Numuru saraksts

Kristieša ceļš

Cik kristāldzidra ir Kristus mācība! Kā parasti, ieskatīsimies Jaunajā Derībā; šoreiz — svētā Mateja evaņģēlija vienpadsmitajā nodaļā: „Mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi.“ (Mt 11, 29) Vai redzi? Mums jāmācās no Viņa — no Jēzus, kurš ir mūsu vienīgais paraugs. Ja vēlies doties uz priekšu, nepaklūpot un nenovirzoties no ceļa, vienīgais, kas tev jādara: jāseko Kristum, liekot savus soļus Viņa pēdās; jāiegremdējas Viņa pazemīgajā un pacietīgajā Sirdī, un jādzer no Viņa baušļu un mīlestības avotiem. Vārdu sakot, tev jākļūst līdzīgam Jēzum Kristum, savu līdzcilvēku vidū patiesi cenšoties kļūt par otru Kristu.

Lai neviens sevi nemāna, izlasīsim vēl kādu citu fragmentu no svētā Mateja evaņģēlija. Sešpadsmitajā nodaļā mūsu Kungs savu mācību izsaka vēl skaidrāk: „Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi, uzņemas savu krustu un seko man!“ (Mt 16, 24) Dieva ceļš ir atsacīšanās, mortifikācijas un pašatdeves ceļš, bet nekādā gadījumā ne nomāktības vai gļēvulības ceļš.

No jauna pārdomā piemēru, ko mums ar savu dzīvi atstājis Kristus — no Betlēmes silītes līdz pat savam tronim Kalvārijā. Atceries Viņa pašaizliedzību un visu to, ko Viņš piedzīvoja: izsalkumu, slāpes, nogurumu, karstumu, miega trūkumu, sliktu izturēšanos, neizpratni, rūgtas asaras… (sal. Mt 4, 1-11; Mt 8, 20; Mt 8, 24; Mt 12, 1; Mt 21, 18-19; Lk 2, 6-7; Lk 4, 16-30; Lk 11, 53-54; Jņ 4, 6; Jņ 11, 33-35, utt.), taču vienlaikus arī prieku par cilvēces glābšanu. Es vēlētos, lai tagad dziļi savā apziņā un sirdī tu iegravētu vārdus, ko svētais Pāvils rakstīja efeziešiem, aicinot viņus droši sekot mūsu Kunga pēdās, un lai tu bieži tos pārdomātu un tie vadītu tevi tavā dzīvē: „Sekojiet Dievam kā mīļi bērni! Un dzīvojiet mīlestībā, kā arī Kristus mūs mīlējis un mūsu dēļ sevi atdevis Dievam par dāvanu un upuri jaukai smaržai.“ (Ef 5, 1-2)

Ikdienišķā dzīve un kontemplācija

Atgriezīsimies pie Svētajiem Rakstiem un pārlasīsim Mateja Evaņģēlija divdesmit pirmo nodaļu. Tajā viņš stāsta kā Jēzus, „kad Viņš atgriezās pilsētā, bija izsalcis. Un viņš redzēja ceļmaļā vienu vīģes koku, piegāja tam klāt.“ (Mt 21, 18-19) Kungs, kāda laime — redzēt Tevi izsalkušu, redzēt Tevi pie Sihāras akas izslāpušu (sal. Jņ 4, 7), raudzīties uz Tevi, ka esi perfectus Deus, perfectus homo (Simbols Quicumque) — patiess Dievs, bet arī patiess Cilvēks — ar miesu tādu pašu kā manējā. „Viņš atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu“ (Flp 2, 7), lai es nekad nešaubītos, ka Viņš mani saprot un mīl.

