Numuru saraksts

Īstais brīdis

Exhortamur ne in vacuum gratiam Dei recipiatis (2 Kor 6,1 (apustuļa Pāvila vēstules lasījums Misē)). Mēs uzmundrinām jūs, lai jūs Dieva žēlastību nesaņemtu veltīgi. Patiešām, Gavēņa laikā dievišķā žēlastība varēs piepildīt mūsu dvēseles, ja vien mēs tai neaizvērsim savu sirdi. Mums jāpierāda šie labie nodomi, vēlme sevi patiesi pārveidot un nespēlēties ar Kunga žēlastību.

Man nepatīk daudz runāt par bailēm, jo kristieti vada Dieva mīlestība, kas mums atklājusies Kristū un mums māca mīlēt visus cilvēkus un visu radību; bet mums jārunā par atbildību, par nopietnību. Apustulis Pāvils mums saka: Nepievilieties, Dievs nedod sevi izsmiet (Gal 6,7).

Vajag izlemt. Nedrīkst dzīvot ar divām aizdegtām svecēm, kas, kā saka spāņu tautas paruna, ir ikvienam cilvēkam: viena domāta svētajam Miķelim, otra – velnam. Velna sveci vajag izdzēst. Mūsu dzīvei pilnībā jāsadeg, kalpojot Kungam. Ja mūsu ilgas pēc svētuma ir patiesas, ja mēs esam pietiekami paļāvīgi, lai atdotos Dieva rokās, viss būs labi. Jo Viņš no savas puses vienmēr ir gatavs mums dot savu žēlastību un jo īpaši tagad – jaunas atgriešanās un mūsu, kristiešu, dzīves uzlabošanās žēlastību.

Mēs nevaram uzskatīt Gavēni par vienkāršu periodu, liturģiskā gada ciklisku atkārtošanos. Šis brīdis ir īpašs, tā ir dievišķā palīdzība, kas jāpieņem. Jēzus mums iet garām un šodien, jau tagad, sagaida no mums lielas pārmaiņas.

Ecce nunc tempus acceptabile, ecce nunc dies salutis (2 Kor 6,2 (apustuļa Pāvila vēstules lasījums Misē)). Lūk, tagad ir īstais brīdis, kas var kļūt par pestīšanas dienu. Mēs atkal dzirdam Labo ganu svilpjam un Viņa sirsnīgo saucienu: Ego vocavi te nomine tuo (Is 43,1). Viņš mūs katru sauc vārdā, ar to pašu mīļvārdiņu, ar kādu mūs sauc tie, kas mūs mīl. Nav tādu vārdu, kas spētu izteikt Jēzus maigumu pret mums.

Pārdomājiet ar mani šo Dieva mīlestības brīnumu: Dievs nāk mums pretī, Viņš gaida, Viņš nostājas ceļa malā, lai mēs nevarētu Viņu neieraudzīt. Viņš mūs sauc personīgi, runājot ar mums par mūsu lietām, kas ir arī Viņa lietas, aicinot mūsu sirdsapziņu uz iekšēju nožēlu, darot to dāsnu un ieliekot mūsu dvēselēs karstu vēlmi būt uzticīgiem, lai mēs varētu saukties par Viņa mācekļiem. Pietiek tikai uztvert šos iekšējos žēlastības aicinājumus, bieži vien tas ir mīlošs pārmetums, lai mēs saprastu, ka Viņš mūs nav aizmirsis, Viņš, kuru visu šo laiku savas paša vainas dēļ nebijām ieraudzījuši. Kristus mūs mīl ar visu neizsmeļamo maigumu, kas atrodas Viņa – Dieva – Sirdī.

Redziet, kā Viņš uzsver: Žēlastības laikā es tevi paklausīju, un pestīšanas dienā es tev palīdzēju (2 Kor 6,2 (apustuļa Pāvila vēstules lasījums Misē)). Tā kā Viņš tev apsola godību, savu mīlestību un Tev to dod vajadzīgajā brīdī, un tevi aicina, tad ko tu Viņam, Kungam, dosi? Kā tu atbildēsi un arī kā es atbildēšu šai mums garām ejošā Jēzus mīlestībai?

Ecce nunc dies salutis, lūk, mūsu priekšā šī pestīšanas diena. Labā gana sauciens ir nonācis līdz mums: Ego vocavi te nomine tuo – es tevi saucu tavā vārdā. Ir jāatbild, jo mīlestība jāatmaksā ar mīlestību, viņam sakot: Ecce ego quia vocasti me (1 Sam 3,5). – tu mani sauci, lūk, es esmu. Es esmu nolēmis nelaist garām šo Gavēņa laiku, neatstājot pēdas, kā ūdens, plūstot pāri akmenim. Es ļaušu sevi caurstrāvot, pārveidot; es atgriezīšos, es no jauna pievērsīšos Kungam, Viņu mīlot tā, kā Viņš vēlas tikt mīlēts.

Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta (Mt 22,37). Kas paliek tavā sirdī, kas vēl tev liek mīlēt sevi pašu? – komentē svētais Augustīns. Kas paliek tavā dvēselē un tavā prātā? Viņš ir teicis, „Ex toto”. Totum exigit te, qui fecit te; (Sv. Augustīns, Sermo 34, 4, 7 (PL 38,212)). tas, kurš tevi radīja, pieprasa tevi pilnībā.

