Numuru saraksts

Viņš nāca piepildīt Dieva, sava Tēva, gribu

Ja es jums saku, ka tagad Jēzus turpina meklēt mājvietu mūsu sirdī, es nemaz neattālinos no visīstākās patiesības. Mums jāprasa Viņam piedošana par savu personīgo aklumu, par savu nepateicību. Mums jāprasa žēlastība nekad vairs Viņam neaizvērt mūsu dvēseles durvis.

Kungs neslēpj no mums, ka šī Dieva gribai pakļautā paklausība pieprasa atteikšanos un ziedošanos, jo Mīlestība neprasa tiesības, bet grib kalpot. Kungs ir pirmais, kurš nostaigāja šo ceļu. Kā tu paklausīji, Jēzu? Usque ad mortem, mortem autem crucis (Fil 2,8): līdz nāvei un līdz nāvei uz krusta. Ir jāiziet no sevis, jāsarežģī sava dzīve, tā jāpazaudē aiz mīlestības pret Dievu un dvēselēm. Lūk, tu gribēji dzīvot un tu gribēji, lai tev nekas nenotiek, bet Dievs izlēma savādāk. Ir divas gribas: tavai jātiek labotai, lai tā identificētos ar Dieva gribu, un nevis Dieva gribai jāsaliecas, lai tā pielāgotos tavējai (Sv. Augustīns, Enarrationes in psalmos, 31, 2, 26 (PL 36,274)).

Esmu redzējis ar prieku daudzas dvēseles riskējam ar savu dzīvību – kā tu Kungs, usque ad mortem –, lai veiktu to, ko Dieva griba viņām prasīja: viņas savu dedzību un profesionālo darbu veltīja kalpošanai Baznīcai, visu cilvēku labumam.

Mācīsimies klausīt, mācīsimies kalpot: nav lielākas cieņas par vēlmi brīvprātīgi nodoties kalpošanai citiem. Tad, kad mēs jūtam sevī mutuļojam augstprātību, šo lepnību, kas mums sevī liek saskatīt pārcilvēku, tieši tad jāsaka nē, jāsaka tas, ka mūsu vienīgajai uzvarai jābūt pazemības uzvarai. Tieši tā mēs identificēsimies ar Kristu uz krusta, nevis sakaitināti, satraukti vai negribīgi, bet priecīgi: jo šis sevis aizmiršanas prieks ir vislabākais mīlestības pierādījums.

Lai būtu derīgs, kalpo

Lai šādi dzīvotu, lai svētdarītu savu profesiju, vispirms ir labi jāstrādā ar visu nepieciešamo cilvēcisko un pārdabisko nopietnību. Kontrastam es jums vēlos atgādināt, ko stāsta viens no senajiem apokrifu evaņģēlijiem: Jēzus tēvs, kas bija galdnieks, taisīja lemešus un iejūgus. Kādu dienu – stāsts turpinās – viņam pasūtīja gultu kādai augsti stāvošai personai. Bet izrādījās, ka viens no sāniem bija īsāks par otru, un Jāzeps nezināja, ko darīt. Tad Bērns Jēzus savam tēvam teica: noliec abus koka gabalus uz zemes vienā līmenī. Un Jāzeps tā izdarīja. Jēzus piegāja pie otra gala, paņēma īsāko koku un izstiepa tikpat garu cik otru. Redzot šādu brīnumu, Jāzeps, viņa tēvs, sajūsminājās un, paņēmis Bērnu cieši savās rokās, to klāja skūpstiem, sakot: Cik es esmu laimīgs, ka Dievs man devis šo Bērnu (Bērnības evaņģēlijs, kļūdaini piedēvēts apustulim Tomam, 13. nr. In: Apokrifu evaņģēliji. Madride: A. Santos Otero, 1956.gads, 314.-315. lpp).

Jāzepam gan nevajadzēja pateikties par to, jo viņš savu darbu tā neveica. Viņš nav vieglo un brīnumaino risinājumu, bet gan neatlaidības, pūliņu un, ja tas ir nepieciešams, atjautības cilvēks. Kristietis zina, ka Dievs dara brīnumus, ka Viņš tos ir darījis pirms daudziem gadsimtiem, ka Viņš tā turpināja un ka Viņš arī tagad to turpina, jo non est abreviata manus Domini (Is 59, 1). – Dieva vara nav kļuvusi mazāka.

