Numuru saraksts

Un, lūk, līdzās Austrumu gudrajiem arī mēs dāvājam mirres, tas ir, nepieciešamo kristīgās dzīves upuri. Mirres mums atsauc atmiņā Kunga ciešanas: pie krusta Viņam dod dzert mirres kopā ar vīnu (sal. Mk 15,23), un ar mirrēm iesvaida Viņa miesas apbedīšanai (sal. Jņ 19,39). Taču nedomājiet, ka pārdomas par upura un mortifikācijas nepieciešamību varētu dot skumju pieskaņu tam svētku priekam, ko mēs šodien svinam.

Mortifikācija nav ne pesimisms, ne rūgtums. Mortifikācijai nav vērtības bez mīlestības: tādēļ mums jāatrod mortifikācijas formas, kas, mums ļaujot valdīt pār šīs zemes lietām, nenomoka tos, kas dzīvo mums līdzās. Kristietis nevar būt ne bende, ne nožēlojams cilvēks; viņš ir cilvēks, kas spēj mīlēt darbos, kas pierāda savu mīlestību sāpju pārbaudes akmenī.

Bet es vēlreiz piebilstu, ka mortifikācija parasti nevar attiekties uz lielu atteikšanos, kas cita starpā pastāv reti. Runa vispirms ir par mazām cīņām: uzsmaidīt tam, kas mūs traucē, atteikt mūsu miesai nevajadzīgu labumu kaprīzes, pierast ieklausīties citos, lietderīgi izmantot laiku, ko Dievs mums devis, un vēl daudz citu šķietami nenozīmīgu sīkumu, kas ikdienu atrodas tad, kad mēs tos nemeklējam, – nepatikšanas, grūtības, skumjas.

Mīlestības darbi vienmēr ir lieli, pat ja tie attiecas uz lietām, kurām šķietami nav lielas nozīmes. Dievs pietuvojās mums, cilvēkiem, nabaga radībām. Viņš mums pateica, ka Viņš mūs mīl: Deliciae meae esse cum filiis hominum (Sak 8,31). – mans prieks ir būt starp cilvēku bērniem. Kungs mums māca, ka it visam ir nozīme: gan darbiem, ko mūsu cilvēciskais skatiens liek uzskatīt par lieliem, gan arī tiem, ko uzskatām par neciliem. Nekas neiet zudumā. Dievs nevienu cilvēku nenicina. Visi cilvēki sava aicinājuma īstenošanā – vai tas būtu viņu ģimenē, viņu profesijā vai viņu amatā, pildot savus pilsoņa pienākumus vai īstenojot savas tiesības, – ir aicināti būt klātesoši debesu Valstībā.

To mums māca svētā Jāzepa dzīve: šī vienkāršā, parastā, ikdienišķā dzīve, ko veido arvien līdzīgi darba gadi, cilvēciski spriežot, vienmuļas dienas, kas seko viena otrai. Meditējot par svētā Jāzepa personību, es to bieži esmu pārdomājis, un tas ir viens no iemesliem, kādēļ es pret viņu izjūtu īpašu godbijību.

Kad 1962. gada 8. decembrī pirmās Vatikāna II koncila sesijas noslēgumā Svētais Tēvs Jānis XXIII paziņoja, ka Mises kanonā tiks pieminēts svētais Jāzeps, kāda ļoti augsti stāvoša Baznīcas persona man tūlīt piezvanīja, lai pateiktu: Rallegramenti! Apsveicu! Uzzinot šo jaunumu, es uzreiz iedomājos par jums un par prieku, ko tas jums sniegs. Un tā bija taisnība: jo Koncila asamblejā, kas pārstāv visu Baznīcu, sapulcinātu Svētajā Garā, tika pasludināta svētā Jāzepa dzīves neizmērojamā pārdabiskā vērtība, vienkāršas, Dieva klātbūtnē pilnīgā dievišķās gribas piepildīšanā izdzīvotas darba dzīves vērtība.

Bet mums uzglūn kāds ļoti spēcīgs ienaidnieks, kurš pretojas mūsu vēlmei pilnībā izdzīvot Kristus mācību. Tā ir iedomība, kas pieaug, kad aiz neveiksmēm un sakāvēm necenšamies atklāt Kunga labvēlīgo un žēlsirdīgo roku. Tad dvēseli piepilda mijkrēslis, skumja tumsa, un tā domā, ka ir pazudusi. Mūsu iztēle rada nepastāvošus šķēršļus, kas izzustu tiklīdz mēs uz tiem paraudzītos kaut ar nelielu pazemību. Pakļaujoties šai iedomībai un iztēlei, dvēsele dažreiz tiek ievesta mokpilnās ciešanās; tomēr Kristus tur nav, jo tur, kur ir Kungs, valda miers un prieks, pat ja dvēsele ir it kā nobrāzta un tumsas apņemta.

Vēl kāds cits mūsu svētdarīšanas divkosīgs ienaidnieks ir uzskats, ka šī iekšējā cīņa jāizcīna pret ārkārtējiem apstākļiem, pret uguni spļaujošiem pūķiem. Tas ir cits veids, kā izpaužas lepnība. Mēs gan vēlamies cīņu, bet svinīgu: trompetes skaņu un karogu vicināšanas pavadītu.

