Numuru saraksts

Kad tuvojas Viņa Ciešanu laiks un Jēzus grib ļoti spilgtā veidā atklāt savu valdīšanu, Viņš triumfālā veidā iejāj Jeruzalemē. Bet to Viņš dara, sēžot ēzelīša mugurā! Rakstos bija teikts, ka Mesija būs pazemības karalis: „Sakiet Siona meitai: Lūk, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, sēdēdams ēzelī un nastnesējas ēzeļa mātes kumeļā.“ (Mt 21, 5; Zah 9, 9)

Pēdējās Vakariņas. Kristus ir visu sagatavojis, lai atvadītos no saviem mācekļiem, bet viņi tikmēr jau kārtējo reizi ir aizņemti ar jautājumu: kurš no viņiem ir uzskatāms par lielāku? Tad Jēzus, „no mielasta piecēlies, novilka savas virsdrēbes un, linu priekšautu paņēmis, apjozās. Pēc tam, ielējis ūdeni traukā, sāka mazgāt mācekļu kājas un susināja tās linu priekšautā, ar ko Viņš bija apjozies.“ (Jņ 13, 4-5)

Viņš atkal sludina ar savu piemēru, ar darbiem. Mācekļu klātbūtnē, kuri savas lepnības un iedomības dēļ ir aizņemti strīdos, Jēzus noliecas un ar prieku uzņemas kalpa lomu. Vēlāk, atgriežoties pie galda, Viņš tiem paskaidro: „Vai jūs zināt, ko Es jums darīju? Jūs Mani saucat par Mācītāju un Kungu, un jūs labi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, Kungs un Mācītājs, mazgāju jūsu kājas, tad arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt.“ (Jņ 13, 12-14) Mani dziļi aizkustina šis mūsu Kunga smalkjūtīgums. Viņš nesaka: „Ja Es tā darīju, tad cik gan daudz vairāk jums tā būtu jādara?“ Viņš nostāda sevi vienā līmenī ar mācekļiem, Viņš nevienu nepiespiež, bet augstsirdības trūkumu pārmet maigi, ar lielu mīlestību.

Tāpat kā pirmajiem divpadsmit arī mums Kungs var iečukstēt ausī, un Viņš to arī nemitīgi dara, - exemplum dedi vobis, Es jums devu priekšzīmi. (Jņ 13, 15) Es esmu kļuvis kalps, lai arī jūs ar lēnprātīgu un pazemīgu sirdi prastu kalpot visiem cilvēkiem.

Nevienu brīdi neticiet tiem, kas pazemības tikumu parāda kā kaut ko pazemojošu, vai arī kā tādu, kas mūs nolemj pastāvīgai nomāktībai. Apziņa, ka esam veidoti no māla, kas atkal sastiprināts kopā, ir nepārtraukta prieka avots. Tas nozīmē atzīt mūsu mazumu Dieva priekšā: atzīt, ka esam mazi; ka esam bērni. Vai tad var būt vēl lielāks prieks par to, ko izjūt cilvēks, kurš, apzinoties savu nabadzību un vājumu, zina arī, ka ir Dieva bērns? Tad kāpēc gan mēs cilvēki skumstam? Tādēļ, ka dzīve uz šīs zemes nenorit tā, kā bijām cerējuši; tādēļ, ka mūsu ceļā parādās šķēršļi, kas liedz mums īstenot mūsu personīgās ambīcijas.

Nekas tāds nenotiek, ja cilvēks izdzīvo šo pārdabisko realitāti — patiesi pieņem savu Dieva bērna stāvokli. „Ja Dievs par mums, kas ir pret mums?“ (Rom 8, 31) Kā es parasti saku: lai bēdājas tie, kas stūrgalvīgi atsakās atzīt sevi par Dieva bērniem!

Visbeidzot šodienas liturģijā mēs atrodam divus lūgumus, kam vajadzētu kā bultām izšauties no mūsu lūpām un sirdīm: „Dari, Kungs, visvarenais Dievs, lai vienmēr, svinot šos dievišķos noslēpumus, mēs nopelnām tuvoties Debesu dāvanām.“(Lūgšana pēc svētās Komūnijas) Un vēl: „Mēs Tevi lūdzam, Kungs, dod, lai mēs Tev pastāvīgi kalpojam saskaņā ar Tavu gribu.“ (Lūgšana Super populum) Kalpojiet, mani bērni, kalpojiet; tas ir mūsu uzdevums — „kalpot visiem, lai mūsu dienās ticīgā tauta varētu pieaugt nopelnos un skaitā.“ (Lūgšana Super populum)

Paturot prātā tikko dzirdēto, pārlieciniet sevi, ka tad, ja patiesi vēlamies cieši sekot mūsu Kungam un no sirds kalpot Dievam un visai cilvēcei, mums pilnībā jāatraisās no sevis: mūsu intelektuālajām dotībām, veselības, labā vārda, godīgajiem centieniem pēc sasniegumiem, no slavas un panākumiem.