Bet brīnumi ir Dieva pestījošās visvarenības izpausme un nevis veids, kā labot mūsu nekompetences sekas vai sekmēt mūsu kūtrību. Brīnums, ko no jums prasa Kungs, ir būt neatlaidīgiem jūsu dievišķajā kristieša aicinājumā, svētdarīt ikdienas darbu – ar brīnumu, ar mīlestību, ko jūs ieliekat jūsu ikdienas nodarbēs, ikdienas prozu pārveidot dzejā, varonīgos pantos. Šeit jūs sagaida Dievs. Viņš sagaida, lai jūs būtu atbildīgi cilvēki, piepildīti ar kvēlu vēlēšanos veikt apustulātu un kompetenti savā darbā.

Tādēļ jūsu darbam es jums dodu devīzi: lai būtu derīgs, kalpo. Jo, lai darītu lietas, vispirms ir jāmāk tās pabeigt. Es neticu tāda cilvēka nodoma taisnumam, kurš necenšas iegūt vajadzīgo kompetenci, lai labi pildītu uzdevumus, kas viņam uzticēti. Nepietiek tikai ar gribu darīt labu: ir jāmāk arī to darīt. Un, ja mēs to patiešām vēlamies, tad šī vēlme kļūs par rūpēm, kā izmantot adekvātus līdzekļus, lai darbus patiešām labi padarītu, sasniegtu cilvēcisku pilnību tajā, ko darām.

Bet šai cilvēciskajai kalpošanai, šīm iemaņām, ko varētu dēvēt par tehniskām, šai kompetencei darbā jābūt stiprinātai ar iezīmi, kas bija fundamentāla arī svētā Jāzepa darbā un kam jābūt ikvienam kristietim: kalpošanas garam un vēlmei strādāt citu cilvēku labumam. Svētais Jāzeps savā darbā nemeklēja pašapliecināšanās iemeslu, lai gan atdeve darba dzīvei no viņa bija izveidojusi nobriedušu un noteiktu personību. Patriarhs zināja, ka strādājot viņš pilda Dieva gribu: viņš domāja par savējiem, par Jēzu un Mariju un arī par visiem mazās Nācaretes pilsētiņas iedzīvotājiem.

Viņš bija viens no retajiem amatniekiem Nācaretē, ja ne vienīgais. Iespējams, ka namdaris, bet, kā jau tas bieži gadās mazos ciematos, viņam bija jāveic arī citi darbi: atkal jāsalabo salūzušas dzirnavas vai pirms ziemas jāsaved kārtībā tekošs jumts. Neapšaubāmi, pateicoties savam rūpīgajam darbam, viņš daudziem palīdzēja. Svētā Jāzepa profesionālās darbības mērķis bija kalpot un citu ciemata ģimeņu dzīvi darīt patīkamāku: to pavadīja smaids, mīļš vārds, kāda garāmejot pateikta piezīme, un tas atgrieza ticību un prieku tiem, kam tas bija gandrīz zudis.

Maize un pļauja: komūnija ar visiem cilvēkiem

Es jums sākumā teicu – Jēzus ir sējējs. Un caur kristiešiem Viņš turpina savu dievišķo sēju. Kristus saspiež graudus savās ievainotajās rokās, Viņš tos piesūcina ar savām asinīm, mazgā tos, šķīstī un palaiž vagā, kas ir pasaule. Viņš sviež graudus vienu pa vienam, lai ikviens kristietis savā vidē liecinātu par Kunga Nāves un Augšāmcelšanās auglīgumu.

Ja mēs esam Kristus rokās, mums jāpiesūcas ar Viņa pestījošajām asinīm, jāļauj Viņam mūs izkaisīt vējā, jāpieņem mūsu dzīvi tādu, kādu to vēlas Dievs. Un jābūt pārliecinātiem, ka, lai dotu augļus, sēkla ir jāaprok un tai jāmirst (sal. Jņ 12,24-25). Pēc tam izaug stiebrs un parādās vārpa. No vārpas nāks maize, ko Dievs pārveidos Kristus Miesā. Tādā veidā mēs atkal savienojamies ar Jēzu, kurš bija mūsu sējējs. Tā kā maize ir viena, tad arī mēs, daudzie, esam viena miesa, jo mēs visi dalāmies vienā maizē (1 Kor 10,17).