Viņš bija izsalcis. Kad mēs būsim noguruši — strādājot, mācoties vai apustulisko kalpojumu veicot, kad debesis aizklās tumši mākoņi, — pacelsim acis uz Kristu, uz labo Jēzu — uz Jēzu, kurš arī ir noguris, arī ir izsalcis un izslāpis. Kungs, cik gan brīnišķīgi Tu palīdzi mums Tevi saprast, Tevi mīlēt! Itin visā izņemot grēku Tu esi tāds pats kā mēs. Un tas tāpēc, lai mēs nešaubītos, ka kopā ar Tevi mums izdosies uzveikt mūsu sliktās noslieces, mūsu vainas. Nogurumam nav nozīmes, tāpat kā izsalkumam, slāpēm vai asarām… Arī Kristus nogura, arī Viņš bija izsalcis, cieta slāpes un raudāja. Svarīga ir tikai cīņa, lai pildītu mūsu Debesu Tēva gribu; turklāt tā ir priekpilna cīņa, jo Kungs vienmēr ir mums blakus. (sal. Jņ 4, 34)

Lasot Evaņģēliju, vienmēr centieties kļūt it kā par Jaunajā Derībā aprakstīto notikumu aculieciniekiem. Mēģiniet notvert to noskaņu, kas piemīt aizkustinošajām ainām, kurās redzam Mācītāju paveicam dievišķus un cilvēciskus darbus, vai arī kurās ar cilvēkiem saprotamām un vienlaikus dievišķām līdzībām Viņš stāsta brīnišķo stāstu par piedošanu, par Dieva nezūdošo mīlestību uz saviem bērniem. Šī nākamā — Debesu valstības prieka priekšnojauta — ir dzīva arī mūsdienās, jo Evaņģēlijs ir jauns un aktuāls vienmēr. Mēs varam pamanīt, sajust, varētu pat teikt, sataustīt Dieva aizsardzību, Viņa mums sniegto patvērumu, kas kļūst aizvien drošāks, ja vien turpinām doties uz priekšu par spīti saviem kritieniem — ja vien aizvien no jauna atsākam cīņu, jo tieši tajā slēpjas iekšējā dzīve, kas tiek izdzīvota cerībā uz Dievu.

Ja netiek pieliktas pūles, lai pārvarētu iekšējos un ārējos šķēršļus, nevar tikt piešķirta balva; kurš „sacīkstēs cīnās, viņš laurus saņem tad, ja likumīgi cīnījies.“ (2 Tim 2, 5) Tā nebūtu īsta cīņa, ja trūktu pretinieka, ar ko cīnīties. Tāpēc, ja nav pretinieka, nav arī uzvarētāja lauru, jo kā gan var būt uzvarētājs, ja nav zaudētāja? (Sv. Gregors no Nīsas, De perfecta christiani forma (PG 46, 286))

Tomēr grūtībām nekādā gadījumā nevajadzētu likt mums zaudēt dūšu, tām drīzāk vajadzētu kalpot par pamudinājumu, lai mēs kā kristieši augtu, jo cīņā ar grūtībām notiek mūsu svēttapšana un mūsu apustuliskais darbs kļūst auglīgāks. Apcerot to, kā Olīvdārzā un vēlāk uz Krusta — izsmiets un pilnīgi pamests —, nesot ciešanu briesmīgo smagumu, Jēzus Kristus pieņem un mīl Tēva gribu, mums sevi jāpārliecina, ka, lai atdarinātu Kristu, lai kļūtu par labiem Viņa mācekļiem, ir nepieciešams klausīt Kunga padomam: „Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi, uzņemas savu krustu un seko man!“ (Mt 16, 24) Tādēļ man patīk lūgt Jēzum, lai neviena diena manā dzīvē nepaietu bez krusta. Tā ar Dieva žēlastības palīdzību caur grūtībām nostiprināsies mūsu raksturs un mēs, neraugoties uz savu personisko vājumu un grēkiem, būsim atbalsts mūsu Dievam.

