Numuru saraksts

Mortifikācijas sāls

Parastajam kristietim, kurš nav kāds klosterbrālis un nepamet pasauli – jo pasaule ir vieta, kur viņš satiek Kristu – svētdarīšanai nav nepieciešams habits vai zīmes, kas viņu raksturotu. Viņa raksturīgās zīmes ir iekšējas: Dieva pastāvīgās klātbūtnes apziņa un mortifikācijas gars. Būtībā abas zīmes ir tikai viena, jo mortifikācija nav nekas cits kā jutekļu lūgšana.

Kristīgo aicinājumu raksturo upuris, gandarīšana un izpirkšana. Mums jāgandara par saviem grēkiem. Cik reizes neesam novērsuši savu skatienu, lai neredzētu Dievu! Un arī par visu cilvēku grēkiem. Mums uzticīgi jāiet Kristus pēdās: mēs vienmēr nesam sevī nāvi, Kristus pašaizliegšanos, Viņa pazemošanu pie krusta, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā (2 Kor 4,10). Mūsu ceļu raksturo upuris, un šajā atteikšanās procesā mēs atradīsim gaudium cum pace, prieku un mieru.

Neraudzīsimies uz pasauli ar skumju pilnu skatienu. Svēto dzīves aprakstītāji, kuri vēlējās par jebkuru cenu atklāt pie Dieva kalpiem ārkārtējas īpašības – un pat kopš zīdaiņa brēkšanas laika –, varbūt negribēdami ir snieguši sliktu pakalpojumu katehēzei. Un viņi stāsta, ka daži no viņiem vēl būdami zīdaiņi neraudāja un piektdienās nezīda mātes krūti… Tu un es, esam dzimuši raudot, kā Dievs to ir iedibinājis, un mēs zīdām mātes krūti, nerūpējoties ne par Gavēņa laiku, ne Gada ceturkšņiem (Gada ceturksnis: Īss gavēņa laiks, ko pirms II Vatikāna koncila liturģiskās reformas kristieši ievēroja katra gadalaika sākumā. ).

Tagad, ar Dieva palīdzību, mēs iemācījāmies ikvienas šķietami līdzīgas dienas garumā atklāt spatium verae poenitentiae, patiesas gandarīšanas laiku, kas mums ļauj izdarīt apņemšanās aktus, lai labotu mūsu dzīvi: emendatio vitae. Tas ir ceļš, kas mūs sagatavos saņemt mūsu dvēselē Svētā Gara žēlastību un iedvesmas. Šo žēlastību, es atkārtoju, pavada gaudium cum pace, prieks, miers un neatlaidība ceļā (Gaudium cum pace, emendationem vitae, spatium verae poenitentiae, gratiam et consolationem Sancti Spiritus, perseverantiam in bonis operibus, tribuat nobis omnipotens et misericors Dominus. Amen (Romas breviārs, sagatavošanās lūgšana Svētajai Misei)).

Mortifikācija ir mūsu dzīves sāls. Un labākā mortifikācija ir tā, kas, balstoties uz mazām detaļām, visu cauru dienu ķeras klāt miesas iekārei, acu iekārei un augstprātībai. Mortifikācijas, kas nedara pāri citiem, bet kas mūs padara smalkjūtīgākus, izprotošākus un atvērtākus uz citiem. Tu nebūsi „mortificēts”, ja esi viegli aizvainojams, ja ieklausies tikai savā egoismā, ja sevi uzspied citiem, ja nespēj atteikties no nevajadzīgā un dažkārt pat no vajadzīgā, ja tu es apbēdināts par to, ka lietas nerisinās, kā tu biji paredzējis. Un pretēji, tu esi „mortificēts”, ja tu vari būt viss visiem, lai visus izglābtu (1 Kor 9,22).

Lūk, mēs esam iegājuši Gavēņa – gandarīšanas, šķīstīšanās, atgriešanās – laikā. Tas nav viegls uzdevums. Kristietība nav ērtais ceļš: nepietiek ar to, ka esam Baznīcā un ļaujam gadiem ritēt. Mūsu dzīvē, kristiešu dzīvē, svarīga ir pirmā atgriešanās – šis vienreizīgais brīdis, ko ikviens atceras, kad skaidri atklājām visu, ko mums prasa Kungs. Tomēr vēl svarīgākas, vēl grūtākas izrādās nākamās atgriešanās. Un, lai nākamās atgriešanās palīdzētu Dieva žēlastības darbībai, ir jāsaglabā dvēseles svaigums, jāpiesauc Kungs, jāmācās ieklausīties, atklāt to, kas neiet, jāprasa piedošana.

