Numuru saraksts

Bez lūgšanas darbam nav nekādas vērtības, - lūgšanai vērtību piešķir upuris.

Vispirms -lūgšana, tad - grēku izpirkšana, un tikai trešajā vietā, pašā „beidzamajā vietā“, - darbi.

Lūgšana ir garīgās celtnes pamats.

„Domine, doce nos orare!“ - „Kungs, māci mūs Dievu lūgt!“

Kungs atbildēja: „Kad lūdzaties, sakiet: „Pater noster, qui es in coelis…““ - Tēvs mūsu, kas esi debesīs…

Kā var nenovērtēt mutiskās lūgšanas nozīmi!

Nesteidzies! Domā par to, ko tu saki un kam tu saki. Ātrruna bez domāšanas ir tikai troksnis, skārda grabēšana.

Līdzīgi Svētajai Terēzei, es tev teikšu, ka intensīva lūpu kustināšana vēl nebūt neliecina par lūgšanu.

Tavai lūgšanai ir jābūt liturģiskai. Dod, Dievs, lai tev iepatiktos lasīt psalmus un lūgšanas no misāles, nevis sacerēt savas.

„Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes,“ ir teicis Kungs. Maize un vārdi - Svētā Komūnija un lūgšana.

Bez tām tev nebūs pilnvērtīgas garīgās dzīves.

Tu tiecies kontaktēties ar draugiem viņu sarunas un sirsnība atvieglo tavu dzīves nastu, palīdz aizmirst vientulību. Bet draugi var ari nodot, kā tas bieži notiek. Tad kāpēc tu nemeklē satikšanos ar draugu, kurš tevi nekad ne nodos un neatstās?

„Marija izvēlējusies sev labāko daļu,“ lasām Evaņģēlijā. Viņa sēdēja pie Skolotāja kājām, ar visu savu būtību uzņemot sevi Viņa vārdu dzīvinošo spēku. Viņas bezdarbība - šķietama, jo mīlestība un lūgšana ir darbs. Vēlāk viņa dodas Jēzum līdzi, seko Viņam uz pilsētām un ciemiem, iedziļinās Viņa mācībā.

Cik grūti būtu sekot Viņam bez lūgšanas!

Tu neproti lūgties? Nostājies Dieva priekšā, un, tiklīdz tu pateiksi: „Kungs, es neprotu lūgties!…“ - vari būt drošs, ka tu jau lūdzies.

Tu man raksti: „Lūgt - tas nozīmē sarunāties ar Dievu. Bet par ko?“ Par ko? Par Viņu, par sevi: par saviem priekiem un bēdām, veiksmēm un neveiksmēm, par cēliem nodomiem un ikdienas rūpēm…, par savām vājībām. Lūgšanā ir ietverts arī lūgums un pateicības izteikšana… un mīlestība, un grēku nožēla.

Lūgt nozīmē iepazīt Viņu un iepazīt sevi, tas ir, „iepazīties“.

„Et in meditatione mea exardescit ignis.“ „Un manās pārdomās Dievs lika iedegties ugunij.“ Tieši tādēļ ķeries pie lūgšanas, lai tu pārvērstos ugunskurā, dzīvā ugunī, kas izstaro gaismu un siltumu.

Tāpēc, ja vairs nespēj virzīties uz priekšu, ja jūti, ka dziesti, un tev nav iespējas piemest ugunij smaržīgas pagales, tad iemet tajā īsu mutisku lūgšanu un izsaucienu žagarus, kas neļaus ugunskuram apdzist pavisam.

Un tu nezaudēsi laiku.

Tava lūgšana mani sasmīdināja! Tu esi tik nepacietīgs! Tu lūdzies, sacīdams: „Jēzu, es nevēlos novecot… Cik gan ilgi vēl jāgaida, kamēr varēšu Tevi ieraudzīt! Mana sirds ir atvērta Tev tagad, tā kvēlo mīlestībā, bet vecumā tā vairs nebūs tāda. Lūdzu, ātrāk pieņem mani! Savienošanās ar Tevi būtu daudz brīnišķīgāka tagad, jo es esmu jauns un mana mīlestība pret Tevi ir tik kvēla.“

Man patīk tava dedzība, tava vēlēšanās izpirkt „visus cilvēces grēkus“.

Labi. Bet iesāc ar saviem tuviniekiem… ar cilvēkiem, kuri tev ir līdzās.

Tu lūdzies: „Jēzu, nepaļaujies uz mani. Bet es… es gan paļaujos uz Tevi. Tavās rokās es ielieku sevi visu, ari visas savas vājības.“ Tā ir ļoti laba lūgšana.

Kristieša lūgšana nekad nav monologs.

„Klusuma brīži“. Atstājiet tos cilvēkiem ar nejūtīgām sirdīm. Mēs, kristieši, kas ir Dieva bērni, sarunājamies ar savu debesis mājojošo Tēvu.

Neizturies nevērīgi pret reliģisko literatūru. Tās lasīšana daudzus padarījusi par svētajiem.

Tu raksti: „Garīgā literatūra man ir gaismas avots. Vēlāk es aizmirstu par izlasīto, bet tad pēkšņi ataust atmiņā izlasītā doma, kas lūgšanas gaismā iekvēlojas ar jaunu spēku un iekvēlina manu pateicību pēc Svētās Komūnijas.“

Netālu no Madrides atradās frontes līnija. Kādu ritu, kad manam logam gāja garām jauni, braši, dzīvespriecīgi kareivji, es izdzirdēju viņu rotas virsnieka dziedātu dziesmu:

„Es nedāvināšu tev pusi no savas sirds. Mīlestībā dāvinu tev visu savu sirdi.“

„Un es?… Kāpēc es vilcinos? Kāpēc neuzdrīkstos atdot savu sirdi - pilnībā, mīlestībā, nepaturot to sev?“ Un lūgšana iesāka plūst kā rāma, plaša upe.

Ja nenoliegsi pats sevi, nekad nekļūsi par lūgšanas cilvēku.

Lai par taviem vājuma brīžiem, kad griba nav spējusi uzveikt iegribas, liecina tavi gandarīšanas labie darbi.

Dieva bērna vēlēšanās ir, lai mūsu dzīves piepildījums ir Kristus: mūsu jūtās - mīlestība, sarunās - galvenais temats, darbībā - vienīgais paraugs.

Tava garīgās dzīves aizsardzība darbojas pēc kara taktikas noteikumiem. Attālākajās pozīcijās, kas atrodas ievērojamā attālumā no galvenā cietokšņa, tu uzsāc kauju pēc kaujas - ikdienas garīgo cīņu ar ienaidnieku.

Arī viņš sīvi cīnās: traucē tev lūgties, novērš no darba, iedveš tev domas par tavas pašaizliedzības bezjēdzīgumu.

Bet cik grūti viņam ir ieņemt pašu cietoksni, nokļūt līdz torņiem un tiltiem! Lai ari garīgās dzīves aizsardzība ir nepilnīga, tomēr ienaidnieks būs izmocīts, un viņš, jūtoties pavisam izvārdzis, vairs nevarēs gūt uzvaru.