Saprotiet taču — ja dzenot naglu sienā, tā savā ceļā nesastaptu nekādu pretestību, vai gan uz tās būtu iespējams pakārt gleznu? Ja mēs ar Dieva palīdzību un caur upuri nenostiprināsimies, mēs nevarēsim kļūt par labiem instrumentiem Kunga rokās. Turpretī, ja reizi par visām reizēm izšķirsimies mīlestībā uz Dievu pieņemt grūtības ar prieku, arī grūtu un nepatīkamu, smagu un neērtu situāciju priekšā mēs kopā ar apustuļiem Jēkabu un Jāni izsauksimies: „Varam!“ (Mk, 10, 39)

Taču neaizmirstiet, ka būt kopā ar Jēzu nozīmē arī neizbēgami sastapties ar Viņa Krustu. Kad mēs ieliekam sevi Dieva rokās, Viņš bieži vien pieļauj, ka gan iekšēji — savā dvēselē —, gan ārēji — no apkārtējo cilvēku puses —, mums nākas piedzīvot sāpes, vientulību, grūtības, neslavu, apmelojumus un izsmieklu. Tas viss notiek tādēļ, ka Viņš vēlas mūs pārveidot pēc sava attēla un līdzības; tā vārdā Viņš pat pieļauj, ka tiekam saukti par ārprātīgiem un uzskatīti par nelgām.

Ir pienācis laiks iemīlēt pasīvo mortifikāciju — to, kuru neizvēlamies mēs paši, bet kas patvaļīgi parādās mūsu dzīvē reizēm slēptā veidā, citreiz — nekaunīgā atklātībā — tad, kad to nemaz negaidām. Mēdz notikt tā, ka avij trāpa akmeņi, kurus būtu vajadzējis mest uz vilkiem — Kristus sekotājs savā dzīvē pieredz, ka no tiem, kuriem teorētiski vajadzētu viņu mīlēt, viņš saņem pilnīgi pretēju izturēšanos — neuzticēšanos, kas var pāraugt naidīgumā; aizdomas, kas vainagojas ar naidu. Viņš tiek uzlūkots ar bažām it kā būtu melis, jo viņa līdzcilvēki netic iekšējai dzīvei, netic tam, ka iespējams veidot personīgas attiecības ar Dievu; turpretim ar ateistiem un tiem, kuriem Dievs ir vienaldzīgs, šie cilvēki, kas citādi mēdz uzvesties nekaunīgi un rupji, pēkšņi kļūst par pašu laipnības un iecietības iemiesojumu.

Mūsu Kungs var pat pieļaut, ka pret Viņa mācekļiem tiek pavērsts ierocis, kas nekad nedara godu tiem, kas pie tā ķeras, proti, tie ir personīgie apvainojumi, kuros turklāt tiek izmantoti daudzkārt dzirdēti, tendenciozi un noziedzīgi izteikumi, kas ir melīgas plaša mēroga propagandas auglis, jo diemžēl ne jau visiem piemīt labas gaumes un mēra izjūta.

Ņemot to vērā, nav nekāds brīnums, ka apšaubāmu teoloģijas virzienu pārstāvji un vieglprātīgas „gan jau viss būs kārtībā“ morāles atbalstītāji, kā arī tie, kas, sekojot savām iegribām, iesaistās šaubīgās liturģiskās praksēs un atbalsta „hipiju“ stila disciplīnu, kā arī bezatbildīgu valdīšanu, sastopoties ar cilvēkiem, kas runā tikai un vienīgi par Jēzu Kristu, nevilcinās pret viņiem vērst slimīgas greizsirdības jūtas, aizdomas, apmelojumus, viņus apvainot, pazemot, tenkot un izturēties slikti, visādi cenšoties padarīt viņu dzīvi neciešamu.

Tā Jēzus norūda savējo dvēseles, vienlaicīgi tomēr nekad nepārstājot viņiem sniegt iekšēju mieru un prieku — viņi labi saprot, ka pat visus pasaules melus kopā saliekot, ļaunajiem gariem tos neizdosies pataisīt par patiesību. Kristus iegravē savējo sirdīs dzīvu pārliecību, ka viņi atradīs saskaņu un mierinājumu savai dvēselei vienīgi tad, kad nolems pārstāt izmisīgi pēc tās tiekties.