Vēl vairāk — tavai apņēmībai šajā ziņā jāiet vēl tālāk, līdz tiem augstajiem ideāliem un kvēlās vēlēšanās meklēt vienīgi Dieva godu un Viņu slavēt, lai tu vienmēr saskaņotu savu gribu ar šo skaidro un vienkāršo principu: Kungs, es vēlos to darīt vienīgi tad, ja Tu to vēlies; bet, ja tā nav Tava griba — arī es to negribu. Šādā veidā dzīvojot, mēs dosim nāvējošu triecienu egoismam un iedomībai, kas cenšas aust savus tīklus ikviena cilvēka sirdī, un vienlaikus arī iemantosim patiesu dvēseles mieru un nesavtību, ko vainagos aizvien tuvākas un stiprākas attiecības ar Dievu.

Ja vēlamies līdzināties Jēzum Kristum, mūsu sirdīm jābūt pilnīgi brīvām no jebkuras pieķeršanās. „Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi, uzņemas savu krustu un seko Man! Jo kas grib savu dzīvību glābt, tas to pazaudēs; bet kas savu dzīvību pazaudēs Manis dēļ, tas to iegūs. Jo ko tas līdz cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet savā dvēselē cietīs zaudējumu?“ (Mt 16, 24-26) Svētais Gregors paskaidro: „Nepietiek vienīgi atraisīties no lietām, ja mēs līdz ar to neatsakāmies arī paši no sevis. Bet… kurp lai mēs dodamies ārpus sevis pašiem? Vai tad kāds var atteikties pats no sevis?

Jums jāzina, ka mēs vienlaicīgi atrodamies it kā divās situācijās: no vienas puses esam pakrituši grēka dēļ, no otras — esam Dieva veidoti. Mēs esam radīti vienam esamības veidam, bet sevis pašu dēļ atrodamies citā stāvoklī. Tādēļ atteiksimies no sevis — tādiem, kādi esam kļuvuši grēka dēļ, un stingri turēsimies tajā, kādus mūs ir veidojusi žēlastība. Tādējādi, ja kāds, kurš bijis lepns, atgriežas pie Kristus un kļūst pazemīgs, viņš jau ir atsacījies no sevis; ja iekāres pārņemts cilvēks izmainās un dzīvo atturībā, arī viņš ir atteicies no sevis salīdzinājumā ar to, kāds viņš bijis pirms tam; ja sīkstulis pārstāj tīkot pēc mantas un tā vietā, lai sagrābtu citu cilvēku īpašumus, sāk būt devīgs un dalīties ar savu mantu, viņš pavisam noteikti ir atteicies no sevis.“ (Sv. Gregors Lielais, Homiliae in Evangelia, 32, 2 (PL 76, 1233))

Tēvs,… es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules

Mēs esam vienkārši cilvēki no ielas, parasti kristieši, kas dzīvojam pašā sabiedrības virpuļa vidū, un Kungs vēlas, lai kļūstam svēti un esam apustuļi sava profesionālā darba vidē, tas ir, lai svētdarām savu darbu, tādējādi augot svētumā paši un palīdzot svētdarīt sevi arī citiem. Varat būt droši, ka tieši tur — jūsu darba vidē kā gādīgs Tēvs un Draugs jūs gaida Dievs. Un padomājiet arī, ka ar savu profesionālo darbu, veicot to atbildīgi, jūs ne tikai nodrošināt sev iztiku, bet arī vistiešākajā veidā līdzdarbojaties sabiedrības attīstībā, atvieglojat citu cilvēku nastu un palīdzat īstenot neskaitāmus vietēja un starptautiska mēroga sociālus projektus, atbalstot cilvēkus un valstis, kam tas ir visvairāk vajadzīgs.

