl piebilstu: Tu zini, ka es Tevi mīlu tieši šī mana vājuma dēļ, jo tas liek man paļauties uz Tevi, kas esi mans spēks: quia tu es, Deus, fortitudo mea. (sal. Ps 43⁴², 2) Un no šī brīža sāksim visu atkal no jauna.

Cīnieties pret visiem cilvēkiem raksturīgo tendenci būt pārāk saudzīgiem pret sevi. Esiet prasīgāki! Dažreiz mēs pārlieku daudz raizējamies par savu veselību vai par to, lai pietiekami atpūstos. Protams, ka atpūta ir vajadzīga. Tā dod mums spēku, lai ik dienas varam atkal no jauna ķerties pie darba. Tomēr, kā to jau gadiem ilgi esmu rakstījis, — atpūsties nenozīmē neko nedarīt. Tas nozīmē savu uzmanību pievērst nodarbēm, kas prasa mazāku piepūli.

Dažreiz, aizbildinoties ar visai apšaubāmām atrunām, mēs kļūstam pārlieku bezrūpīgi un aizmirstam par to svētīgo atbildību, kas gulstas uz mūsu pleciem. Mēs esam apmierināti, ja izdarām vien tik, cik minimāli nepieciešams. Mēs ļaujamies bezjēdzīgiem prātojumiem, kas šķietami attaisno mūsu laika izšķiešanu, sēžot rokas klēpī salikušiem, turpretim, sātans un viņa sabiedrotie tikmēr neatpūšas. Uzmanīgi ieklausies un pārdomā svētā Pāvila vārdus, ko viņš rakstīja tiem kristiešiem, kuri bija vergi. Viņš tos mudināja paklausīt saviem saimniekiem: „Nekalpojiet tikai acu priekšā, it kā cilvēkiem izpatikdami, bet kā Kristus kalpi, kas no sirds izpilda Dieva prātu!

Kalpojiet labprātīgi tā, kā Kungam, bet ne cilvēkiem.“ (Ef 6, 6-7) Cik gan labs padoms, lai mēs tam sekotu!

Lūgsim mūsu Kungu Jēzu, lai Viņš mums dāvā savu gaismu un ik brīdi palīdz atklāt to dievišķo nozīmi, kas piemīt mūsu profesionālajam darbam, un kas dara to līdzīgu durvju virām, kas balsta un virza mūsu aicinājumu uz svētumu. Evaņģēlijā varam lasīt, ka Jēzu pazina kā faber, filiusMariae — galdnieku, Marijas dēlu. (sal. Mk 6, 3) Tāpat arī mums ar svētu lepnumu darbos ir jāpierāda, ka esam darba cilvēki — vīrieši un sievietes, kuri patiešām strādā!

Ņemot vērā, ka mums vienmēr ir jārīkojas kā Dieva sūtņiem, der atcerēties, ka mēs Viņam nekalpojam uzticīgi, ja savu darbu atstājam neizdarītu; ja savu profesionālo pienākumu pildīšanā neveltām tikpat daudz pūļu un pašaizliedzības kā citi; ja mūs var nosaukt par paviršiem, neuzticamiem, vieglprātīgiem, nekārtīgiem, slinkiem vai nekam nederīgiem… Jo tam, kurš izturas nolaidīgi pret darba pienākumiem, kas ir šķietami mazsvarīgāki, būs grūti labi pildīt tos pienākumos, kas saistīti ar garīgo dzīvi un neapšaubāmi prasa lielāku piepūli. „Kas uzticīgs vismazākajās lietās, tas uzticīgs arī lielās, un kas ir netaisns vismazākajās lietās, tas arī netaisns lielās.“ (Lk 16, 10)

„Pārliecināti, ka Dievu var atrast it visur, mēs aparam savus laukus, slavējot Kungu, burājam jūrās un nodarbojamies ar visiem citiem amatiem, dziedot par Viņa žēlsirdību.“ (Sv. Klements no Aleksandrijas, Stromata, 7, 7 (PG 9, 451)) Tādā veidā mēs vienmēr būsim vienoti ar Dievu. Pat brīžos, kad jutīsieties vieni un pamesti, tālu no savas ierastās vides — kā šie puiši tranšejās — jūs dzīvosiet mūsu Kungā, pateicoties savam darbam, ko darīsiet nepagurstoši un centīgi un ko būsiet iemācījušies pārvērst lūgšanā, jo to uzsāksiet un pabeigsiet Dieva Tēva, Dieva Dēla un Dieva Svētā Gara klātbūtnē.