Kvieši un nezāle

Ne no savām paša idejām, bet ar Kristus mācības palīdzību es jums ieskicēju kristieša ideālu ceļu. Jūs piekritīsit, ka tas ir augsts, cēls un pievilcīgs. Bet varbūt kāds no jums sev vaicā: vai gan ir iespējams tā dzīvot mūsdienu sabiedrībā?

Ir skaidrs, ka Kungs mūs aicina brīdī, kad daudz tiek runāts par mieru, kaut gan tā nav ne dvēselēs, ne iestādēs, ne sabiedriskajā dzīvē, ne starp tautām. Tiek nemitīgi runāts par vienlīdzību un demokrātiju, kaut gan kastas – aizslēgtas un nepieejamas – ir papilnam. Kungs mūs aicina laikmetā, kad sludina izpratni, kaut gan tā izceļas tieši ar to, ka tās nav, pat vislabāko nodomu vadītos cilvēkos, kuri vēlas dzīvot tuvākmīlestībā, jo – un tas nebūtu jāaizmirst – mīlestība vairāk sastāv no izpratnes nekā no došanas.

Mēs ejam cauri laikam, kurā fanātiķi un nelokāmi ļaudis – nespējīgi pieņemt arī cita motivāciju – apbruņojas, par vardarbīgiem un agresīviem dēvējot savus pašu upurus. Visbeidzot mēs esam aicināti dzīvot laikmetā, kad daudz tiek spriedelēts par vienotību, kaut gan varbūt grūti iedomāties, ka varētu pieciest lielāku sašķelšanos pat starp pašiem katoļiem, nemaz nerunājot par cilvēkiem vispār. Es nekad nerunāju par politiku, jo tas nav mans uzdevums. Lai es kā priesteris aprakstītu pašreizējās pasaules stāvokli, man pietiek vien no jauna padomāt par Kunga līdzību par kviešiem un nezāli: Debesvalstība pielīdzināma cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā. Bet kamēr ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli starp kviešiem, un aizgāja (Mt 13,24-25). Viss ir skaidrs: lauks ir auglīgs un sēkla laba. Lauka saimnieks svieda sēklu sēšanai īstajā brīdi un ar lielu meistarību. Un lai aizsargātu jauno sēju, viņš nolika sargus. Ja parādās nezāle, tas nozīmē, ka nav sekojusi atbilde, jo cilvēki, – īpaši jau kristieši – iemiga, ļaujot ienaidniekam tuvoties.

Kad bezatbildīgie kalpi Kungam vaicā, kādēļ viņa laukā izaugusi nezāle, atbilde ir pašsaprotama: inimicus homo hoc fecit (Mt 13,28). To darīja ienaidnieks! Mums, kristiešiem, bija jāpaliek modriem, lai viss labais, ko Radītājs ielicis pasaulē, attīstītos kalpojumā patiesībai un labajam, bet mēs iemigām. Kāds skumjš slinkums ir šāds miegs laikā, kad ienaidnieks un viņa kalpotāji nemitīgi darbojas. Redziet, kā tagad nezāle ir izaugusi, kāds visapkārt bagātīgs sējums!

Man nav nelaimes vēstītāja aicinājuma. Un es nevēlos, lai no manis sacītā jums rastos skumja un bezcerīga aina. Es nesākšu sūkstīties par laiku, kurā, pateicoties Dieva apredzībai, mēs dzīvojam. Mēs mīlam mūsu laikmetu, jo tā ir vieta, kurā mums jāsasniedz savs svētums. Mēs nepieņemam vientiesīgu un neauglīgu nostaļģiju, jo pasaule nekad nav bijusi labāka. No paša sākuma, no Baznīcas šūpuļa, kad vēl pirmo divpadsmit mācekļu sludināšana skanēja, jau izcēlās niknas vajāšanas, radās herēzijas, izplatījās meli un plosījās naids.

Bet arī nebūtu loģiski noliegt, ka izskatās – ļaunums ir gājis plašumā. Uz šī Dieva lauka, kas ir mūsu Zeme, Kristus mantojums, izaugusi nezāle. Ne jau nedaudz nezāļu, bet kupli sazēlusi nezāle! Mēs nevaram ļaut, lai mūs pieviļ mīts par pastāvīgu un neatgriezenisku progresu. Pareizi ievirzīts progress ir labs un Dieva gribēts. Bet tas, par ko visbiežāk runā, ir viltus progress, kas padara aklus tik daudzus cilvēkus, jo itin bieži mēs vairs neapzināmies, ka dažās jomās cilvēce atkāpjas un zaudē to, ko jau bija sasniegusi.

Es atkārtoju – Kungs mums pasauli ir devis mantojumā. Un mūsu dvēselei un prātam ir jābūt nomodā. Mums jābūt reālistiem, bez noslieces neticēt saviem spēkiem. Vienīgi nocietinājusies sirdsapziņa, vienīgi rutīnas radīts nejūtīgums un frivola vieglprātība, var likt raudzīties uz pasauli tajā neredzot slikto, apvainojumu Dievam, un dažreiz arī dvēselēm nodarītu nelabojamu ļaunumu. Mums jābūt optimistiem, bet ar tādu optimismu, kas rodas no ticības Dieva varenībai – Dieva, kurš nezaudē savas kaujas. Ar tādu optimismu, kas nenāk ne no cilvēciskas apmierinātības, ne no muļķīga un pašpaļāvīga gandarījuma.