Numuru saraksts

Tu varētu man teikt — kāpēc gan man vajadzētu tā nopūlēties? Tas neesmu es, kas tev atbild, bet gan svētais Pāvils: „jo Kristus mīlestības mūs skubina. “(2 Kor 5, 14) Ar visu dzīvi ir par maz, lai tava mīlestība sasniegtu tos plašumus, uz kādiem tā ir aicināta. No pašiem Opus Dei pirmsākumiem nenogurstoši esmu atkārtojis mūsu Kunga saucienu, cerot, ka augstsirdīgas dvēseles, kas būs gatavas to īstenot dzīvē, mani sadzirdēs: „No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.“ (Jņ 13, 34-35) Tieši tajā cilvēki atpazīs, ka esam kristieši, jo mīlestība būs pamatā visam, ko darām.

Viņš, būdams šķīstības pilnība, neapgalvo, ka Viņa mācekļus varēs pazīt viņu šķīstās dzīves dēļ. Viņš, dzīvodams tādā pieticībā, ka Viņam nebija pat akmens, kur galvu nolikt (sal. Mt 8, 20), un pavadīdams tik daudzas dienas lūgšanās un gavēnī (sal. Mt 4, 1-11), nesaka saviem apustuļiem: jūs atpazīs kā Manis izvēlētos pēc tā, ka nebūsiet dzērāji un izēdāji.

Kristus dzīves šķīstība visos laikos ir bijusi un būs pļauka sejā sabiedrībai, kas tāpat kā toreiz arī tagad bieži vien ir tik ļoti degradējusies. Viņa mērenība — otrs pletnes cirtiens, kas skāra tos, kuru dzīve bija vienas vienīgas dzīres, ko pārtrauca vien pašu izraisīta vemšana, lai pēc tam atkal no jauna varētu atgriezties pie maltītes, tādējādi burtiski piepildot Saula pravietiskos vārdus: „viņu dievs ir vēders.“ (Flp 3, 19)

Mērenības augļi

Mērenība ir pašsavaldība. Ne visam, ko piedzīvojam savā miesā un dvēselē, jāļauj brīva vaļa. Ne viss, ko var izdarīt, ir jādara. Ļauties tā saucamajiem dabiskajiem instinktiem ir vieglāk, taču galu galā šis ceļš ved uz skumjām un to, ka iekļūstam paši savu vājību slazdā.

Ir cilvēki, kas savam vēderam, acīm vai rokām nevēlas neko liegt. Viņi atsakās ieklausīties cilvēkos, kas viņus aicina dzīvot šķīstu dzīvi. Spēju radīt jaunu dzīvību, kas ir cildena realitāte — līdzdalība Dieva radošajā spēkā, viņi izmanto nekārtīgi, padarot to par līdzekli sava egoisma apmierināšanai.

Taču man nekad nav paticis runāt par nešķīstību. Labprātāk pārdomāju mērenības bagātīgos augļus. Gribu redzēt cilvēku, kas patiesi ir cilvēks un nevis vergs lētām greznumlietiņām, kas ir tikpat bezvērtīgas kā spīguļi, ko savāc žagatas. Šāds cilvēks māk iztikt bez lietām, kas var kaitēt viņa dvēselei, un pamazām arī saprot, ka viņa upuris ir vairāk šķietams nekā reāls, jo dzīvojot šādi — upurgatavības garā, viņš atbrīvo sevi no daudziem verdzības veidiem un tā vietā iemanto iespēju savas sirds dziļumos izbaudīt Dieva mīlestības pilnību.

Tad dzīve atkal atgūst krāsas, kas nesātības dēļ jau bija sākušas balot. Cilvēks no jauna atgūst spēju rūpēties par citiem, dalīties visā, kas viņam pieder, veltīt spēkus lieliem mērķiem. Mērenība padara dvēseli nosvērtu, vienkāršu, saprotošu. Tā piešķir personībai dabisku atturību un saprātīgu pašsavaldību, kas atspoguļojas cilvēka uzvedībā un ir pievilcīga arī apkārtējiem. Mērenība nenozīmē ierobežojumus, bet gan dvēseles diženumu. Daudz vairāk zaudējumu jāpiedzīvo neapvaldītai sirdij, kas atsakās pati no sevis, lai kalpotu pirmajam pretīmnācējam, kas tās uzmanību piesaistījis ar nožēlojamām lēta skārda zvaniņa skaņām.