Bet neaizmirstiet arī, ka dzīvojat līdzās cilvēkiem, kuri no jums — personīgi no tevis! — sagaida kristīgu liecību. Tādēļ, no cilvēciskā viedokļa raugoties, mums ir jāstrādā tā, lai vēlāk, kad tie, kas mūs pazīst un mīl, skatīsies uz mūsu darbu, mums nebūtu jāpiedzīvo kauns, nedz arī lai viņiem, to redzot, būtu jāsarkst. Ja strādāsiet saskaņā ar šo garu, ko cenšos jums mācīt, jūs neapkaunosiet tos, kas uz jums paļaujas, un arī jums pašiem nebūs iemesla sarkt. Tad jūs nebūsiet kā cilvēks līdzībā, kurš sāk celt torni, bet „vēlāk, kad viņš jau ir licis pamatu un nevar to pabeigt, visi, kas to redz,“ sāk zoboties par viņu, sacīdami: „šis cilvēks iesāka gan celt, bet nevarēja darbu izvest līdz galam.“ (Lk 14, 29-30)

Ticiet man, ja vien nezaudēsiet pārdabisko skatījumu uz lietām, jūs veiksmīgi pabeigsiet savu darbu. Jūs uzbūvēsiet savu katedrāli no sākuma līdz galam — līdz pat pēdējā akmens iemūrēšanai.

It visu darīt Mīlestības dēļ

Šķiet, it kā tu jautātu: bet kā gan es spēšu vienmēr šādi rīkoties, vienmēr pabeigt savu profesionālo darbu nevainojami? Atbildi nesniedzu es, bet gan svētais Pāvils: „Esiet modri, pastāviet ticībā, darbojieties vīrišķīgi un esiet stipri.“ (1 Kor 16, 13-14) Visu dariet Mīlestības dēļ un dariet to brīvprātīgi. Nekad neļaujieties bailēm vai rutīnai. Kalpojiet Dievam, mūsu Tēvam.

Man ļoti patīk atkārtot šīs vienkāršās, bet ļoti izteiksmīgās vārsmas, jo savā dzīvē bieži esmu pārliecinājies par to patiesīgumu: „Man dzīve visa mīla ir./ Un ja ar mīlu vienots esmu,/ Tas tādēļ vien, ka sirds man sāpes zin./ Jo mīļotais vislabāks tas, / Kam sirds ir norūdīta ciešanās.“ Pildi savus profesionālos pienākumus Mīlestības dēļ. Itin visu dari Mīlestības dēļ un vari būt drošs, ka tieši tāpēc, ka mīli, pat, ja tev nāktos izbaudīt rūgtumu, ko sev līdzi nes neizpratne, netaisnība, nepateicība un cilvēciskās neveiksmes, tu piedzīvosi, ka tavs darbs nes brīnumainus augļus — sulīgus, bagātīgus, tādus, kas dod sēklu mūžīgajai dzīvei.

Ne jau tas, kurš nekad nekļūdās, ir apdomīgs, bet gan tas, kurš māk savas kļūdas labot. Viņš parāda savu apdomību tādējādi, ka labprātāk izvēlas divdesmit reizes kļūdīties nekā ļauties bezrūpīgai nekā nedarīšanas taktikai. Viņš neuzsāk darīt lietas drudžainā steigā, nedz arī rīkojas ar absurdu bezprātību. Viņš uzņemas atbildību par saviem lēmumiem un bailes no neizdošanās viņam nekļūst par iemeslu tam, lai necenstos darīt labu. Dzīves laikā mēs sastopamies ar cilvēkiem, kuri ir objektīvi un prot izvērtēt lietas; tie ir cilvēki, kuri neiekarst un nemēģina svara kausus nosvērt sev par labu. Šiem cilvēkiem mēs uzticamies (tas notiek gandrīz instinktīvi), jo, neplātoties un neceļot lieku troksni, viņi vienmēr rīkojas cienījami un godīgi.

