Numuru saraksts

Mūsu Māte — Svētā Baznīca — vienmēr ir iestājusies par brīvību un allaž noraidījusi jebkāda veida fatālismu gan tā senākajās, gan mūsdienu izpausmēs. Baznīca ir norādījusi, ka ikviena dvēsele pati ir atbildīga par savu likteni — vai nu labu, vai ļaunu: „Un tie, kuri ir bijuši uzticīgi labajai gribai, ieiet mūžīgajā dzīvē; tie, kuri ir darījuši ļaunu — mūžīgajā ugunī.“ (Simbols Quicumque) Uz mums arvien atstāj iespaidu šī tev un man — mums visiem dāvātā neaptveramā rīcībspēja, kas vienlaicīgi arī atklāj mūsu stāvokļa cildenumu. „Tātad patiesība ir tāda, ka grēks ir brīvprātīgi izdarīts ļaunums, kas nekādā ziņā nebūtu grēks, ja tā pirmsākumi nebūtu meklējami mūsu gribā. Šis apgalvojums ir tik acīmredzami neapstrīdams, ka par to vienisprātis ir gan tie nedaudzie gudrie cilvēki, gan daudzie muļķi, kas dzīvo uz zemes.“ (Sv. Augustīns, De vera religione, 14, 27 (PL 34, 133)

Pateicībā es vēlreiz paceļu savu sirdi uz Dievu, manu Kungu, jo nekas Viņam nebūtu varējis liegt mūs radīt nevainojamus; tādus, kas neatlaidīgi tiecas uz labo, tomēr „Viņš uzskatīja, ka labākie kalpi ir tie, kuri kalpo brīvprātīgi.“ (Sv. Augustīns, Ibidem (PL 34, 134) Cik gan liela ir mūsu Tēva mīlestība un žēlsirdība! Kad vien iedomājos par šīm mīlestības neprātībām, ko Viņš darījis savu bērnu dēļ, vēlos kaut man būtu tūkstoš mēles, tūkstoš sirdis un vēl vairāk, lai varētu ar tām pastāvīgi slavēt Dievu Tēvu, Dievu Dēlu un Dievu Svēto Garu. Tikai padomājiet — Visvarenais, kurš savā apredzībā valda pār visu Visumu, nevēlas kalpus, kas ir piespiesti kalpot; Viņš vēlas bērnus, kuri ir brīvi. Lai gan mūsu pirmvecāku grēkā krišanas dēļ mēs piedzimstam proni ad peccatum — ar noslieci grēkot —, Viņš ir ielicis ikviena cilvēka dvēselē sava bezgalīgā saprāta dzirksti, tieksmi uz labo un ilgas pēc mūžīgā miera. Viņš palīdz mums saprast, ka patiesību, laimi un brīvību mēs sasniegsim tad, ja centīsimies, lai mūsu sirdīs sadīgtu šī mūžīgās dzīves sēkla.

Mērenības augļi

Mērenība ir pašsavaldība. Ne visam, ko piedzīvojam savā miesā un dvēselē, jāļauj brīva vaļa. Ne viss, ko var izdarīt, ir jādara. Ļauties tā saucamajiem dabiskajiem instinktiem ir vieglāk, taču galu galā šis ceļš ved uz skumjām un to, ka iekļūstam paši savu vājību slazdā.

Ir cilvēki, kas savam vēderam, acīm vai rokām nevēlas neko liegt. Viņi atsakās ieklausīties cilvēkos, kas viņus aicina dzīvot šķīstu dzīvi. Spēju radīt jaunu dzīvību, kas ir cildena realitāte — līdzdalība Dieva radošajā spēkā, viņi izmanto nekārtīgi, padarot to par līdzekli sava egoisma apmierināšanai.

Taču man nekad nav paticis runāt par nešķīstību. Labprātāk pārdomāju mērenības bagātīgos augļus. Gribu redzēt cilvēku, kas patiesi ir cilvēks un nevis vergs lētām greznumlietiņām, kas ir tikpat bezvērtīgas kā spīguļi, ko savāc žagatas. Šāds cilvēks māk iztikt bez lietām, kas var kaitēt viņa dvēselei, un pamazām arī saprot, ka viņa upuris ir vairāk šķietams nekā reāls, jo dzīvojot šādi — upurgatavības garā, viņš atbrīvo sevi no daudziem verdzības veidiem un tā vietā iemanto iespēju savas sirds dziļumos izbaudīt Dieva mīlestības pilnību.

Tad dzīve atkal atgūst krāsas, kas nesātības dēļ jau bija sākušas balot. Cilvēks no jauna atgūst spēju rūpēties par citiem, dalīties visā, kas viņam pieder, veltīt spēkus lieliem mērķiem. Mērenība padara dvēseli nosvērtu, vienkāršu, saprotošu. Tā piešķir personībai dabisku atturību un saprātīgu pašsavaldību, kas atspoguļojas cilvēka uzvedībā un ir pievilcīga arī apkārtējiem. Mērenība nenozīmē ierobežojumus, bet gan dvēseles diženumu. Daudz vairāk zaudējumu jāpiedzīvo neapvaldītai sirdij, kas atsakās pati no sevis, lai kalpotu pirmajam pretīmnācējam, kas tās uzmanību piesaistījis ar nožēlojamām lēta skārda zvaniņa skaņām.

Svētais Akvīnas Toms norāda uz apdomības — šī prātam piemītošā labā ieraduma — trīs darbībām. Tās ir: lūgt padomu, vispusīgi izvērtēt un izlemt. (Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiae, II—II, q. 47, a. 8.) Apdomības pirmais solis ir atzīt mūsu pašu ierobežotību. Tas ir pazemības tikums. Pateicoties tam atzīstam, ka ir jautājumi, kuros mēs visu nepārzinām; ka tik daudzos gadījumos mēs nevaram uztvert visus aspektus, ko vajadzētu paturēt prātā, lai izdarītu taisnīgu spriedumu. Tādēļ mēs meklējam padomu. Bet ne jau pie kura katra cilvēka, bet gan pie tāda, kuram piemīt pareizās īpašības — pie tāda, kurš grib mīlēt Dievu tikpat patiesi kā mēs un kurš cenšas Viņam uzticīgi sekot. Mums nav vajadzīgs vienkārši kāda cita viedoklis, mums jāvēršas pie cilvēka, kas var mums sniegt padomu godprātīgi un nesavtīgi.

Pēc tam ir jāizlemj, jo apdomība parasti prasa, lai mēs ātri nonāktu pie atbilstoša lēmuma. Dažreiz ir lietderīgi lēmuma pieņemšanu atlikt līdz brīdim, kad būs apkopoti visi fakti, kas varētu ietekmēt mūsu spriedumu, citkārt būtu ļoti neapdomīgi vilcināties, ja zinām, kas ir jādara. Īpaši tas attiecas uz situācijām, kad no tā ir atkarīgs līdzcilvēku labums.