Daudzus gadus atpakaļ — pirms kādiem divdesmit pieciem vai vairāk gadiem — es mēdzu apmeklēt ēdnīcu, ko vadīja kāda labdarības grupa; tā bija domāta ubagiem, kuri bija tik nabadzīgi, ka katru dienu viņu vienīgā maltīte bija ēdiens, ko viņi tur saņēma. Tur bija liela ēdamzāle, kuru apkalpoja vairākas laipnas sievietes. Kad pirmajai grupai porcijas bija izsniegtas, tad atkal citi ubagi varēja stāties to vietā, kas aizgāja. Šajā otrajā ubagu grupā bija kāds vīrs, kurš īpaši piesaistīja manu uzmanību. Viņam piederēja alvas karote! Viņš to uzmanīgi izņēma no kabatas, alkatīgā priekā uzlūkoja un pēc tam, kad bija pabeidzis savu trūcīgo maltīti, vēl vienu reizi mirdzošām acīm to apskatīja, it kā izsaucoties: Tā ir mana! Pēc tam viņš to vairākas reizes aplaizīja, lai tā būtu tīra, un tad patiesi apmierināts atkal noslēpa sava apdriskātā apģērba krokās. Tas tiesa — karote piederēja viņam! Šis nožēlojamais nabadziņš savu nelaimīgo likteņbrāļu vidū jutās kā bagātnieks.

Ap to pašu laiku es iepazinos arī ar kādu sievieti, kura piederēja pie Spānijas aristokrātijas. Dieva acīs tas gan neko nenozīmē. Mēs visi esam vienādi — Ādama un Ievas bērni, vājas radības, kurām piemīt tikumi un netikumi; spējīgas uz visbriesmīgākajiem noziegumiem, ja vien mūs nesargātu Dieva žēlastība. Kopš Kristus mūs atpestīja, vairs nav nekādas nozīmes nedz mūsu rasei, nedz valodai, ādas krāsai, sociālajam stāvoklim vai pārticības līmenim: mēs visi esam Dieva bērni. Šī sieviete, par kuru jums stāstu, dzīvoja savas dzimtas savrupmājā, taču bija tik pieticīga, ka savām personīgajām vajadzībām tikpat kā netērēja naudu, savukārt saviem kalpotājiem maksāja ļoti labi. Visus pārējos līdzekļus viņa ziedoja trūcīgajiem, tajā pašā laikā pati sev liedzot visdažādākās lietas. Šai dāmai piederēja daudz kas no tā, pēc kā tiecas tik daudzi cilvēki, bet viņa nebija nekam no tā pieķērusies, viņa bija patiesi nabadzīga un dzīvoja pašaizliedzības garā. Vai saprotat, ko ar to gribu teikt? Patiesībā viss, kas mums jādara — jāieklausās Kunga vārdos: „Svētīgi ir garā nabadzīgie, jo viņu ir debesvalstība.“ (Mt 5, 3)

Ja vēlies dzīvot šādā garā, es tev iesaku būt pēc iespējas pieticīgākam attiecībā uz sevi un ļoti dāsnam pret citiem. Izvairies no nevajadzīgiem izdevumiem, kas var rasties, tērējot naudu greznības, savu iegribu, godkāres dēļ. Neradi pats sev liekas vajadzības. Citiem vārdiem sakot, mācies no svētā Pāvila: „Es protu pazemoties, protu arī pārpilnībā dzīvot […]: būt paēdis un būt izsalcis, dzīvot pārpilnībā un ciest trūkumu. Es visu spēju Tanī, kas mani stiprina.“ (Flp 4, 12-13) Tāpat kā Apustulis arī mēs uzvarēsim šajā garīgajā cīņā, ja mūsu sirdis būs nepiesaistītas un brīvas no važām.

„Visiem mums, kas ieejam ticības arēnā,“ saka svētais Gregors Lielais, „ir pienākums cīnīties pret ļaunajiem gariem. Ļaunajiem gariem šajā pasaulē nekas nepieder un tieši tāpēc, ka viņi mums pretī stājas kaili, arī mums ir jācīnās kailiem. Jo, ja kāds apģērbies cīnās pret kādu, kurš ir kails, viņš drīz vien tiks notriekts pie zemes, jo viņa ienaidniekam ir iespēja viņu aiz kaut kā satvert. Un kas gan cits ir šīs pasaules lietas, ja ne sava veida apģērba gabali?“ (Sv. Gregors Lielais, Homiliae in Evangelia, 32, 2 (PL 76, 1233))