Apdomības tikums kristieša dzīvē ir neaizstājams. Tomēr šī tikuma augstākais mērķis nav sociālā harmonija vai miers, kas balstās uz izvairīšanos no domstarpībām. Tā pamats ir pildīt Dieva gribu, kurš vēlas, lai esam vienkārši, bet ne naivi; patiesības draugi, bet ne pārsteidzīgi vai vieglprātīgi. „Saprātīga sirds iemanto gudrību.“ (Sak 18, 15) Šī gudrība ir mīlestība uz Dievu — tās galīgās zināšanas, kas var mūs atpestīt, sniedzot visai radībai miera un sapratnes augļus, bet katrai dvēselei — mūžīgo dzīvi.

Vai gan ir svarīgi, ka uz ceļa paklūpam, ja mūsu kritiena sāpēs rodam spēku, lai atkal pieceltos un dotos uz priekšu ar jaunu sparu? Nekad neaizmirstiet, ka būt par svēto nenozīmē nekad nepakrist, bet gan pēc kritiena spēt atkal piecelties — pazemīgi un ar svētu neatlaidību. Sakāmvārdu grāmata taču māca, ka taisnīgs cilvēks krīt septiņas reizes dienā. (sal. Sak 24, 16) Tev un man, kas esam vien nabaga radības, nevajadzētu justies pārsteigtiem, nedz arī zaudēt dūšu, saskaroties ar pašu trūkumiem un kritieniem. Mēs vienmēr spēsim iet uz priekšu, ja vien spēku meklēsim Viņā, kurš mums devis šo apsolījumu: „Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti! Es jūs atspirdzināšu.“ (Mt 11, 28) Paldies Tev, Kungs, quia tu es, Deus, fortitudo mea (Ps 43, 2) — mans stiprais Dievs, kas sargā, jo Tu — vienīgi Tu, mans Dievs, vienmēr esi mans stiprums, mans patvērums un mans atbalsts.

Ja iekšējā dzīvē patiešām vēlies tikt uz priekšu, esi pazemīgs. Pastāvīgi un ar paļāvību vērsies pēc palīdzības pie mūsu Kunga un Viņa svētās Mātes, kas ir arī tava Māte.

Nav svarīgi, cik ļoti tev varbūt vēl sāp iepriekšējā kritienā iegūtā, vēl asiņojošā brūce. No jauna apskauj krustu un mierīgi saki: ar Tavu palīdzību, Kungs, es cīnīšos, lai neapstātos. Es uzticīgi atbildēšu Tavām iedvesmām. Es nebaidīšos no stāvām klintīm un no sava ikdienas darba šķietamās vienmuļības, nedz arī no dzelkšņiem un ļodzīgiem akmeņiem, kas ir uz ceļa. Es esmu drošs, ka mani uztur Tava žēlastība un, ka ceļa beigās es atradīšu mūžīgo svētlaimi, prieku un mīlestību mūžīgi mūžos.

Vēlāk tajā pašā sapnī mūsu rakstnieks atklāja vēl vienu — trešo ceļu. Arī tas bija šaurs un, tāpat kā otrais, — kraujš un nelīdzens. Pa to ejošie likās svinīgi un majestātiski panesam neskaitāmās ceļa grūtības. Tomēr galu galā viņi nonāca pie tās pašas briesmīgās kraujas, uz kuru veda pirmais ceļš. Šis trešais ir liekuļu ceļš; pa to iet cilvēki, kuriem trūkst nodoma taisnīguma, kuri rīkojas viltus dedzības — nepareizas centības mudināti, un kuri izkropļo dievišķos darbus, saindējot tos ar savām savtīgajām un pasaulīgajām interesēm. „Tas ir neprāts — uzņemties grūtu un sarežģītu uzdevumu vienīgi tādēļ, lai saņemtu citu cilvēku apbrīnu; pielikt milzu pūles, lai ievērotu Dieva baušļus, alkstot vienīgi pēc laicīgas atlīdzības. Tas, kurš praktizē tikumus kāda cilvēciska ieguvuma labad, ir līdzīgs cilvēkam, kurš pārdod nenovērtējamu mantojumu tikai par dažām monētām. Viņš varētu iemantot Debesis, bet tā vietā jūtas apmierināts vien ar gaistošām uzslavām… Tāpēc mēdz teikt, ka liekuļu cerības ir kā zirnekļa tīkls: tik daudz pūļu ielikts, lai to noaustu, bet galu galā to vienā rāvienā kā ar vēja pūsmu aizpūš prom nāve.“ (Sv. Gregors Lielais, Moralia, 2, 8, 43—44 (PL 75, 844—845))

