Numuru saraksts

Mēs nevaram paši sev slēpt, ka paliek vēl daudz darāmā. Kādu dienu, varbūt kontemplējot jau nobriedušo vārpu maigo viļņošanos, Jēzus saviem mācekļiem sacīja: Pļauja gan liela, bet strādnieku maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā! (Mt 9,37-38). Kā toreiz, tā arī tagad turpina trūkt strādnieku, kas piekrīt izciest dienas nastu un karstumu (Mt 20,12). Un, ja mēs, kas strādājam, neesam uzticīgi, notiks tas, ko raksta pravietis Joēls: Druvas ir nopostītas, tīrumi izskatās nožēlojami, labība ir pagalam, vīnakoki ir galīgi panīkuši, un ar eļļu ir gaužām bēdīgi. Nelaimīgi ir zemkopji, arī vīna dārznieki: viņi vaid un sūdzas skaļā balsī par zaudētiem kviešiem un miežiem, jo tīrumos nekāda raža nav sagaidāma (Jl 1,10-11).

Nav ražas, ja nav gatavības nesavtīgi pieņemt pastāvīgu darbu, kas var kļūt garš un nogurdinošs: apstrādāt zemi, sēt sēklu, rūpēties par laukiem, pļaut un kult… Dieva Valstība tiek celta vēsturē, laikā. Kungs mums visiem ir uzticējis šo uzdevumu, un neviens no mums nevar justies atbrīvots. Šodien, pielūdzot un uzlūkojot Kristu Euharistijā, domāsim par to, ka atpūtas brīdis vēl nav pienācis, ka diena turpinās.

Sakāmvārdu grāmatā ir sacīts, kas savu zemi kopj, tam maizes būs papilnam (Sak 12,11). Mēģināsim sev piemērot šo vārdu garīgo nozīmi: tas, kurš neapstrādā Dieva lauku, tas, kurš nav uzticīgs dievišķajai misijai atdot sevi citiem, viņiem palīdzot iepazīt Kristu, ar grūtībām varēs izprast to, kas ir euharistiskā Maize. Neviens nepiešķir nozīmi tam, kas viņam nav prasījis piepūli. Lai novērtētu un mīlētu Svēto Euharistiju, vajag noiet Kristus ceļu: būt par graudu, nomirt sev pašam, atdzimt pilnam dzīvības un nest augļus pārpilnībā - simts pret vienu! (sal. Mk 4,8).

Šis ceļš var tikt izteikts vienā vārdā - mīlēt. Mīlēt, tas nozīmē būt ar plašu sirdi, sajust apkārt esošo rūpes, prast piedot un saprast: ar Jēzu upurēt sevi visām dvēselēm. Ja mēs mīlēsim ar Kristus sirdi, mēs iemācīsimies kalpot un mēs skaidri un ar mīlestību aizstāvēsim patiesību. Lai mīlētu šādi, vajag, lai katrs no mums izravētu no savas personiskās dzīves visu, kas traucē Kristus dzīvei viņā: pieķeršanos savām ērtībām, egoisma kārdinājumu, tieksmi spīdēt. Tikai atkārtojot sevī šo Kristus Dzīvi, mēs varēsim to nodot tālāk citiem; tikai pieredzot labības grauda nāvi, mēs varēsim apstrādāt zemes dzīles, tās pārveidojot no iekšienes, tās darot auglīgas.

Pazīt Jēzus Kristus Sirdi

Es nevaru pretoties vēlmei jums atklāt kaut ko, kas man ir vienlīdz iemesls gan sāpēm, gan aktīvākai rīcībai: pārdomas par to, ka vēl aizvien ir daudz cilvēku, kas nepazīst Kristu, kam nav pat priekšnojautas par dziļo svētlaimi, kas mūs sagaida debesīs. Viņi staigā pa šo zemi kā akli, meklējot prieku, kam nezina īsto vārdu vai arī aizklīduši ceļos, kas viņus aizvien vairāk attālina no patiesas laimes. Cik labi var izprast to, ko varēja izjust apustulis Pāvils Troadā pavadītajā naktī, kad sapņos viņš redzēja parādību: Kāds vīrietis, maķedonietis, stāvēja un lūdza viņu, sacīdams: Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums! Bet kad viņš parādību bija redzējis, mēs – Pāvils un Timotejs – tūdaļ taisījāmies iet uz Maķedoniju, būdami pārliecināti, ka Dievs mūs sauc sludināt viņiem Evaņģēliju (Apd 16,9-10).