Šīs svētdienas liturģijā mēs lasām (Ps 90,15 (Mises introits)): invocabit me et ego exaudiam eum, – ja jūs piesauksiet mani, saka Kungs, es jūs paklausīšu. Pārdomājiet kādu brīdi par šīm brīnišķīgajām Dieva rūpēm par mums, Dieva, kurš vienmēr gatavs mūs uzklausīt, ik brīdi uzmanīgs pret katru cilvēka vārdu. Visos laikos – bet jo īpaši tagad, tādēļ ka mūsu sirds ir labi noskaņojusies, nolēmusi gatava šķīstīties, – Viņš klausās mūsos un Viņš neatstās novārtā satriektas un pazemotas sirds lūgšanu (Ps 50,19 (Mises introits). )

Kungs mūs uzklausa, lai iejauktos, lai ienāktu mūsu dzīvē, lai atbrīvotu mūs no ļaunā un piepildītu ar labo: eripiam eum et glorificabo eum (Ps 90,15). – Es viņu atbrīvošu un pagodināšu, Viņš saka par cilvēku. Lūk, godības cerība. Šeit atkal ir sākuma punkts iekšējai atjaunotnei, ko dēvējam par garīgo dzīvi. Šī pagodināšanas cerība nostiprina mūsu ticību un mudina mūsu mīlestību. Tādējādi darbībā tiek iesaistīti trīs teologālie tikumi, šie dievišķie tikumi, kas mūs padara līdzīgus Dievam, mūsu Tēvam.

Vai ir vēl labāks veids, kā uzsākt Gavēni? Mēs atjaunojam ticību, cerību un mīlestību, kurās ir gandarīšanas gara, vēlmes šķīstīties, avots. Gavēnis nav tikai iemesls, lai pastiprinātu mūsu mortifikācijas ārējās izpausmes; ja mēs domājam, ka gavēnis ir tikai tas, tad tā dziļā nozīme kristīgajā dzīvē mums ir paslīdējusi garām, jo, es atkārtoju, – šīs ārējās darbības ir ticības, cerības un mīlestības augļi.

Dieva žēlastības sakramenti

Kad patiešām vēlās cīnīties, tad pielieto vajadzīgos līdzekļus. Un divdesmit kristietības gadsimtos šie līdzekļi nav mainījušies: lūgšana, mortifikācija un bieža iešana pie Sakramentiem. Tā kā mortifikācija arī ir lūgšana – jutekļu lūgšana – , mēs šos līdzekļus varam raksturot divos vārdos: lūgšana un Sakramenti.

Man tagad kopā ar jums gribētos pārdomāt par Sakramentiem. Mums tie ir dievišķās žēlastības avots un brīnišķīga Dieva žēlsirdības izpausme. Lēnām meditēsim svētā Pija V Katehismā sniegto definīciju: Dažas sajūtamas zīmes, kas nes žēlastību, to vienlaikus izpaužot un noliekot mums acu priekšā (Tridentas koncila Romas katehisms, II, c. I, 3). Dievs, mūsu Kungs, ir bezgalīgs, Viņa mīlestība ir neizsmeļama, Viņa iecietībai un līdzjūtībai pret mums nav robežu. Viņš mums dāvā savu žēlastību daudzos veidos un tomēr Viņš skaidri un brīvprātīgi – jo vienīgi Viņš to varēja izdarīt –, ir iedibinājis šīs septiņas iedarbīgās zīmes, lai pastāvīgā, vienkāršā un visiem pieejamā veidā mēs būtu līdzdalīgi Pestīšanas nopelnos.

Ja atmetam Sakramentus, patiesā kristīgā dzīve izgaist. Un tomēr ir pietiekami skaidrs, ka daži īpaši jau mūsdienās liekas aizmirsuši un pat nicina šo Kristus žēlastības pestījošo straumi. Ir sāpīgi runāt par šo sabiedrības, kas saucas kristīgā, rētu, bet tas ir vajadzīgs, lai mūsu dvēselēs nostiprinātos vēlme ar lielāku mīlestību un pateicību steigties pie šiem svētdarīšanas avotiem.

Bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem tiek nolemts aizkavēt jaundzimušo kristības. Tas ir liels pārkāpums pret taisnīgumu un mīlestību, jo viņiem tiek liegta ticības žēlastība, Svētās Trīsvienības iemājošanas nenovērtējamais dārgums dvēselē, kas pasaulē ierodas pirmgrēka aptraipīta. Arī Iestiprināšanas sakraments tiek izkropļots, lai gan Tradīcija tajā vienmēr viennozīmīgi redzējusi garīgās dzīves stiprinājumu, klusējošu un auglīgu Svētā Gara izliešanos, lai pārdabiski stiprināta, dvēsele spētu cīnīties – miles Christi, kā Kristus karavīrs – iekšējā cīņā pret egoismu un iekāri.

Tam, kurš pazaudējis apziņu par dievišķo, ir grūti saprast Izlīgšanas sakramentu. Sakramentālā grēksūdze nav cilvēcisks dialogs, bet dievišķa saruna; taisnīga – droša un dievišķa – tiesa, un galvenais, žēlsirdības tribunāls, kur sēž ārkārtīgi mīlošs tiesnesis, kam nav prieka par grēcinieka nāvi, bet kurš grib, lai grēcinieks atgriežas un dzīvo (Ez 33,11).

Mūsu Kunga maigums patiešām ir bezgalīgs. Raugieties, ar kādu smalkjūtību Viņš rūpējas par saviem bērniem. No laulības Viņš ir izveidojis svētu savienību – Kristus un Viņa Baznīcas vienotības attēlu (sal. Ef 5,32), dižu sakramentu, uz kā balstīta kristīgā ģimene, kurai ar Dieva žēlastību jābūt miera un saskaņas videi, svētuma skolai. Vecāki ir Dieva līdzstrādnieki. No šejienes nāk arī patīkamais pienākums bērniem godināt savus vecākus. Ceturtais bauslis, kā es jau daudzus gadus atpakaļ to rakstīju, ir pelnījis saukties par dekaloga vismaigāko priekšrakstu. Ja laulībā, kā Dievs to vēlās, dzīvo svēti, tad mājas būs miera, gaismas un prieka stūrītis.

Maize un pļauja: komūnija ar visiem cilvēkiem

Es jums sākumā teicu – Jēzus ir sējējs. Un caur kristiešiem Viņš turpina savu dievišķo sēju. Kristus saspiež graudus savās ievainotajās rokās, Viņš tos piesūcina ar savām asinīm, mazgā tos, šķīstī un palaiž vagā, kas ir pasaule. Viņš sviež graudus vienu pa vienam, lai ikviens kristietis savā vidē liecinātu par Kunga Nāves un Augšāmcelšanās auglīgumu.

Ja mēs esam Kristus rokās, mums jāpiesūcas ar Viņa pestījošajām asinīm, jāļauj Viņam mūs izkaisīt vējā, jāpieņem mūsu dzīvi tādu, kādu to vēlas Dievs. Un jābūt pārliecinātiem, ka, lai dotu augļus, sēkla ir jāaprok un tai jāmirst (sal. Jņ 12,24-25). Pēc tam izaug stiebrs un parādās vārpa. No vārpas nāks maize, ko Dievs pārveidos Kristus Miesā. Tādā veidā mēs atkal savienojamies ar Jēzu, kurš bija mūsu sējējs. Tā kā maize ir viena, tad arī mēs, daudzie, esam viena miesa, jo mēs visi dalāmies vienā maizē (1 Kor 10,17).

Nekad neaizmirsīsim, ka bez sējas nav iespējami augļi. Tātad ir nepieciešams dāsni sludināt Dieva Vārdu, darīt Viņu pazīstamu cilvēkiem, lai Viņu pazīstot, tie būtu izsalkuši pēc Viņa. Šie Corpus Christi svētki – Kristus Miesas, Dzīvības Maizes svētki – ir labs iemesls, lai pārdomātu par dažāda veida izsalkumu, ko var sastapt pie tautas: izsalkums pēc patiesības, taisnības, vienotības, miera. Tiem, kas ir izsalkuši pēc miera, mēs atkārtojam kopā ar svēto Pāvilu: Kristus ir mūsu miers, pax nostra (Ef 2,14). Tiem, kas meklē patiesību, mums ir jāatgādina, ka Kristus ir ceļš, patiesība un dzīvība (sal. Jņ 14,6). Kas attiecas uz tiem, kuri tiecas pēc vienotības, mēs viņus noliekam Kristus klātbūtnē, kurš lūdzas, lai mēs būtu consummati in unum, pilnīgā vienotībā (Jņ 17,23). Izsalkumam pēc taisnības mūs jāved pie cilvēku saskaņas pirmavota - būt un apzināties sevi par Tēva bērniem, brāļiem.