Ar skatienu uz mērķi

Es atgādinu jums šīs skarbās patiesības vienīgi tamdēļ, lai aicinātu jūs rūpīgi izvērtēt savas rīcības motīvus, un, ja nepieciešams, — izlabot tos, lai itin viss tiktu virzīts uz kalpošanu Dievam un līdzcilvēkiem. Neaizmirstiet, ka savā laikā, ejot mums garām, Kungs apstājās, uzlūkoja mūs ar savu mīlošo skatienu un „ar svētu aicinājumu aicināja ne mūsu nopelnu dēļ, bet saskaņā ar savu nodomu un žēlastību, kas mums dota Kristū Jēzū pirms mūžīgiem laikiem.“ (2 Tim 1, 9)

Izlabojiet savus nodomus un visu dariet mīlestībā uz Dievu, priecīgi apskaujot savu ikdienas krustu. Esmu to atkārtojis jau tūkstošiem reižu, jo ticu, ka šai domai vajag būt dziļi ierakstītai katra kristieša sirdī: ja mēs neaprobe˛ojamies vien ar grūtību, fizisko un garīgo ciešanu pacietīgu panešanu, bet gan tās patiesi iemīlam un upurējam Dievam kā gandarījumu par mūsu personīgajiem un visas cilvēces grēkiem, tad, varu jums to apliecināt, tās mūs vairs nesāpina.

Tad krusts, ko nesam, pārstāj būt vienkārši kaut kāds krusts. Mēs atklājam, ka tas ir Kristus Krusts, un tas dod lielu mierinājumu, jo zinām, ka krusta smagumu uz saviem pleciem nes pats Pestītājs. Mēs tikai palīdzam Kungam tāpat kā to darīja Kirēnes Sīmanis, kuru brīdī, kad viņš atgriezās no darba savā laukā, sapņodams par godam nopelnīto atpūtu, piespieda uz brīdi uzņemties krusta smagumu un palīdzēt Jēzum. (sal. Mk 15, 21) Mīlošai dvēselei tā nav nelaime — brīvprātīgi kļūt par Kirēnes Sīmani Kristum un tādā veidā atrasties tik cieši līdzās Viņa ciešanu pilnajam Cilvēciskumam, kas, ārēji raugoties, šķiet esam vien nožēlojams skrandainis. Tieši pretēji — tas sniedz drošu pārliecību par Dieva tuvumu un to, ka, izvēloties mūs šī uzdevuma veikšanai, esam saņēmuši Viņa īpašu svētību.

Nereti daudzi cilvēki ar izbrīnu man ir stāstījuši par to prieku, kas (paldies Dievam!) piemītot maniem Opus Dei bērniem un ko viņiem izdodas iedegt arī savos līdzcilvēkos. Saskaroties ar šo acīmredzamo patiesību, mana atbilde vienmēr ir viena un tā pati, jo nezinu, ko citu teikt. Viņu laime balstās tajā, ka viņi nebaidās ne no dzīves, ne no nāves; viņi nejūtas satriekti, kad sastopas ar nelaimi; katru dienu viņi cenšas dzīvot upurgatavības garā un, neraugoties uz pašu trūkumiem un vājībām, viņi pastāvīgi ir gatavi rīkoties pašaizliedzīgi, lai kristīgās dzīves ceļu citiem padarītu vieglāku un patīkamāku.

Kā sirdspuksti

Kamēr runāju, zinu, ka jūs Dieva klātbūtnē cenšaties rūpīgi pārskatīt savu pagātnes rīcību. Vai nav tiesa, ka visbiežāk tas īgnums, kas satrauca tavu dvēseli un atņēma tev mieru, radās tādēļ, ka neatbildēji Dieva žēlastības iedvesmām? Vai varbūt gāji pa šo liekulības ceļu, meklējot vienīgi pats sevi: bēdīgā kārtā savu apkārtējo acīs tu centies izskatīties kristīgs, tomēr iekšēji nepieņēmi sevis noliegšanu un mortifikāciju, kas prasa atteikšanos no nesavaldītām kaislībām un patiesu sevis atdošanu bez jebkādiem nosacījumiem — pilnīgi pašaizliedzīgi, kā to darīja Jēzus.