Vai arī jūs neizjūtat, ka Dievs mūs aicina, ka Viņš caur visu to, kas notiek mums apkārt, skubina sludināt Labo Vēsti par Jēzus atnākšanu? Bet dažreiz mēs, kristieši, liekam savam aicinājumam sarukt, mēs ieslīgstam virspusējībā, savu laiku pazaudējam strīdos un ķīviņos. Vai tad, kad runa ir par dažu cilvēku, un tas ir vēl briesmīgāk, liekulīgu sašutumu, raugoties uz to, kā viens vai otrs pa savam izdzīvo to vai citu ticības aspektu, tādu vai citādu dievbijības formu. Tad tā vietā, lai paši parādītu ceļu un censtos dzīvot, kā pašiem šķiet labāk, viņi pavada laiku, lai grautu un kritizētu. Protams, ka kristiešu dzīvē var būt un tiešām rodas trūkumi. Bet svarīgākais neesam mēs un mūsu vainas: vienīgais, kas patiešām ir svarīgs, ir Jēzus. Mums jārunā par Kristu, nevis par mums pašiem.

Tie ir dažādi komentāri par it kā krīzi šajā Jēzus Svētās Sirds godināšanā, kas manī izraisīja tikko izteiktās pārdomas. Šī krīze nemaz nepastāv; patiesā godināšana vienmēr bijusi un paliek dzīva attieksme, pilna ar cilvēcisku un pārdabisku nozīmi. Tās augļi vienmēr bijuši saldi: atgriezties, atdot sevi, pildīt Dieva gribu, mīlestības izgaismotam, iedziļināties Pestīšanas noslēpumos.

To pašu gan nevaru teikt par neiedarbīga sentimentālisma izpausmēm, kas ir diezgan daudzveidīgas un apvieno doktrinālu pamatu trūkumu ar pārmērīgumu dievbijības izpausmēs. Man arī ne īpaši patīk šīs manierīgās bildītes, šīs Svētās Sirds statujas, kas nespēj izraisīt patiesu godināšanu cilvēkiem ar veselo saprātu un kristiešu pārdabisko skatījumu. Bet tas nav pareizas loģikas pierādījums no dažām pārmērībām, kas izzudīs pašas no sevis, radīt doktrinālu vai teoloģisku problēmu.

Ja varam runāt par krīzi, tad tā dzimst cilvēku sirdīs, jo tās nespēj, vai nu aiz tuvredzības, vai egoisma, vai uzskatu šaurības, ieraudzīt mūsu Kunga Jēzus Kristus neizdibināmo mīlestību. Kopš tika ieviesti šodien svinamie svētki, Svētās Baznīcas liturģija pratusi piedāvāt patiesas dievbijības uzturu, Svētās Mises lasījumam izvēloties fragmentu no svētā Pāvila vēstules, kas, izejot no Jēzus Sirds pielūgšanas, mums piedāvā veselu kontemplatīvās dzīves programmu – pazīšanu un mīlestību, lūgšanu un dzīvi. Pats Dievs ar apustuļa lūpām mūs aicina doties pa šo ceļu: Lai jūsu sirdīs caur ticību mājotu Kristus, lai jūs būtu iesakņojušies un nostiprināti mīlestībā, lai jūs līdz ar visiem svētajiem spētu aptvert, kāds ir platums un garums, un augstums, un dziļums. Un pazītu Kristus mīlestību, kas pārspēj katru saprašanu, un tiktu piepildīti katrā Dieva pilnībā (Ef 3,17-19).

Šī Dieva pilnība mums ir atklāta un piešķirta Kristū, Kristus Mīlestībā, Kristus Sirdī. Jo tā ir Sirds Tam, kurā mājo miesā ietvertā Dievības pilnība (Kol 2,9). Lūk, kādēļ, ja mēs no skatiena izlaižam šo lielo Dieva nodomu – ar Iemiesošanos, Atpestīšanu un Vasarsvētkiem pasaulē ieviesto mīlestības straumi – mēs vairs nesapratīsim Jēzus Sirds smalkjūtību.

Patiesā Kristus Sirds godināšana

Paturēsim prātā bagātību, ko sevī ietver šie vārdi: Vissvētā Jēzus Sirds. Kad runājam par cilvēka sirdi, mēs norādām ne tikai uz sajūtām, mēs atsaucamies uz visu cilvēku, kurš mīl un veido attiecības ar citiem. Un cilvēku vārdos, ko izmanto Svētie Raksti, lai mēs varētu izprast dievišķos noslēpumus, sirds tiek uzskatīta par domu, vārdu un darbu kopsavilkumu un avotu, izpausmi un galīgo pamatu. Un arī šodien mēs sakām – cilvēks ir tik vērts, cik vērta ir viņa sirds.

No sirds nāk prieks: mana sirds ir līksma par Tavu palīdzību (Ps 12,6); nožēla: mana sirds manās miesās ir kā izkusis vasks (Ps 21,15); Dieva slavēšana: Mana sirds izplūst košos vārdos (Ps 44,2); gatavība ieklausīties Kungā: Mana sirds ir droša, ak Dievs, mana sirds ir droša (Ps 56,8); mīlestības uzturēts nomods: Es guļu, bet mana sirds ir nomodā (Dz 5,2). Un tik pat daudz bijāšanas, kā šaubu: Lai jūsu sirdis nebīstas! Jūs ticat Dievam, ticiet arī Man! (Jņ 14,1).