Miers, patiesība, vienotība, taisnība. Cik dažreiz šķiet grūti pārvarēt šķēršļus, kas stājas pretī labai saskaņai starp cilvēkiem. Un tomēr mēs, kristieši, esam aicināti īstenot šo lielo brālīguma brīnumu - ar Dieva žēlastību panākt, lai cilvēki viens pret otru izturētos kristīgi, cits cita nastas nesot, (Gal 6,2). dzīvojot Mīlestības bausli, kas ir pilnības saikne un likuma kopsavilkums (sal. Kol 3,14 un Rom 13,10).

Mēs nevaram paši sev slēpt, ka paliek vēl daudz darāmā. Kādu dienu, varbūt kontemplējot jau nobriedušo vārpu maigo viļņošanos, Jēzus saviem mācekļiem sacīja: Pļauja gan liela, bet strādnieku maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā! (Mt 9,37-38). Kā toreiz, tā arī tagad turpina trūkt strādnieku, kas piekrīt izciest dienas nastu un karstumu (Mt 20,12). Un, ja mēs, kas strādājam, neesam uzticīgi, notiks tas, ko raksta pravietis Joēls: Druvas ir nopostītas, tīrumi izskatās nožēlojami, labība ir pagalam, vīnakoki ir galīgi panīkuši, un ar eļļu ir gaužām bēdīgi. Nelaimīgi ir zemkopji, arī vīna dārznieki: viņi vaid un sūdzas skaļā balsī par zaudētiem kviešiem un miežiem, jo tīrumos nekāda raža nav sagaidāma (Jl 1,10-11).

Nav ražas, ja nav gatavības nesavtīgi pieņemt pastāvīgu darbu, kas var kļūt garš un nogurdinošs: apstrādāt zemi, sēt sēklu, rūpēties par laukiem, pļaut un kult… Dieva Valstība tiek celta vēsturē, laikā. Kungs mums visiem ir uzticējis šo uzdevumu, un neviens no mums nevar justies atbrīvots. Šodien, pielūdzot un uzlūkojot Kristu Euharistijā, domāsim par to, ka atpūtas brīdis vēl nav pienācis, ka diena turpinās.

Sakāmvārdu grāmatā ir sacīts, kas savu zemi kopj, tam maizes būs papilnam (Sak 12,11). Mēģināsim sev piemērot šo vārdu garīgo nozīmi: tas, kurš neapstrādā Dieva lauku, tas, kurš nav uzticīgs dievišķajai misijai atdot sevi citiem, viņiem palīdzot iepazīt Kristu, ar grūtībām varēs izprast to, kas ir euharistiskā Maize. Neviens nepiešķir nozīmi tam, kas viņam nav prasījis piepūli. Lai novērtētu un mīlētu Svēto Euharistiju, vajag noiet Kristus ceļu: būt par graudu, nomirt sev pašam, atdzimt pilnam dzīvības un nest augļus pārpilnībā - simts pret vienu! (sal. Mk 4,8).

Šis ceļš var tikt izteikts vienā vārdā - mīlēt. Mīlēt, tas nozīmē būt ar plašu sirdi, sajust apkārt esošo rūpes, prast piedot un saprast: ar Jēzu upurēt sevi visām dvēselēm. Ja mēs mīlēsim ar Kristus sirdi, mēs iemācīsimies kalpot un mēs skaidri un ar mīlestību aizstāvēsim patiesību. Lai mīlētu šādi, vajag, lai katrs no mums izravētu no savas personiskās dzīves visu, kas traucē Kristus dzīvei viņā: pieķeršanos savām ērtībām, egoisma kārdinājumu, tieksmi spīdēt. Tikai atkārtojot sevī šo Kristus Dzīvi, mēs varēsim to nodot tālāk citiem; tikai pieredzot labības grauda nāvi, mēs varēsim apstrādāt zemes dzīles, tās pārveidojot no iekšienes, tās darot auglīgas.