Numuru saraksts

Kāds izskatītos Jēzus priecīgais skatiens! Tāds pats, kāds mirdzēja Viņa Mātes acīs, kad viņa savu prieku nespēja noturēt sevī: – „Magnificat anima mea Dominum!“ – un viņas dvēsele pagodināja Kungu, kopš brīža, kad viņa sāka To nest sevī un sev līdzās. Ak, Māte! Lai mūsu prieks ir tāds kā tavējais – par to, ka mēs esam kopā ar Viņu un Viņš – mūsos.

Kad tev stāstu par „draudzības apustulātu“, es ar to domāju „personisku“, upurēties gatavu, patiesu draudzību, aci pret aci, no sirds uz sirdi.

Kad tev ir grūti paust laipnību vai izdarīt pakalpojumu kādam cilvēkam, padomā, ka viņš ir Dieva bērns un ka Kungs mums pavēlēja mīlēt citam citu.

– Vēl vairāk: katru dienu padziļini šī evaņģēliskā priekšraksta izpratni, nepaliec virspusē. Izdari secinājumus – tas ir diezgan vienkārši – un pie-lāgo savu ik brīža uzvedību šīm prasībām.

Cilvēki dzīvo tādā steigā, ka kristīgā mīlestība mūsu pasaulē kļuvusi par savādu retumu, lai arī vismaz vārdos tiek sludināts Kristus…

– Es tev piekrītu, taču, ko tu pats dari? Tev, katolim, vajadzētu Viņam līdzināties un sekot Viņa pēdās. Jo Viņš mums norādīja, ka mums ir jāmāca Viņa doktrīna visām tautām – visām! – un visos laikos.

Vēsturē vienmēr ir noticis tā, ka cilvēki apvienojas, lai pildītu kolektīvu misiju un dalītu vienu likteni.

– Vai tad šodienas vīriešiem un sievietēm „vienīgais“ mūžīgās svētlaimes mērķis būtu maznozīmīgāks?

Lai izprastu draudzības jēgu, tev bija jāsajūtas kā maza ganāmpulka ganam: tu to biji pametis, bet nu atkal centies sapulcēt kopā, veltot sevi tam, lai kalpotu visiem un katram.

Tu nevari būt vienīgi pasīvs elements. Tev jākļūst par patiesu draugu saviem draugiem, „jāpalīdz“ viņiem. Pirmkārt, ar savas uzvedības paraugu. Un pēc tam ar savu padomu un ar ietekmi, ko rada tuva pazīšana.

Tevī raisīja entuziasmu brālīguma un biedriskuma gars, ko negaidīti atklāji… – Kas gan tur neparasts: tas bija kas tāds, par ko tu allaž biji sapņojis, taču nekad nebiji redzējis. Tu to nebiji redzējis, jo cilvēki aizmirst, ka ir brāļi Kristum, šim mūsu mīļajam Brālim, kurš atdeva savu dzīvību par mums – par visiem un par katru, bez nosacījumiem.

Tev ir bijusi liela laime, ka esi atradis patiesus skolotājus, īstus draugus, kas tev bez atlikuma iemācījuši visu, ko vēlējies uzzināt. Tev nebija jāizmanto nekāda viltība, lai „nolaupītu“ viņu zināšanas, – viņi labprāt tev rādīja vieglāko ceļu, kuru tie paši atrada, pateicoties lielām pūlēm un ciešanām… Tagad ir pienākusi tava kārta darīt tāpat – gan attiecībā pret šo cilvēku, gan attiecībā pret to, gan pret visiem!

Apdomā labi un attiecīgi rīkojies: cilvēki, kuriem tu tik ļoti nepatīc, pārstās tā domāt, kad sapratīs, ka tu viņus „patiešām“ mīli. Viss ir atkarīgs no tevis.

Nepietiek ar to, ka esi labs. Tev tādam arī jāizskatās. Ko tu teiktu par rožukrūmu, kurā varētu atrast tikai ērkšķus?

Lai sasildītu remdenos, ir nepieciešams, lai viņus ieskauj entuziasma uguns. Daudzi varētu mums uzsaukt: „Beidziet žēloties par manu stāvokli! Parādiet man ceļu, pa kuru izkļūt no šīs situācijas, kas jūs tik ļoti apbēdina!“

Reizēm tu vēlies attaisnoties, apgalvojot, ka esi aizmāršīgs, izklaidīgs vai arī ka pēc rakstura esi sauss, rezervēts. Un piebilsti, ka tāpēc nemaz pa īstam nepazīsti cilvēkus, ar kuriem kopā dzīvo.

