Numuru saraksts

Kad lepnība pārņem savā varā dvēseli, nav jābrīnās, ka tā nes sev līdzi arī virkni citu netikumu: mantkārību, nesavaldību, skaudību, netaisnību. Augstprātīgs cilvēks, cenšoties labāk iekārtoties dzīvē un ļaujot vaļu savam ļaunajam raksturam, vienmēr nesekmīgi centīsies gāzt no troņa Dievu, kurš ir žēlsirdīgs pret visām radībām.

Lūgsim Kungu, lai Viņš mums neļauj iekrist šajā kārdinājumā. Lepnība ir vissliktākais un nožēlojamākais no visiem grēkiem. Ja ar saviem māņiem tai izdodas uzkundzēties cilvēkam, nelaimīgais upuris sāk izlikties par to, kas viņš nav, kļūst tukšs un uzvedas kā krupis no fabulas, kurš savā lielībā tā piepūtās, ka beigu beigās pārsprāga. Lepnība ir nepatīkama arī no cilvēciskā viedokļa raugoties. Iedomājieties cilvēku, kurš sevi iztēlojas par citiem labāku esam un kurš nemitīgi tīksminās par sevi un uz pārējiem cilvēkiem noraugās no augšas, savukārt tie viņu izsmej par viņa muļķīgo iedomību.

Kad dzirdam runājam par lepnību, iespējams, uzreiz iedomājamies despotisku un valdonīgu cilvēku. Mēs iztēlojamies pūļa klaigas, uzgavilējot garām jājošam uzvarētājam, kurš kā Romas imperators noliec savu galvu, lai viņa cildenā piere nepieskartos triumfa arkas baltajam marmoram.

Bet būsim reālisti. Šāda veida lepnība raksturīga vienīgi cilvēkiem ar sakāpinātu iztēli. Mums jācīnās ar citām lepnības formām, kas ir izsmalcinātākas, un arī biežāk sastopamas. Tas ir: pret lepnību, kas liek cilvēkam daudz labprātāk mīlēt savu paša un nevis līdzcilvēku pārākumu; pret iedomību un tukšību mūsu sarunās, domās un žestos; pret gandrīz slimīgu jūtīgumu, kas liek mums justies aizskartiem pat par rīcību un vārdiem, kas nekādā veidā nav tikuši izteikti ar nolūku mūs aizvainot.

Tie visi patiešām var būt un arī ir bieži sastopami kārdinājumi. Cilvēks var sākt sevi uzlūkot kā sauli un visa apkārt notiekošā centru. Viņaprāt, visam jāgriežas ap viņu. Un nereti gadās, ka šo savu neveselīgo iegribu vadīts viņš pat ir gatavs sākt izlikties, ka viņam sāp, ka viņš ir noskumis vai smagi slims, lai tikai piesaistītu sev apkārtējo uzmanību un tie viņu aprūpētu un lutinātu.

Lielākā daļa konfliktu, kas rodas daudzu cilvēku iekšējā dzīvē, ir viņu pašu iztēles auglis — „ko viņi par mani teica; ko citi padomās; vai viņi mani novērtēs…“. Un tā savas nožēlojamās muļķības dēļ šī nabaga dvēsele cieš, pārdzīvojot iztēlotu aizdomu dēļ. Atrodoties šajā nožēlojamā stāvoklī, it viss dvēseli sarūgtina un tā cenšas sēt bažas arī citos. Un tas viss tikai tādēļ, ka tā nemāk būt pazemīga, jo nav iemācījusies aizmirst pati sevi, lai Dieva mīlestības dēļ dāsni atdotos kalpojumam saviem līdzcilvēkiem.

Bērnībā, iespējams, jums tika stāstīta fabula par zemnieku, kuram uzdāvināja zelta fazānu. Kad pirmais prieks un pārsteigums par dārgo dāvanu bija pārskrējis, jaunais saimnieks sāka meklēt vietu, kur fazānu turēt. Vairākas stundas visādi izdomājies viņš pēdīgi nolēma to novietot vistu kūtī. Vistas, jaunatnācēja skaistuma apžilbinātas, apbrīnoja to, drūzmēdamās ap viņu un domādamas fazānu par pusdievu esam. Šādai kņadai ejot pilnā sparā, pienāca arī barošanas laiks un tiklīdz zemnieks pameta putniem pirmo sauju ar graudiem, fazāns, kurš bija no gaidīšanas ļoti izbadējies, kāri metās piepildīt savu tukšo vēderu. Vistas tik prastu uzvešanos redzēdamas — ka tāds skaistulis rij ēdienu tikpat badīgi kā visparastākais putns —, vīlušās sāka savu kritušo elku knābāt un nemitējās, kamēr nebija tam izplūkušas visas spalvas. Tik bēdīgs ir narcisa pašpielūgsmes gals. Un jo vairāk viņš cenšas pacelties pāri citiem, vīzdegunīgi paļaudamies tikai uz savu paša varēšanu, jo postošāks tas ir.

