Numuru saraksts

Iesākas Liturģiskais gads, un Mises ievadvārdos piedāvātā ideja ir tieši saistīta ar mūsu kristīgās dzīves principu: aicinājumu, ko esam saņēmuši. Vias tuas Domine, demonstra mihi, et semitas tuas edoce me (Ps 24,4). Kungs, parādi man Tavus ceļus, māci man Tavas takas. Mēs lūdzam Kungu, lai Viņš mūs vada, lai Viņš mums liek iet savās pēdās, ka mēs spētu doties pretīm Viņa baušļu pilnībai, kas ir mīlestība (sal. Mt 22,37; Mk 12,30; Lk 10,27).

Kad jūs domājat par apstākļiem, kas pavadīja jūsu lēmumu censties dzīvot pilnībā savu ticību, es iztēlojos, ka jūs līdzīgi man dziļi pateicaties Kungam, patiesi pārliecināti – bez neīstas pazemības –, ka no jūsu puses šeit nav nekāda nopelna. Mēs esam iemācījušies, lielākoties jau no bērnības un ar kristīgu vecāku lūpām, lūgt Dievu. Pēcāk tie bija skolotāji, biedri, mums apkārt esošie cilvēki, kuri daudzos veidos mums palīdzēja neizlaist no acīm Jēzu Kristu.

Kādā dienā – es nevēlos runāt vispārīgiem vārdiem: atver savu sirdi Kungam un izstāsti viņam savu stāstu – varbūt kāds draugs, kāds vienkāršs kristietis kā tu, tev atklāja dziļo, jauno un tomēr seno kā Evaņģēlijs redzeslauku. Viņš rosināja tevi nopietni iesaistīties sekošanā Kristum, mudinot tevi kļūt par apustuļu apustuli. Kopš tā brīža tu droši vien pazaudēji mieru, lai to atkal dziļa miera veidā atrastu tikai tad, kad brīvprātīgi, jo tu to vēlējies – un kas ir vispārdabiskākais no iemesliem – biji atbildējis Dievam „jā”. Tad atnāca spēcīgs, pastāvīgs prieks, kas izzūd tikai tad, ja tu attālinies no Viņa.

Man nepavisam netīk runāt par izvēlētiem vai priviliģētiem cilvēkiem. Bet Kristus ir tas, kurš runā, Viņš ir tas, kurš izvēlas. Tāda ir Svēto Rakstu valoda: elegit nos in ipso ante mundi constitutionem – saka svētais Pāvils – ut essemus sancti (Ef 1,4). Viņš mūs ir izraudzījies pirms pasaules radīšanas, lai mēs būtu svēti. Es zinu, ka tevi tas nepadara iedomīgu, nemudina sevi uzskatīt pārāku par citiem. Šai izvēlei, kas ir aicinājuma sakne, jābūt arī tavas pazemības pamatam. Vai tad jebkad izcila gleznotāja otām tiek celts piemineklis? Pat ja tās kalpoja šedevru radīšanai, nopelns pienākas māksliniekam. Bet mēs, kristieši, esam pasaules Radītāja, visu cilvēku Pestītāja instrumenti.

Svētās Mises laikā mēs lasījām tekstu no svētā Jāņa evaņģēlija: stāstu par to, kā brīnumaini tiek dziedināts aklais kopš dzimšanas. Es domāju, ka mēs visi kārtējo reizi bijām aizkustināti, pārdomājot Dieva spēku un žēlsirdību, Dieva, kurš nav vienaldzīgs pret cilvēcisko postu. Tomēr tagad es vēlētos konkrētāk pievērsties citiem aspektiem - proti tam, ka, ja kristietis ir piepildīts ar Dieva mīlestību, viņš arī nepaliek vienaldzīgs pret citu ļaužu likteni un pret visiem māk izturēties ar cieņu. Bet tiklīdz šī mīlestība izgaist, tā tas pats kristietis riskē īstenot fanātisku un nežēlīgu spiedienu uz citu cilvēku sirdsapziņu.

Un Jēzus garām iedamsieraudzīja, saka Evaņģēlijs, cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs (Jņ 9,1). Jēzus, kas iet garām: es bieži esmu apbrīnojis šo vienkāršo veidu kā tiek izklāstīta dievišķā žēlsirdība. Jēzus iet garām un uzreiz saprot, kādas ir ciešanas. Tomēr pārdomājiet to, cik mācekļu domas bija pretējas. Tie Viņam jautā: Mācītāj, kas ir grēkojis: viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis? (Jņ 9,2).

Nepatiesi spriedumi

Mums nav jābrīnās, ka daudzi cilvēki, pat to vidū, kuri uzskata sevi par kristiešiem, uzvedas līdzīgi: vispirms viņi iedomājas slikto. Bez jebkāda iemesla viņi tur aizdomās citus. Un ne tikai tā domā, bet savu pārdrošo vērtējumu pauž ļaužu priekšā.