Nekad neaizmirsīsim, ka bez sējas nav iespējami augļi. Tātad ir nepieciešams dāsni sludināt Dieva Vārdu, darīt Viņu pazīstamu cilvēkiem, lai Viņu pazīstot, tie būtu izsalkuši pēc Viņa. Šie Corpus Christi svētki – Kristus Miesas, Dzīvības Maizes svētki – ir labs iemesls, lai pārdomātu par dažāda veida izsalkumu, ko var sastapt pie tautas: izsalkums pēc patiesības, taisnības, vienotības, miera. Tiem, kas ir izsalkuši pēc miera, mēs atkārtojam kopā ar svēto Pāvilu: Kristus ir mūsu miers, pax nostra (Ef 2,14). Tiem, kas meklē patiesību, mums ir jāatgādina, ka Kristus ir ceļš, patiesība un dzīvība (sal. Jņ 14,6). Kas attiecas uz tiem, kuri tiecas pēc vienotības, mēs viņus noliekam Kristus klātbūtnē, kurš lūdzas, lai mēs būtu consummati in unum, pilnīgā vienotībā (Jņ 17,23). Izsalkumam pēc taisnības mūs jāved pie cilvēku saskaņas pirmavota - būt un apzināties sevi par Tēva bērniem, brāļiem.

Miers, patiesība, vienotība, taisnība. Cik dažreiz šķiet grūti pārvarēt šķēršļus, kas stājas pretī labai saskaņai starp cilvēkiem. Un tomēr mēs, kristieši, esam aicināti īstenot šo lielo brālīguma brīnumu - ar Dieva žēlastību panākt, lai cilvēki viens pret otru izturētos kristīgi, cits cita nastas nesot, (Gal 6,2). dzīvojot Mīlestības bausli, kas ir pilnības saikne un likuma kopsavilkums (sal. Kol 3,14 un Rom 13,10).

Mēs nevaram paši sev slēpt, ka paliek vēl daudz darāmā. Kādu dienu, varbūt kontemplējot jau nobriedušo vārpu maigo viļņošanos, Jēzus saviem mācekļiem sacīja: Pļauja gan liela, bet strādnieku maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā! (Mt 9,37-38). Kā toreiz, tā arī tagad turpina trūkt strādnieku, kas piekrīt izciest dienas nastu un karstumu (Mt 20,12). Un, ja mēs, kas strādājam, neesam uzticīgi, notiks tas, ko raksta pravietis Joēls: Druvas ir nopostītas, tīrumi izskatās nožēlojami, labība ir pagalam, vīnakoki ir galīgi panīkuši, un ar eļļu ir gaužām bēdīgi. Nelaimīgi ir zemkopji, arī vīna dārznieki: viņi vaid un sūdzas skaļā balsī par zaudētiem kviešiem un miežiem, jo tīrumos nekāda raža nav sagaidāma (Jl 1,10-11).

Nav ražas, ja nav gatavības nesavtīgi pieņemt pastāvīgu darbu, kas var kļūt garš un nogurdinošs: apstrādāt zemi, sēt sēklu, rūpēties par laukiem, pļaut un kult… Dieva Valstība tiek celta vēsturē, laikā. Kungs mums visiem ir uzticējis šo uzdevumu, un neviens no mums nevar justies atbrīvots. Šodien, pielūdzot un uzlūkojot Kristu Euharistijā, domāsim par to, ka atpūtas brīdis vēl nav pienācis, ka diena turpinās.

Sakāmvārdu grāmatā ir sacīts, kas savu zemi kopj, tam maizes būs papilnam (Sak 12,11). Mēģināsim sev piemērot šo vārdu garīgo nozīmi: tas, kurš neapstrādā Dieva lauku, tas, kurš nav uzticīgs dievišķajai misijai atdot sevi citiem, viņiem palīdzot iepazīt Kristu, ar grūtībām varēs izprast to, kas ir euharistiskā Maize. Neviens nepiešķir nozīmi tam, kas viņam nav prasījis piepūli. Lai novērtētu un mīlētu Svēto Euharistiju, vajag noiet Kristus ceļu: būt par graudu, nomirt sev pašam, atdzimt pilnam dzīvības un nest augļus pārpilnībā - simts pret vienu! (sal. Mk 4,8).

Šis ceļš var tikt izteikts vienā vārdā - mīlēt. Mīlēt, tas nozīmē būt ar plašu sirdi, sajust apkārt esošo rūpes, prast piedot un saprast: ar Jēzu upurēt sevi visām dvēselēm. Ja mēs mīlēsim ar Kristus sirdi, mēs iemācīsimies kalpot un mēs skaidri un ar mīlestību aizstāvēsim patiesību. Lai mīlētu šādi, vajag, lai katrs no mums izravētu no savas personiskās dzīves visu, kas traucē Kristus dzīvei viņā: pieķeršanos savām ērtībām, egoisma kārdinājumu, tieksmi spīdēt. Tikai atkārtojot sevī šo Kristus Dzīvi, mēs varēsim to nodot tālāk citiem; tikai pieredzot labības grauda nāvi, mēs varēsim apstrādāt zemes dzīles, tās pārveidojot no iekšienes, tās darot auglīgas.