Mums jābūt pārliecinātiem, ka klints lielākais ienaidnieks nav ne kaplis, ne cirvis, nedz arī kāda cita, vienalga cik spēcīga, darbarīka sitiens, bet gan ūdens strūkliņa, kas lāsi pēc lāses iekļūst klints spraugās, līdz sagrauj tās struktūru. Kristieša lielākās briesmas ir nolaidība cīņā ar šīm sīkajām sadursmēm, kas maz pamazām saēd dvēseli, to atstājot ļenganu, trauslu, vienaldzīgu un nejūtīgu pret dievišķajiem aicinājumiem.

Ieklausīsimies Kungā: kas uzticīgs vismazākās lietās, tas uzticīgs arī lielās, un kas ir netaisns vismazākās lietās, tas arī netaisns lielās (Lk 16,10). Tas ir tā, it kā viņš mums atgādinātu: katru brīdi cīnies šajos, tavās acīs varbūt nesvarīgajos sīkumos, bet kas manās acīs ir lieli; precīzi izpildi savus pienākumus; pat ja tu ciet, smaidi tam, kam nepieciešams tavs smaids; bez nožēlas velti vajadzīgo laiku lūgšanai; steidzies palīgā tam, kurš tevi meklē; esi taisnīgs, pārspējot taisnību ar mīlestības žēlastību.

Savā iekšienē mēs izjutīsim šos un daudzus citus pamudinājumus. Šis klusais ieteikums liek mums turpināt vingrināšanos šajā pārdabiskajā sportā – cīņā pašiem pret sevi. Lai Dieva gaisma mūs apgaismo, lai mēs saredzētu šos brīdinājumus. Lai Viņš mums palīdz cīnīties, lai Viņš ir klātesošs uzvarā, lai Viņš nepamet mūs kritiena brīdī, tad mēs vienmēr varēsim piecelties un turpināt cīņu.

Mēs nevaram apstāties. Kungs mums prasa aizvien ātrāku, aizvien dziļāku, aizvien plašāku cīņu. Mēs esam spiesti pārspēt sevi, jo šajās sacensībās mūsu vienīgais mērķis ir iekļūšana debesu godībā. Un ja mēs tur nenonāksim, tad esam veltīgi cīnījušies.

Daži varbūt vaicās, kā, kādā veidā viņi var šo Kristus pazīšanu nodot citiem. Es pateikšu: ar dabiskumu, ar vienkāršību, dzīvojot pasaulē tieši tā, kā jūs to darāt, nodevušies savai profesijai un rūpēm par ģimeni, līdzdarbojoties visās cēlajās cilvēku ilgās, cienot ikviena cilvēka likumīgo brīvību.

Lūk, jau gandrīz trīsdesmit gadi, kā Kungs manā sirdī ielika dedzīgo vēlmi šo mācību darīt saprotamu cilvēkiem ar visdažādāko dzīvesveidu, situāciju un nodarbošanos.- ikdienas dzīve var būt svēta un piepildīta ar Dievu, Kungs mūs aicina svētdarīt mūsu ikdienas darbus, jo arī tajā atrodama kristīgā pilnība. Padomāsim par to vēlreiz, kamēr kontemplējam Dievmātes dzīvi.

Neaizmirsīsim, ka gandrīz visas viņas izdzīvotās dienas šeit virs zemes aizritēja līdzīgā veidā kā miljoniem citu sieviešu dienas, kas pašas nododas rūpēm par ģimeni, savu bērnu audzināšanai, ģimenes pavarda darbiem. Marija visu līdz pat mazākajam sīkumam svētdarīja, visu, ko citi kļūdaini uzskata par nenozīmīgu un nevērtīgu - ikdienas darbu, uzmanību pret tiem cilvēkiem, ko mīlam, sarunas vai vecāku un draugu apciemojumus. Svētīgā ikdienas dzīve, kas var būt tik ļoti pilna ar Dieva mīlestību!

Jo, lūk, kas izskaidro Marijas dzīvi - viņas mīlestība. Tā ir mīlestība, kas iet līdz galam, līdz pilnīgai sevis aizmiršanai, apmierināta atrasties tur, kur viņa ir, tur, kur Dievs viņu vēlējās, pilnībā piepildot dievišķo gribu. Tādēļ pat visnenozīmīgākā viņas rīcība nekad nav banāla, bet tieši pretēji, atklājas satura pilna. Marija, mūsu Māte, mums ir piemērs un ceļš. Mums jāmēģina būt kā viņai, tieši tajos konkrētajos apstākļos, kādos Dievs ir vēlējies, lai mēs dzīvojam.

Tā rīkojoties, mēs apkārtējiem sniedzam liecību par vienkāršu un normālu dzīvi, ar visiem cilvēka dabai raksturīgajiem ierobežojumiem un trūkumiem, bet konsekventu dzīvi. Un, redzot, ka mēs esam viņu līdzinieki visās lietās, citi vēlēsies mums jautāt: „Kā izskaidrojams jūsu prieks? No kurienes jums spēks, lai cīnītos ar egoismu un tieksmi uz ērtībām? Kas jums iemāca šo izpratni, šo atklātības pilno saskaņu, šo kalpošanas garu un sevis atdevi citiem?”

Tas tad arī ir brīdis, lai viņiem atklātu kristīgās dzīves dievišķo noslēpumu, viņiem stāstītu par Dievu, Kristu, Svēto Garu, Mariju. Šis ir brīdis, lai ar mūsu nabaga vārdiem nodotu tālāk Dieva mīlestības neprātu, ko žēlastība ielējusi mūsu sirdīs.