Numuru saraksts

Klusē! Nekļūsti līdzīgs samaitātam bērnam, neesi tenku vācele, ķildnieks, sūdzībnieks. Ar savām tenkām un nosūdzēšanu tu esi atdzesējis mīlestības kvēli. Tu esi izdarījis sliktāko no darbiem. Un, ja tev ir jauna mēle, tad, iespējams, tu esi izļodzījis tavu līdzcilvēku celtās stingrās sienas. Tava neatlaidība pārstāj būt Dieva dāvana un kļūst par nodevīgu riku ienaidnieka rokās.

Kāpēc, spriezdams par citiem, tu ieliec savā kritikā personīgo neveiksmju rūgtumu?

Tavai kritikai, kaut ari tā pretendē uz objektivitāti, nevajadzētu būt vērstai nedz pret savu apustulātu, nedz pret saviem brāļiem.

Šis kritiskais gars ir liels traucēklis, jo, apspriežot citu cilvēku darbu (tev vispār nekas nav jāapspriež), pat ar saviem vislabākajiem nodomiem tu neizdari nekā pozitīva un ar savu negatīvo piemēru satracini ari citus.

„Bet kā tad ar manu kritizētāja garu?“ tu norūpējies jautā. „Tā taču ir mana rakstura būtība…“

Klausies! Es tevi nomierināšu. Ņem pildspalvu un papīru. Vienkārši, īsos vārdos uzraksti par to, kas tev sagādā rūpes. Iedod šo zīmīti savam garīgajam tēvam un vairāk par to nedomā. Viņš vai nu izmantos to lietderīgi, vai ari iemetīs papīrgrozā.

Strādā! Kad iegremdēsies savā pamatdarbā, tava dvēseles dzīve pamazām izmanīsies, parādīsies izturība, un tenkošanas gars, kas tevi tirda, no tevis atkāpsies.

Nedomā ne par vienu neko sliktu, pat ja kāda cilvēka vārdi vai darbi dotu tam pamatotu iemeslu.

Atturies no kritikas. Ja nevari uzslavēt, klusē.

Nekad nerunā sliktu par savu brāli, pat ja tev būtu pietiekami daudz iemeslu to darīt. Aizej uz dievnamu, palūdzies pie tabernākula, tad dodies pie priestera, sava garīgā tēva, un atklāj viņam savas raizes.

Bet nevienam citam.

Tenkošana piesārņo dvēseli un mazina apustuliskās kalpošanas rezultātus. Tā ir pretrunā ar mīlestību pret tuvāko, tā izšķiež spēkus, atņem mieru un ir šķērslis vienotībai ar Dievu.

Ja tev pašam ir tik daudz trūkumu, tad kāpēc tu brīnies, ka arī citiem ir vainas?

Daudzi cilvēki izšķiež savu laiku (visu dzīvi!), citus aprunājot, dažādi nosodot. To visu redzot, es izvēlos klusēšanu. Es saprotu, Dievs, kāpēc Tu prasīsi norēķinu par katru izteikto vārdu.

Vieglāk ir runāt nekā darīt. Vai tu, vienmēr būdams tik ass un dzēlīgs, kaut vienu reizi esi pamēģinājis izdarīt labi to, ko citi, tavuprāt, dara ārkārtīgi slikti?

To dēvē par baumu izplatīšanu, tukšām tenkām, ķengāšanos, neslavas celšanu, intrigām, viltvārdību… Bet varbūt apmelošanu? Nelietību?

Kad kritiķa funkcijas uzņemas tie, kuriem par lietas būtību nav ne mazākās izpratnes, neiznāk nekas vairāk kā vienīgi aprunāšana.