Sirds ne tikai izjūt lietas, tā zina, tā saprot. Tajā ir ielikts Dieva likums (sal. Ps 39,9), sirdī tas paliek ierakstīts (sal. Sak 7,3). Raksti vēl piebilst: Jo no sirds pārpilnības runā mute (Mt 12,34). Un dažiem Rakstu mācītājiem Kungs pārmet: Ko jūs domājat ļaunu savās sirdīs? (Mt 9,4). Un lai uzskaitītu grēkus, uz ko ir spējīgs cilvēks, Viņš apliecina: Jo no sirds iziet ļaunās domas, slepkavība, laulības pārkāpšana un nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi (Mt 15,19).

Kad Svētie Raksti runā par sirdi, tās nav garāmejošas sajūtas, kas izraisa emocijas vai asaras. Par sirdi runā, lai apzīmētu cilvēku kā tādu, kas, kā pats Jēzus teica, pilnībā – miesā un dvēselē – ir vērsts uz to, ko viņš uzskata par savu labumu: jo kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds (Mt 6,21).

Tādēļ tagad, runājot par Jēzus Sirdi, mēs izpaužam pārliecību par Dieva mīlestību un Viņa pašatdeves patiesību mūsu labā. Ieteikums godināt Vissvētāko Sirdi nozīmē ieteikt ar visu, kas mēs esam – dvēseli, izjūtām, domām, vārdiem, darbiem, bēdām un priekiem – virzīties pie Jēzus, visa Jēzus.

Patiesā Jēzus Sirds godināšana nozīmē pazīt Dievu, pazīt pašiem sevi, raudzīties uz Jēzu, vērsties pie Viņa, kurš mūs iedrošina, māca un mūs vada. Šo godināšanu virspusīgi izdzīvo tikai cilvēks, kurš, nebūdams spējīgs uz patiesu cilvēciskumu, nespēj sasniegt Iemiesotā Dieva realitāti.

Ja mēs nemācamies no Jēzus, mēs nekad nemīlēsim. Ja mēs domāsim, kā daži, ka paturēt tīru un Dieva cienīgu sirdi nozīmē to pasargāt, neinficēt kontaktā ar cilvēciskām izjūtām, loģiski iznāks, ka mēs būsim nejūtīgi pret citu sāpēm. Mēs būsim spējīgi vairs tikai uz oficiālu mīlestību, sausu, bez dvēseles un nevis uz patiesu Jēzus Kristus mīlestību, kas ir cilvēcisks maigums un sirsnība. To sakot, es nevēlos darīt ticamas melīgas teorijas, kas reāli ir skumjš attaisnojums, lai novirzītu sirdis no Dieva un vestu uz pazušanas briesmām.

Šodienas svētkos mums jāprasa Kungam, lai Viņš mums piešķirtu labu sirdi, spējīgu just sevī pamostamies līdzjūtību pret cilvēku sāpēm, spējīgu saprast, ka, lai palīdzētu pret mokām, kas uzbrūk un bieži nomāc šīs pasaules dvēseles, īstais mierinājums ir mīlestība, tuvākmīlestība - visi pārējie mierinājumi palīdz tikai ar mirkļa izklaidi, vēlāk atstājot vienīgi rūgtumu un bezcerību.

Ja mēs vēlamies palīdzēt citiem, mums viņi jāmīl, un es uzsveru - ar saprotošu mīlestību, ar sevis atdošanu, ar sirsnību un brīvprātīgu pazemību. Tad mēs sapratīsim, kādēļ Kungs vēlējās apkopot visu Likumu šajā dubultajā bauslī, kas patiesībā veido vienu vienīgu: mīlestība uz Dievu un mīlestība uz tuvāko, no visas savas sirds (sal. Mt 22,40).

Jūs varbūt tagad domāsiet, ka itin bieži mēs, kristieši – nevis citi, bet tu un es – mēs piemirstam viselementārākās šī pienākuma izpausmes. Jūs varbūt domājiet par tik daudzām netaisnībām, kam netiek sniegts nekāds mierinājums, par tām nelikumībām, kas paliek nesodītas, par netaisnību, kas pāriet no paaudzes paaudzē un kur neviens nedomā, kā uzsākt ceļu, kas radikāli to risinātu.