Jums ir uzticēti dažādi talanti — gan pārdabiski, gan cilvēciski —, kuri labi jāizmanto; tādēļ izdariet praktiskus secinājumus, ko īstenot jūsu ikdienas dzīvē, un neļaujieties pievilties, maldīgi un nožēlojami domādami, ka jums kaut kas pieder un ka tas ir tikai jūsu pūliņu auglis. Atcerieties, ka ir vēl kāds saskaitāmais, ar kuru ir jārēķinās vienmēr un bez kura nevar iztikt neviens — tas ir Dievs.

Paturot prātā tikko dzirdēto, pārlieciniet sevi, ka tad, ja patiesi vēlamies cieši sekot mūsu Kungam un no sirds kalpot Dievam un visai cilvēcei, mums pilnībā jāatraisās no sevis: mūsu intelektuālajām dotībām, veselības, labā vārda, godīgajiem centieniem pēc sasniegumiem, no slavas un panākumiem.

Vēl vairāk — tavai apņēmībai šajā ziņā jāiet vēl tālāk, līdz tiem augstajiem ideāliem un kvēlās vēlēšanās meklēt vienīgi Dieva godu un Viņu slavēt, lai tu vienmēr saskaņotu savu gribu ar šo skaidro un vienkāršo principu: Kungs, es vēlos to darīt vienīgi tad, ja Tu to vēlies; bet, ja tā nav Tava griba — arī es to negribu. Šādā veidā dzīvojot, mēs dosim nāvējošu triecienu egoismam un iedomībai, kas cenšas aust savus tīklus ikviena cilvēka sirdī, un vienlaikus arī iemantosim patiesu dvēseles mieru un nesavtību, ko vainagos aizvien tuvākas un stiprākas attiecības ar Dievu.

Ja vēlamies līdzināties Jēzum Kristum, mūsu sirdīm jābūt pilnīgi brīvām no jebkuras pieķeršanās. „Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi, uzņemas savu krustu un seko Man! Jo kas grib savu dzīvību glābt, tas to pazaudēs; bet kas savu dzīvību pazaudēs Manis dēļ, tas to iegūs. Jo ko tas līdz cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet savā dvēselē cietīs zaudējumu?“ (Mt 16, 24-26) Svētais Gregors paskaidro: „Nepietiek vienīgi atraisīties no lietām, ja mēs līdz ar to neatsakāmies arī paši no sevis. Bet… kurp lai mēs dodamies ārpus sevis pašiem? Vai tad kāds var atteikties pats no sevis?

Jums jāzina, ka mēs vienlaicīgi atrodamies it kā divās situācijās: no vienas puses esam pakrituši grēka dēļ, no otras — esam Dieva veidoti. Mēs esam radīti vienam esamības veidam, bet sevis pašu dēļ atrodamies citā stāvoklī. Tādēļ atteiksimies no sevis — tādiem, kādi esam kļuvuši grēka dēļ, un stingri turēsimies tajā, kādus mūs ir veidojusi žēlastība. Tādējādi, ja kāds, kurš bijis lepns, atgriežas pie Kristus un kļūst pazemīgs, viņš jau ir atsacījies no sevis; ja iekāres pārņemts cilvēks izmainās un dzīvo atturībā, arī viņš ir atteicies no sevis salīdzinājumā ar to, kāds viņš bijis pirms tam; ja sīkstulis pārstāj tīkot pēc mantas un tā vietā, lai sagrābtu citu cilvēku īpašumus, sāk būt devīgs un dalīties ar savu mantu, viņš pavisam noteikti ir atteicies no sevis.“ (Sv. Gregors Lielais, Homiliae in Evangelia, 32, 2 (PL 76, 1233))