Mazākais, ko mēs varētu teikt, ir, ka mācekļi neizrādīja cieņu pret slimo. Tā laika sabiedrībā tāpat kā mūsdienās – un te maz kas ir mainījies – bija citi cilvēki, farizeji, kuri uzskatīja, ka šāda rīcība ir pareiza. Atminieties, kā Jēzus viņus norāj: atnāca Jānis: ne ēda, ne dzēra, bet tie saka, ka viņā ļaunais gars. Atnāca Cilvēka Dēls; Viņš ēd un dzer un tie saka: lūk, cilvēks, kas rijējs un dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs (Mt 11,18-19).

Sistemātiski tiek uzbrukts otra reputācijai, tiek nomelnota nevainojama rīcība. Jēzus Kristus ir cietis no šādas sarkastiskas un ievainojošas kritikas. Un daudz ir to, kas tā izturas pret cilvēkiem, kuri, apzinādamies savu parasto un dabisko postu un savas personiskās kļūdas – sīkas un es piebildīšu, cilvēciskā vājuma dēļ, neizbēgamas – tomēr vēlas sekot Skolotājam. Bet tas mums neļauj attaisnot šādus pārkāpumus – ko ar aizdomīgo sapratni sauc par tenkām – pret otra reputāciju. Jēzus saka – ja jau ģimenes tēvs tiek saukts par Belcebulu, nav jāgaida, ka viņi apiesies labāk ar citiem mājas iemītniekiem (sal. Mt 10,25). Bet Viņš mūs arī brīdina, ka tas, kurš saka savam brālim: nelga, tiks nodots augstākai tiesai (Mt 5,22).

No kurienes nāk šis netaisnīgais novērtējums par citiem? Šķiet, ka daži pastāvīgi nēsā brilles, kas viņiem deformē redzi. Taisnam nodomam vai vismaz pastāvīgai cīņai to sasniegt viņi netic principa pēc. Šī iegūtā deformācija viņiem liek visu redzēt pēc savas līdzības, kā to saka sens filozofu sakāmvārds. Viņiem pat vistīrākajā, neskatoties uz visu, slēpjas divdomīgais, kas liekulīgi ietērpies labestīgajā. Svētais Gregors Lielais raksta: Kad viņi skaidri redz kaut ko labu, viņi rūpīgi meklē vai tikai tur nav paslēpts kaut kāds ļaunums (Sv. Gregors Lielais, Moralia, 6, 22 (PL 75, 750)).

Viņš ir Karalis un Viņš vēlas valdīt mūsu, Dieva bērnu, sirdīs. Tomēr nedomāsim par cilvēciskām karaļvalstīm; Kristus nedominē, Viņš nemeklē kā sevi uzspiest, jo Viņš nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu (Mt 20,28).

Viņa valstība ir miers, prieks, taisnība. Kristus, mūsu Karalis, no mums negaida tukšu spriedelēšanu, bet rīcību, jo ne katrs, kas Man saka: Kungs! Kungs! ieies debesvalstībā, bet kas pilda mana Tēva gribu, tas ieies debesvalstībā (Mt 7,21).

Viņš ir Ārsts un dziedē mūsu egoismu, ja vien mēs ļaujam Viņa žēlastībai aizkļūt līdz mūsu dvēseles dziļumiem. Jēzus mūs brīdina, ka ļaunākā no slimībām ir liekulība, lepnība, kas mums liek slēpt personīgos grēkus. Ar Ārstu nepieciešama pilnīga vaļsirdība, jāizskaidro visa patiesība un jāsaka: Domine, si vis, potes me mundare (Mt 8,2). Kungs, ja Tu gribi, un Tu to vienmēr gribi, Tu vari mani dziedināt. Tu zini manu vājumu; es sajūtu šos simptomus, es ciešu no šādām vājībām. Un mēs Viņam vienkārši parādām brūces; un, ja struto, tad arī strutas. Kungs, Tu, kas esi izārstējis tik daudzas dvēseles, dari, lai, paturot Tevi savā sirdī vai kontemplējot Tevi Tabernākulā, es Tevi atzītu par dievišķo Ārstu.

Viņš ir tādas zinātnes Skolotājs, ko pazīst tikai Viņš vienīgais: tā ir neierobežota mīlestība pret Dievu un Dievā, pret visiem cilvēkiem. Kristus skolā mēs iemācamies, ka mūsu eksistence nepieder mums: Viņš atdeva savu dzīvību visu cilvēku dēļ, un, ja mēs Viņam sekojam, mums jāsaprot, ka mēs nevaram egoistiski piesavināties savējo, nedaloties ar citiem viņu ciešanās. Mūsu dzīve pieder Dievam un mums tā jāizmanto, kalpojot Viņam. Nesavtīgi jārūpējas par dvēselēm, vārdos un ar piemēru parādot tām kristīgo prasību dziļumu.

Jēzus gaida, lai mēs uzturam vēlmi apgūt šo zinātni, lai mums atkārtotu: kam slāpst, lai nāk pie manis un dzer (Jņ 7,37). Un mēs atkārtojam: māci mums aizmirst sevi, lai mēs domātu par Tevi un visām dvēselēm. Šādā veidā ar savu žēlastību, Kungs mums liks doties uz priekšu, kā tad, kad mēs sākām mācīties rakstīt – vai atminaties mūsu bērnības ķeburus, ko vadīja skolotāja roka? Un mēs sāksim izbaudīt prieku parādīt mūsu ticību, šo otru Dieva dāvanu – ar nešaubīgu kristīgu dzīvesveidu, kurā visi varēs salasīt dievišķos brīnumus.