– Paklau, vai nav tiesa, ka šāds aizbildinājums tev nesniedz mieru?

„Pieliec pamatīgu pārdabiska skatījuma devu visiem savas ikdienas dzīves sīkumiem,“ tādu padomu es tev devu. Un tūliņ piebildu: „Dzīve kopā ar citiem dienas gaitā tev piedāvā tik daudz jauku iespēju.“

Dzīvot tuvākmīlestībā nozīmē cienīt pārējo cilvēku mentalitāti, piepildīties ar prieku par viņu ceļu pretī Dievam… neuzstājot, lai viņi domātu kā tu un lai viņi tev pievienotos.

– Man ienāca prātā, ka likšu tev apdomāt šādu apsvērumu: šie tik atšķirīgie ceļi ir paralēli. Ikviens nonāks pie Dieva, ejot pa savu paša ceļu… Neapmaldies salīdzinājumos, nedz arī ilgās saprast, kurš ticis tālāk, – tas nav svarīgi. Uz tevi attiecas tikai tas, lai visi sasniegtu mērķi.

Ak, tuvākais ir trūkumu pilns! Labi… Taču, pirmām kārtām, pilnīgie mājo Debesīs, un, otrkārt, arī tev ir savi trūkumi, tomēr tevi pacieš. Vēl vairāk – tevi vērtē augstu, jo tevi mīl ar mīlestību, ko Jēzus Kristus dāvāja savējiem, kuriem arī netrūka dažādu vājību!

– Ņem to vērā!

Tu žēlojies, ka brālis nav saprotošs… – Esmu pārliecināts, ka viņš dara visu iespējamo, lai tevi saprastu. Bet tu? Kad tu kaut mazliet papūlēsies, lai saprastu viņu?

Labi!, es atzīstu – šis cilvēks ir izturējies slikti, viņa uzvedība ir nosodāma un necienīga, tai pilnīgi trūkst izsmalcinātības.

Cilvēciski runājot, šī persona ir pelnījusi vislielāko nicinājumu!, tu piebildi.

Labi, es tevi saprotu, taču neatbalstu tavu pēdējo apgalvojumu. Šī ļaunā dzīvība ir svēta.

Kristus ir miris, lai viņu atpirktu! Ja Viņš šo cilvēku nenicināja, tad kāpēc to uzdrošinies tu?

Ja tava draudzība nolaižas tik zemu, lai pārvērstos par svešu vājību līdzzinātāju, tad to var reducēt uz skumju vienošanos, kas nepelna ne mazāko atzinību.

Tik tiešām, dzīve, kas jau pati par sevi ir tik šaura un nedroša, reizēm kļūst grūta. – Taču tas tev palīdzēs kļūt pārdabiskākam un ieraudzīt Dieva roku – un tā tu kļūsi cilvēcīgāks un saprotošāks pret tiem, kas ir tev apkārt.

Piedošana ir proporcionāla autoritātei. Vienkāršam tiesnesim, pat atzīstot vainu mīkstinošus apstākļus, ir jāpiespriež sods apsūdzētajam, kas ir notiesāts un atzinis sevi par vainīgu. Kādas valsts suverēnā vara reizēm piešķir amnestiju vai apžēlošanu. Satriektai dvēselei Dievs piedod vienmēr.

„Ar jūsu palīdzību es ieraudzīju Dievu, kas aizmirsa par manu neprātu un maniem apvainojumiem un mani uzņēma ar Tēva mīlestību.“ Tā savējiem rakstīja kāda satriekta dvēsele, atgriezusies Tēva mājās, divdesmitā gadsimta pazudušais dēls.

Tev ļoti grūti nācās likt pie malas un aizmirst savas nenozīmīgās raizītes, savus personiskos sapņus, kas bija nabadzīgi un mazskaitlīgi, taču dziļi iesakņojušies. – Turpretī tagad tu esi drošs, ka tavs sapnis un tavas rūpes ir tavi brāļi un vienīgi viņi, jo tuvākajā tu esi iemācījies atklāt Jēzu Kristu.

„Simtkārtīgi!“ … Kā tu atcerējies par šo Kunga solījumu pirms pāris dienām!

– Vari būt drošs, ka brālībā, kas tiek izdzīvota ar taviem apustulāta biedriem, tu sastapsies ar šo „simtkārtīgi“.