Es jums nevaru piedāvāt kādu konkrētu veidu, kā atrisināt šīs problēmas, un patiesībā man tas arī nav jādara. Bet kā Kristus priesterim man ir pienākums jums atgādināt, ko saka Svētie Raksti. Meditējiet Pastarās tiesas ainu, ko pats Jēzus ir aprakstījis: Tad Viņš sacīs arī tiem, kas pa kreisi: Ejiet prom no manis jūs, nolādētie, mūžīgajā ugunī, kas ir sagatavota velnam un tā eņģeļiem! Jo es biju izsalcis, un jūs mani nepaēdinājāt; es biju izslāpis, un jūs man nedevāt dzert. Es biju svešinieks, un jūs mani nepieņēmāt; biju kails, un jūs mani neapģērbāt; es biju slims un biju cietumā, bet jūs mani neapmeklējāt (Mt 25,41-43).

Cilvēks vai sabiedrība, kas paliek pasīva bēdu vai netaisnību priekšā, kas nemēģina tās atvieglot, nav Kristus Sirds mīlestības līmenī. Kristiešiem – paturot visplašāko brīvību izsvērt un likt lietā dažādus risinājumus, vadoties no likumīga plurālisma – jāpatur kopīga vēlme kalpot cilvēcei. Ja ne, viņu kristietība nebūs Jēzus Vārds un Dzīvība: tā būs pārģērbšanās, maskarāde Dieva un cilvēku priekšā.

Valstība dvēselē

Cik tu esi liels, ak, mūsu Kungs un mūsu Dievs! Tu piešķir mūsu dzīvei pārdabisko jēgu un dievišķo iedarbīgumu. Pateicoties Tev, mīlestība uz tavu Dēlu mums liek atkārtot ar visu mūsu būtnes spēku, ar mūsu dvēseli un mūsu miesu: opportet illum regnare! – pat ja vienlaicīgi atskan mūsu vājības dzejoļi, jo, kā Tu zini, mēs esam radības (un vēl kādas radības!), kurām ne tikai kājas (Dan 2,33), bet arī sirds un galva ir no māla. Dievišķā veidā mēs jūsmosim vienīgi par Tevi.

Kristum vispirms jāvalda mūsu dvēselē. Bet ko mēs varētu Viņam atbildēt, ja Viņš mums jautātu: un tu, kā tu man ļauj valdīt tevī? Es Viņam atbildētu, ka, lai Viņš valdītu manī, man vajadzīga Viņa žēlastība lielā daudzumā. Tas ir vienīgais līdzeklis, lai viss - mazākais sirds puksts, mazākā dvesma, niecīgākais skatiens, nesvarīgākais vārds, visvienkāršākā sajūta, tiktu pārveidots par kādu hozanna manam Kristum Karalim.

Ja mēs gribam, lai Kristus valda, mums jārīkojas atbilstoši un jāsāk Viņam dāvāt savu sirdi. Ja mēs tā nerīkojamies, runāšana par Kristus karaļvaru būtu tikai tukšs, nekristīgs troksnis, tikai neesošas ticības ārējā izpausme, tikai Dieva vārda melīga izmantošana cilvēciskām darbībām.

Ja nosacījums tam, lai Jēzus valda tavā dvēselē un manējā, būtu tas, ka Viņam jāatrod mūsos pilnīgu mājvietu, mums būtu iemesls krist bezcerībā. Bet nebīsties, Sionas meita, lūk, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams ēzelienes kumeļā (Jņ 12,15). Redziet, ar kādu nabaga dzīvnieku troņa vietā Jēzus samierinājās. Es nezinu, kā ir ar jums, bet mani personiski nepazemo tas, ka es sevi atzīstu esam ēzelis Kunga acīs: es biju kā bezprāta kustonis Tavā priekšā. Bet pie Tevis es palieku vienmēr, Tu mani turi pie manas labās rokas (Ps 72,23-24), tu mani vadi aiz apaušiem.

Tagad, kad paliek jau tik maz ēzeļu, apceriet, kādas ir ēzeļa raksturīgās īpašības - ne tās, kas piemīt vecam, ietiepīgam ēzelim, kas neaizmirst pārestības un atriebjas ar kādu negaidītu spērienu, bet gan tās, kas piemīt jaunam ēzelim, kam ausis paceltas kā antenas, kas taupa barību, neatlaidīgi strādā un rikšo naski un naigi. Protams, ir simtiem skaistāku, veiklāku un nežēlīgāku dzīvnieku, bet Kristus to izvēlējās, lai sevi stādītu priekšā kā karali tautai, kas Viņu skaļi sveica, jo Jēzus nezina, ko darīt ar aprēķina pilno viltību, ledaino siržu nežēlību, skaistumu, kas mirdz, bet ir tikai šķietams. Mūsu Kungs mīl jaunas sirds prieku, vienkāršu gaitu, noteiktu balsi, skaidru skatienu, ausi, kas uzmanīgi ieklausās Viņa sirsnīgajos vārdos. Tā Viņš valda dvēselēs.