Viņš ir Draugs; īstais Draugs: vos autem dixi amicos (Jņ 15,15), Viņš saka. Viņš mūs sauc par draugiem un tas ir Viņš, kas spēra pirmo soli; Viņš pirmais mūs iemīlēja. Tomēr Viņš neuzspiež savu mīlestību; Viņš to piedāvā. Viņš to parāda ar visskaidrāko draudzības zīmi: jo nevienam nav lielākas mīlestības kā tam, kas atdod savu dzīvību par saviem draugiem (Jņ 15,13). Viņš bija Lācara draugs un tā dēļ Viņš raudāja, redzēdams to mirušu: un Viņš to augšāmcēla. Ja Viņš mūs redz aukstus, bez ilgām, varbūt pat izdziestošas iekšējās dzīves nocietinājumu, Viņa asaras mums dos dzīvību: es tev saku – celies un staigā (sal. Jņ 11,43 ; Lk 5,24), izej ārā no šīs šaurās dzīves, kas nav dzīve.

Svētais Jānis savā Evaņģēlijā mums atstāsta kādu brīnišķīgu Jaunavas Marijas izteicienu no ainas, ko mēs jau minējām iepriekš,– kāzām Kānā. Evaņģēlists mums stāsta, ka vēršoties pie apkalpotajiem, Marija viņiem iesaka: „Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet.” (Jņ 2,5). Tieši par to arī ir runa: kā aizvest dvēseles satikt Jēzu vaigu vaigā un vaicāt Viņam: „Domine, quid me vis facere?; Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” (Apd 9,6).

Kristīgais apustulāts– un es šeit konkrēti atsaucos uz vienkāršu kristieti, uz tādu vīrieti vai sievieti, kas dzīvo tāpat, kā viņiem līdzīgie,– ir pamatīga katehēze, kurā pateicoties personiskajiem kontaktiem, uzticīgai un īstai draudzībai, mēs citos modinām izsalkumu pēc Dieva un viņiem palīdzam atklāt jaunus apvāršņus dabiski, vienkārši, kā jau es teicu, ar pilnībā izdzīvotas ticības piemēru, ar mīļu, bet dievišķās patiesības spēka pilnu vārdu.

Esiet drošsirdīgi. Jūs varat rēķināties ar Marijas, Regina apostolorum, palīdzību. Un Dievmāte, pat, ja viņas izturēšanās vienmēr paliek kā Mātei, zina kā nolikt savus bērnus viņu tiešo pienākumu priekšā. Tiem, kuri viņai tuvojas un kontemplē viņas dzīvi, Marija vienmēr sniedz milzīgo labumu - ved viņus pie krusta, liekot viņiem vaigu vaigā apcerēt Dieva Dēla piemēru. Un, stājoties Jēzus vaiga priekšā, kur tiek pieņemts kristīgās dzīves izšķirošais lēmums, Marija aizlūdz par mums, lai mūsu uzvedība vainagotos ar samierināšanos starp mazo brāli – tevi un mani – un Tēva Pirmdzimto Dēlu.

Tikšanās ar Mariju bieži apsteidz daudzas atgriešanās, daudzus lēmumus pilnībā sevi atdot kalpošanai Dievam. Dievmāte šajās dvēselēs ir veicinājusi meklējuma vēlmes, ir mātišķīgi uzmundrinājusi šo veselīgo dvēseles nemieru, kas lika tiekties pēc pārmaiņām, pēc jaunas dzīves. Lūk, kā šis „visu, ko Viņš jums sacīs, dariet”, kļuvis par realitāti - mīlestības pilna sevis atdošana, kristīgais aicinājums, kas kopš tā brīža izgaismo visu mūsu personisko dzīvi.

Šo sarunas brīdi Kunga priekšā, kad mēs apcerējām godināšanu un mīlestību pret Viņa Māti, kas ir arī mūsu māte, mēs varam noslēgt, no jauna uzmodinot mūsu ticību. Tikko iesācies maija mēnesis. Kungs vēlas, lai, pateicoties dziļajām attiecībām ar Viņa Māti, mēs nepalaistu garām šo iespēju pieaugt Viņa Mīlestībā. Katru dienu mēģināsim kā bērni būt uzmanīgi pret viņu – sīkās lietās, ar smalkjūtīgas uzmanības pierādījumiem –, kas kļūs par lielām personiskā svētuma un apustulāta izpausmēm, tas ir, par karstu vēlēšanos nemitīgi līdzdarboties Kristus nestajā pestīšanā pasaulei.

Sancta Maria, spes nostra, ancilla Domini, sedes sapientiae, ora pro nobis! Svētā Marija, mūsu cerība, Kunga kalpone, gudrības sēdeklis, lūdz par mums!