Numuru saraksts

Domājot par to, man nāk prātā kāda spāņu literatūras zelta laikmeta autora sapnis. Visticamāk daži no jums ir mani jau dzirdējuši to pieminam citās meditācijās. Šajā sapnī rakstnieks savā priekšā redz paveramies divus ceļus. Viens no tiem ir plats un līdzens, pa to ir viegli ceļot, tam līdzās ir daudz ērtu iebraucamo vietu, tavernu, kā arī citu baudas un izpriecu vietu. Pa šo ceļu plūst lieli ļaužu pūļi — gan jāšus, gan braucot karietēs; šo gājienu pavada mūzika un neprātīgu smieklu kņada. Rakstnieks redz neskaitāmus cilvēkus, kurus ir apskurbinājis prieks, kas gan ir ātri vien gaistošs un virspusējs, jo ceļa galā viņus gaida bezgala dziļš bezdibenis. Tas ir ceļš, kuru izvēlas pasaulīgi domājoši ļaudis, kas vienmēr meklē materiālo labklājību, dižojoties ar laimi, kuras tiem patiesībā nemaz nav, un neremdināmi alkstot pēc visādām ērtībām un izpriecām… Viņus šausmina doma par ciešanām, pašaizliedzību vai upuri. Viņi nevēlas neko zināt par Kristus Krustu, uzskatot to par pilnīgu neprātu. Taču patiesībā neprātīgi ir viņi paši — skaudības, negausības un juteklības vergi. Galu galā viņi cieš daudz vairāk un pārāk vēlu saprot, ka ir izšķieduši gan savu laicīgo, gan mūžīgo laimi apmaiņā pret bezvērtīgiem niekiem. Mūsu Kungs mūs brīdina par to: „Jo, kas grib savu dzīvību glābt, tas to pazaudēs; bet kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, tas to iegūs. Jo ko tas līdz cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet savā dvēselē cietīs zaudējumu?“ (Mt 16, 24-25)

Šajā sapnī ir vēl otrs ceļš, kas ved citā virzienā. Tas ir tik stāvs un šaurs, ka to nevar veikt zirga mugurā. Visi, kas pa to dodas, iet kājām, varbūt pat metot līkločus, lai tiktu uz priekšu; ar gaišām sejām, minot kājām dzeloņus un mēģinot neapdauzīt kājas pret klinšakmeņiem. Ik pa laikam ērkšķaini krūmi plosa viņu drēbes un savaino viņu miesu. Taču šī ceļa galā viņus sagaida ziedošs dārzs, mūžīgā svētlaime, Debesis. Šis ir svēto dvēseļu ceļš, kas sevi pazemina un Kristus mīlestības dēļ priecīgi uzupurējas citu labā. Tas ir ceļš tiem, kuri nebaidās kāpt kalnup; kuri ar mīlestību nes savu krustu, lai cik arī smags tas būtu. Viņi zina — ja arī tā smagums viņus uz brīdi nospiedīs pie zemes, viņi spēs atkal piecelties un turpināt kāpt augšup, jo viņu spēks ir Kristus.

Vai gan ir svarīgi, ka uz ceļa paklūpam, ja mūsu kritiena sāpēs rodam spēku, lai atkal pieceltos un dotos uz priekšu ar jaunu sparu? Nekad neaizmirstiet, ka būt par svēto nenozīmē nekad nepakrist, bet gan pēc kritiena spēt atkal piecelties — pazemīgi un ar svētu neatlaidību. Sakāmvārdu grāmata taču māca, ka taisnīgs cilvēks krīt septiņas reizes dienā. (sal. Sak 24, 16) Tev un man, kas esam vien nabaga radības, nevajadzētu justies pārsteigtiem, nedz arī zaudēt dūšu, saskaroties ar pašu trūkumiem un kritieniem. Mēs vienmēr spēsim iet uz priekšu, ja vien spēku meklēsim Viņā, kurš mums devis šo apsolījumu: „Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti! Es jūs atspirdzināšu.“ (Mt 11, 28) Paldies Tev, Kungs, quia tu es, Deus, fortitudo mea (Ps 43, 2) — mans stiprais Dievs, kas sargā, jo Tu — vienīgi Tu, mans Dievs, vienmēr esi mans stiprums, mans patvērums un mans atbalsts.

Ja iekšējā dzīvē patiešām vēlies tikt uz priekšu, esi pazemīgs. Pastāvīgi un ar paļāvību vērsies pēc palīdzības pie mūsu Kunga un Viņa svētās Mātes, kas ir arī tava Māte.

Nav svarīgi, cik ļoti tev varbūt vēl sāp iepriekšējā kritienā iegūtā, vēl asiņojošā brūce. No jauna apskauj krustu un mierīgi saki: ar Tavu palīdzību, Kungs, es cīnīšos, lai neapstātos. Es uzticīgi atbildēšu Tavām iedvesmām. Es nebaidīšos no stāvām klintīm un no sava ikdienas darba šķietamās vienmuļības, nedz arī no dzelkšņiem un ļodzīgiem akmeņiem, kas ir uz ceļa. Es esmu drošs, ka mani uztur Tava žēlastība un, ka ceļa beigās es atradīšu mūžīgo svētlaimi, prieku un mīlestību mūžīgi mūžos.