Šajos meditāciju brīžos tabernākula priekšā jūs nedrīkstat aprobežoties vienīgi ar klausīšanos priestera sacītajā, ar ko viņš it kā cenšas ietērpt vārdos ikviena klātesošā dziļi personīgo lūgšanu. Es nolieku tavā priekšā virkni pārdomu, norādu uz atsevišķiem jautājumiem, ko vērts apdomāt, taču tavā ziņā paliek pielikt pūles, lai tos dziļi un nesteidzīgi pārdomātu, un lai tādējādi tie kļūtu par tēmu ļoti personiskai, iekšējai sarunai starp tevi un Dievu, kurā tu tos aplūko savas šībrīža situācijas kontekstā un tad ar Dieva gaismas palīdzību izšķir, kas tavā rīcībā ir labs, kas — nē, un ar Viņa žēlastību to izlabo.

Pateicies Kungam par tiem daudzajiem labajiem darbiem, kurus esi nesavtīgi veicis, jo kopā ar psalmistu noteikti arī tu vari dziedāt: „Viņš mani izvilka no ciešanu bedres, no dubļainām dūņām, un cēla manas kājas uz cietas klints, stiprinādams manus soļus.“ (Ps 40, 3) Lūdz, lai Viņš piedod arī tavas nolaidības vai kļūmīgos soļus, ko spēri, kad biji iemaldījies nožēlojamajā liekulības labirintā, sakot, ka meklē vienīgi Dieva godu un sava tuvākā labumu, kaut īstenībā godināji vien pats sevi… Esi drosmīgs, esi augstsirdīgs un saki nē: saki, ka vairs nevēlies pievilt mūsu Kungu un cilvēkus.

Dažādu iemeslu dēļ, ko tagad neminēšu, bet ko ļoti labi zina Jēzus, kurš šobrīd noraugās uz mums no tabernākula, mana dzīve man likusi jo spēcīgi apzināties, ka esmu Dieva bērns. Esmu piedzīvojis prieku patverties mana Tēva sirdī: lai labotos, lai šķīstītos, lai Viņam kalpotu, lai saprastu ikvienu cilvēku un ikvienam piedotu Dieva mīlestības spēkā un caur saviem pazemojumiem.

Tāpēc tagad vēlos uzstāt, ka mums — man un jums — ir nepieciešams atjaunoties, pamosties no šī nespēka snauda, kas tik viegli mūs iemidzina, un no jauna — daudz dziļāk un tiešāk — apzināties savu Dieva bērnu stāvokli.

Jēzus piemērs, visa Viņa dzīve Svētajā zemē palīdz mums piepildīties ar šo patiesību. „Ja mēs pieņemam cilvēku liecību,“ lasām Jāņa vēstulē, „Dieva liecība ir lielāka.“ (1Jņ 5, 9) Un kāda tad ir Dieva liecība? Atkal mums atbild svētais Jānis: „Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums dāvājis, lai mēs sauktos un būtu Dieva bērni! (...) Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni.“ (1 Jņ, 3, 1-2)

Gadu gaitā esmu centies vienmēr nešaubīdamies paļauties uz šo prieka pilno patiesību. Lai arī kādā dzīves situācijā es neatrastos, mana lūgšana vienmēr ir bijusi viena un tā pati, mainoties tikai tās emocionālajai noskaņai: „Kungs, Tu mani esi šeit nolicis; Tu man esi šo lietu uzticējis un es paļaujos uz Tevi. Es zinu, ka Tu esi mans Tēvs, un esmu redzējis, kā mazie vienmēr pilnībā uzticas saviem vecākiem.“ Mana priestera pieredze ir apstiprinājusi, ka šāda sevis ielikšana Dieva rokās palīdz dvēselēm iemantot stipru, dziļu un mierpilnu dievbijību, kas mudina strādāt nepagurstoši un ar tīru nodomu.