Ikdienas dzīvē mums jābūt pret sevi prasīgākiem. Tādējādi neizgudrosim sev viltus problēmas un kādas īpašas vajadzības, kas, dziļāk ielūkojoties, rodas tikai no mūsu augstprātības, iegribām un komfortu mīlošas un slinkas attieksmes pret dzīvi. Mums jātuvojas Dievam ātri — ejot lieliem soļiem, bez liekiem nesamajiem vai kavēkļiem, kas varētu apgrūtināt mūs ceļā. Un tieši tāpēc, ka gara nabadzība nozīmē nevis to, ka mums nekas nepieder, bet gan to, ka esam pilnībā atraisīti no visa, kas mums pieder, mums vienmēr jābūt modriem, lai neļautos pašapmānam, mēģinot savas iegribas attaisnot ar kaut kādām iedomātām, it kā objektīvām vajadzībām. „Meklējiet tikai tik, lai pietiktu; meklējiet vienīgi tik, lai ir diezgan. Un nekārojiet pēc kaut kā vairāk, jo tas rada raizes, nevis atvieglojumu; nospiež pie zemes, nevis paceļ uz augšu.“ (Sv. Augustīns, Sermo LXXXV, 6 (PL 38, 523))

Sniedzot tev šos padomus, es nedomāju par ārkārtas, neparastām vai sarežģītām situācijām. Pazīstu kādu cilvēku, kurš kā grāmatzīmes mēdza izmantot papīra lapiņas, uz kurām bija uzrakstītas dažādas šautru lūgšanas, kas viņam palīdzētu saglabāt Dieva klātbūtni. Kādu dienu viņā radās vēlēšanās saglabāt šos iemīļotos dārgumus. Un tikai tad viņš pēkšņi apjauta, ka bija sācis no tiesas pieķerties šīm nieka papīra lapiņām. Redzat, kāds „tikumu paraugs“! Man nebūtu nekas pretim atklāt jums visas manas vājības, ja vien tas jums varētu kā palīdzēt. Par to es tagad ieminējos tādēļ, ka, iespējams, kaut kas līdzīgs mēdz gadīties arī tev: manas grāmatas, mans apģērbs, mans galds, mans… - tie visi ir elki, kas darināti no visparastākā skārda.

Ja pieķerat sevi pie šādām domām, iesaku jums bez bērnišķīguma vai klīrības uzreiz vērsties pie sava garīgā vadītāja. Reizēm labākais līdzeklis būs maza mortifikācija — uz īsu laiku no kaut kā atteikties. Vai arī, iespējams, tev nekaitēs kādu dienu atsacīties no braukšanas ar transporta līdzekli, ko parasti izmanto, un doties kājām, ietaupīto naudu (lai arī cik niecīga summa tā būtu) atdodot ziedojumos. Jebkurā gadījumā, ja tevī patiešām ir šis atraisīšanās gars, tev izdosies atrast dažādus iedarbīgus un neuzkrītošus veidus, kā to praktizēt.

Kad nu esmu jums atklājis savu sirdi, man vēl jāatzīstas, ka ir kāda pieķeršanās, no kuras es nekad negribētu atteikties, - tā ir mana mīlestība uz ikvienu no jums. Esmu to iemācījies no vislabākā Skolotāja, kāds vien ir, un vēlētos uzticīgi sekot Viņa piemēram — mīlēt visus cilvēkus (sākot ar tiem, kas man līdzās) no visas sirds. Vai jūs neaizkustina šī Jēzus kvēlā cilvēkmīlestība, Viņa sirsnīgums, kas evaņģēlistam liek raksturot vienu no Viņa mācekļiem kā to, quem diligebat Iesus (Jņ 13, 23) — kuru Jēzus mīlēja?