Numuru saraksts

Mums jābūt apzinīgiem pret saviem pienākumiem, bet vai mēs drīkstam pavadīt veselu dienu, neatceroties to, ka mums ir dvēsele? Ikdienas meditācijā ir jādzimst pastāvīgai apņēmībai laboties, lai mēs nenomaldītos no sāktā ceļa.

Tas, kurš pamet lūgšanu, vispirms dzīvo no garīgajām rezervēm, bet pēc tam… no maldiem.

Meditācija. – Noteiktu laiku un noteiktā laikā.

– Ja ne, tā būs piemērošanās tam, kā mums ērtāk. Tas ir mērdēšanās trūkums. Un lūgšana, kuru nepavada mērdēšanās, nav pārāk efektīva.

Tev trūkst iekšējās dzīves, jo savā lūgšanā tu nepievērsies tam, par ko raizējas tavējie, tu nepievērsies prozelītismam; tu nepiepūlies, lai ar skaidru skatienu izdarītu konkrētas apņemšanās un pēc tam tās pildītu; un tev nepiemīt pārdabisks skatījums uz savām studijām, darbu, sarunām, attiecībām ar citiem…

– Kā gan ir ar šo Dieva klātbūtnes apziņu, kas ir tavas lūgšanas auglis un izpausme?

Nē? … Tāpēc, ka tev nebija laika? … Tev ir laiks. Turklāt kādi gan būs tavi darbi, ja tos nebūsi apdomājis Kunga klātbūtnē, lai tos sakārtotu? Ja nesarunāsies ar Dievu, kā gan tu spēsi pilnīgi īstenot dienas darbus? … – Paklau, tas ir tas pats kā sacīt, ka tev pietrūkst laika mācīties, jo esi ļoti aizņemts, vadot lekcijas… Bez mācīšanās nav iespējams novadīt labu nodarbību. Lūgšana ir pirms visa pārējā. Ja tu to apzinies, bet tomēr neliec to lietā, tad nestāsti man, ka tev trūkst laika: tu vienkārši negribi tai veltīt laiku, tas ir tieši tik vienkārši!

Lūgšanu, vairāk lūgšanas! – Tas var izklausīties pēc pretrunas – tagad, eksāmenu un visintensīvākā darba laikā… Tomēr jā – tev tā ir vajadzīga. Un ne tikai pierastā lūgšana, kas ir dievbijības prakse. Tev ir vajadzīga lūgšana arī brīžos, kurus citādi izmantot nevar, – lūgšana starp diviem pienākumiem tā vietā, lai ļautu prātam bezmērķīgi klaiņot. Tas nekas, ja, par spīti saviem centieniem, tu nespēj koncentrēties un sakopot garu. Šāda lūgšana var būt daudz vairāk vērta nekā tā, kurai tu nodevies kapelā, baudot visas ērtības.

Efektīvs ieradums, lai nodrošinātu Dieva klātbūtni, – katras dienas pirmo audienci rezervē Jēzum Kristum.

Lūgšana nav mūku prerogatīva, tā ir to kristiešu, pasaulē dzīvojošo vīriešu un sieviešu, pienākums, kuri apzinās, ka ir Dieva bērni.

Tev, protams, ir jāturpina iet pa savu ceļu: tev ir jābūt darbības cilvēkam…, bet tādam, kura aicinājums ir kontemplatīva dzīve.

Katolis, kas nelūdzas? … Tas pats, kas karavīrs bez ieročiem.

Pateicies Kungam par to neizsakāmo labumu, ko Viņš tev ir dāvājis, liekot saprast, ka „tikai viena lieta ir vajadzīga“. – Un līdzās pateicībai lai nevienu dienu tavā lūgšanā neiztrūkst tie, kas Viņu vēl nepazīst vai vēl nav sapratuši.

Toreiz, kad tevi centās „nozvejot“, tu pie sevis jautāji, kur gan šie cilvēki ņem spēku un uguni, kas iekvēlina it visu. – Tagad, kad pats lūdzies, tu esi sapratis, kas ir šis avots, kas urdz tur, kur ir patiesi Dieva bērni.

Rožukronis ir ļoti efektīvs tiem, kas kā ieroci izmanto prātu un zināšanas. Jo tad, kad viņi lūgšanā piesauc Dievmāti, šis šķietami monotonais veids, kā bērni runā ar savu Māti, viņos iznīcina katru godkāres un lepnības iedīgli.

Vienu dienu tu man teici, ka ar mūsu Māti tu sarunājies šādi: „Bezvainīgā Jaunava, es labi zinu, ka esmu nabaga nožēlojama būtne, kas ik dienu tikai palielina savu grēku skaitu…“ Un es tev noteikti ieteicu lūgties svēto Rožukroni. Ak, svētīgā „Esi sveicināta“ monotonija, kas šķīstī tavu grēku monotoniju!

Skumjš veids, kā nelūgties Rožukroni, – atstāt to uz pēdējo dienas brīdi. Tad, kad jāiet gulēt, to lūdzas vismaz slikti, neapdomājot noslēpumus. Tādējādi ir grūti izvairīties no rutīnas, kas nomāc patiesu dievbijību, vienīgo dievbijību.

Rožukroni nelūdzas tikai ar lūpām, citu aiz citas nomurminot „Esi sveicināta“. Tādā veidā to bubina svētuļi un svētules. – Kristieša mutiskajai lūgšanai ir jāsakņojas sirdī, tā lai Rožukroņa lūgšanas laikā prāts var ļauties katra noslēpuma kontemplācijai.

Tu vienmēr atliec Rožukroni uz vēlāku laiku un beigās to izlaid, jo tev nāk miegs. – Ja tev nav citu brīžu, lūdzies to uz ielas, tā lai neviens nemana.

Turklāt šī lūgšana tev palīdzēs uzturēt Dieva klātbūtnes apziņu.

„Lūdzies par mani!“ es viņam teicu, kā to vienmēr daru. Un viņš man pārsteigts atbildēja: „Vai jums kaut kas noticis?“ Man bija viņam jāpaskaidro, ka ar mums visiem kaut kas notiek vai atgadās ik mirkli, un piebildu, ka tad, ja trūkst lūgšanas, atgadās vēl vairāk un tas, kas atgadās, ir krietni grūtāk panesams.

Dienas gaitā atjauno savus grēku nožēlas aktus. Padomā par to, ka Jēzus nemitīgi tiek apvainots un par nožēlu Viņš nesaņem gandarīšanu tikpat nemitīgi. Tāpēc es vienmēr atkārtoju: jo vairāk grēku nožēlas aktu, jo labāk. Lai šie mani vārdi atbalsojas tavā dzīvē un tavos padomos.

Cik viegli ir iemīlēties pasludināšanas ainā. Cik daudzkārt mēs to esam apcerējuši! – Marija ir sakopojusi garu lūgšanā…, visas savas maņas un spējas viņa izmanto, lai runātu ar Dievu. Lūgšanā Marija uzzina Dieva gribu, un ar lūgšanas starpniecību Dieva griba kļūst par viņas dzīvības dzīvību. Neaizmirsti Jaunavas Marijas paraugu!