Numuru saraksts

Ja nenoliegsi pats sevi, nekad nekļūsi par lūgšanas cilvēku.

Ass vārds, nepateikts dzēlīgs joks, kas noklusēts, laipns smaids tam, kurš tevi traucē, klusējot uzņemts nepelnīts apvainojums, labvēlīga attieksme pret uzbāzīgiem, netaktiskiem sarunu biedriem, traucējošu un kaitinošu sīkumu neievērošana ikdienā… Tas viss, pastāvīgi praktizēts, ir pamatīga sevis pār-varēšana - pašaizliedzība.

Nesaki: „Šis cilvēks mani kaitina.“ Domā: „Šis cilvēks palīdz man kļūt svētākam.“

Neviens ideāls neīstenojas bez upura. Noliedz pats sevi! Cik brīnišķīgi ir būt par upuri!

Cik bieži tu esi vēlējies pakalpot Dievam un tad kārtējo reizi apzinājies, cik sīks un nožēlojams esi! Tu esi tik vājš, ka nespēj īstenot pat pavisam nenozīmīgas ieceres. Nešausti sevi, bet gan upurē Kungam savu neapmierinātību, savu īgnumu.

Nepalaid garām izdevību atteikties no saviem spriedumiem. Tas ir grūti, bet cik tas ir patīkami Dievam!

Kad tu redzi necilu koka krustu vientuļu, nožēlojamu, nevērtīgu… un bez Krustā Sistā -, tad atceries, ka tas ir tavs Krusts, ikdienā apslēpts, bez spožuma un mierinājuma…, kas gaida Krustā Sisto, kura tam trūkst.

Tev jābūt šim Krustā Sistajam.

Meklē tādu sevis noliegšanas veidu, kas nekaitētu citiem.

Kur nav pašaizliedzības, tur nav arī tikuma.

Iekšēja pašaizliedzība. Es tai neticu, ja neredzu, ka tu vingrinātos savu jūtu pārvarēšanā.

Šajā nožēlojamā šīszemes dzīvē izdzersim savu ciešanu biķeri līdz pat pēdējam pilienam. Kas gan ir desmit, divdesmit, piecdesmit ciešanu gadi pret Paradīzi uz mūžiem… uz mūžiem.

Bet svarīgāk par visu ir tas, ka mēs ciešam, lai iepriecinātu mūsu Kungu, izpērkot savus grēkus, esam vienoti ar Viņu pie Krusta, vārdu sakot, pieņemam ciešanas mīlestības dēļ.

Mūsu acis! Cik gan daudz ļaunuma pa tām iekļūst cilvēka dvēselē! Piemēram, Dāvida dvēselē… Apvaldot skatienu, tu nosargāsi savu sirdi.

Tu gribi sevi brīvprātīgi sodīt sava nespēka un augstsirdības trūkuma dēļ? Neiebilstu, tomēr vēlētos, lai tavs uzliktais sods nav pārāk smags. bet gan tāds, kādu tu to uzliktu savam ienaidniekam, kurš tajā pašā laikā ir tavs brālis.

Nabaga mazo cilvēku prieks, pat ja tam ir pārdabiski iemesli, vienmēr atstāj pēc sevis rūgtuma piegaršu. Tev tas liekas savādi? Šeit. virs zemes. ciešanas ir mūsu dzīves sāls.

ir cilvēki, kas jautu sevi piesist krustā pārsteigto skatītāju tūkstošu acu priekšā, bet nespēj kristīgi pārciest ikdienas grūtības. Tagad padomā, kas tad prasa lielāku varonību.

Tu un es. mēs abi lasījām par kāda kristieša ikdienas dzīvi. Mēs kļuvām liecinieki cīņai ar sevi, kas ilgusi gadiem un kurā… uzvaras nepārtraukti mijušās ar sakāvēm. Atverot viņa dienasgrāmatu, var lasīt: „Šorīt brokastis spēju atturēties no sviesta… Šorīt nespēju…“

Dod, Dievs, lai katrs no mums piedzīvotu savu „sviesta pārbaudījumu“!

Pienācis rīts, un laiks celties. Vēl tikai Tēvreizi, un tad bez vilcināšanās augšā! Šis mirklis prasa pašaizliedzību, tas mērdē miesu un stiprina gribu… un ari veselībai nenāk par sliktu.

Par šo svēto nepatiku, ko izjūti pats pret sevi, pateicies kā par sevišķu velti.

Ja tu pazaudēsi savas dzīves dievišķo jēgu, tava mīlestība pārvērtīsies labdarībā, skaidrība - pieklājībā, pašaizliedzība - muļķībā, paššaustīšanās - mazohismā, bet tavs darbs neauglīgā laika nosišanā.