Vēlāk tajā pašā sapnī mūsu rakstnieks atklāja vēl vienu — trešo ceļu. Arī tas bija šaurs un, tāpat kā otrais, — kraujš un nelīdzens. Pa to ejošie likās svinīgi un majestātiski panesam neskaitāmās ceļa grūtības. Tomēr galu galā viņi nonāca pie tās pašas briesmīgās kraujas, uz kuru veda pirmais ceļš. Šis trešais ir liekuļu ceļš; pa to iet cilvēki, kuriem trūkst nodoma taisnīguma, kuri rīkojas viltus dedzības — nepareizas centības mudināti, un kuri izkropļo dievišķos darbus, saindējot tos ar savām savtīgajām un pasaulīgajām interesēm. „Tas ir neprāts — uzņemties grūtu un sarežģītu uzdevumu vienīgi tādēļ, lai saņemtu citu cilvēku apbrīnu; pielikt milzu pūles, lai ievērotu Dieva baušļus, alkstot vienīgi pēc laicīgas atlīdzības. Tas, kurš praktizē tikumus kāda cilvēciska ieguvuma labad, ir līdzīgs cilvēkam, kurš pārdod nenovērtējamu mantojumu tikai par dažām monētām. Viņš varētu iemantot Debesis, bet tā vietā jūtas apmierināts vien ar gaistošām uzslavām… Tāpēc mēdz teikt, ka liekuļu cerības ir kā zirnekļa tīkls: tik daudz pūļu ielikts, lai to noaustu, bet galu galā to vienā rāvienā kā ar vēja pūsmu aizpūš prom nāve.“ (Sv. Gregors Lielais, Moralia, 2, 8, 43—44 (PL 75, 844—845))

Iespējams, līdz pat šim brīdim mēs nekad agrāk nebijām izjutuši tik dedzīgu vēlēšanos un nepieciešamību sekot Kristum tik cieši. Varbūt mēs nesapratām, ka varam Viņa izlīgšanas upurim pievienot savus mazos upurus: lai gandarītu par saviem grēkiem, par visos laikos pastrādātajiem visas cilvēces grēkiem, kā arī par Lucifera ļauno darbu, kurš turpina pretoties Dievam ar savu — non serviam! es nekalpošu! Kā gan mēs no sirds un neliekuļoti varam izsaukties: „Kungs, mani sāpina tie nodarījumi, kas ievaino Tavu vismīlošo Sirdi“, ja neesam spējīgi sev liegt kādu sīku prieciņu vai arī pasniegt kādu mazu upuri, slavējot Viņa Mīlestību? Gandarīšana — patiesi grēku izpirkšanas darbi — mūs virza pa pašatdeves un tuvākmīlestības ceļu. Mēs atdodam sevi, lai kaut kā labotu nodarīto ļaunumu, un izdzīvojam tuvākmīlestību, lai palīdzētu citiem, tāpat kā Kristus ir palīdzējis mums.

Tagad un turpmāk steidzieties mīlēt. Mīlestība mums neļauj sūdzēties un pretoties. Bieži mēs tiešām ciešam grūtības. Jā. Taču darām to žēlojoties, un tādējādi ne tikai izniekojam Dieva doto ˛ēlastību, bet arī sasaistām Viņa rokas, kavējot Viņu uzticēt mums jebkādus uzdevumus nākotnē: Hilarem enim datorem diligit Deus. (2 Kor 9, 7-8) — Augstsirdīgu devēju Dievs mīl — cilvēku, kurš dāvā priecīgi, ar mīlošai sirdij raksturīgo spontanitāti, nevis tādu, kurš sevi atdod drudžaini un uzspēlēti — it kā ar to izdarot Dievam kādu milzu pakalpojumu.

Garīgās cīņas nozīme

Man jūs jābrīdina par kādām lamatām, ko Sātans (viņš nekad neatpūšas!) nevilcinās izmantot, lai atņemtu mums mieru. Iespējams, kādā brīdī mūsos var iezagties šaubas un kārdinājums domāt, ka savā cīņā nemaz nevirzāmies uz priekšu, vai vēl pat ļaunāk — ka nožēlojami regresējam. Galu galā mūsos pamazām var pieņemties spēkā pārliecība, ka, lai arī kā mēs censtos laboties, viss kļūst tikai aizvien sliktāk. Varat būt droši, ka parasti šī pesimistiskā spriešana ir tikai tukšas iedomas, māņi, ko vislabāk būtu dzīt prom. Ja jūs pārņem šādas domas, tas ir tādēļ, ka jūsu dvēsele kļuvusi uzmanīgāka, sirdsapziņa jūtīgāka, mīlestība — prasīgāka, vai arī Dieva žēlastības gaisma — spožāka, tāpēc sīkākās nianses, kas sirdsapziņas pustumsā jums paslīdētu garām nepamanītas, tagad skaidri redzamas. Lai arī kāds būtu tā iemesls, mums uzmanīgi jāieklausās šajā satraukumā un nemierā, ko sevī sajūtam, jo kad Kungs sūta mums savu gaismu, parasti Viņš lūdz no mums vairāk pazemības vai dāsnuma. Atcerieties, ka Dieva apredzība mūs nemitīgi vada un nežēlo savu palīdzību, darot lielus un mazākus brīnumus, lai palīdzētu saviem bērniem tikt uz priekšu.

Militia est vita hominis super terram, et sicut dies mercenarii, dies eius (Īj 7, 1) — „Vai cilvēkam zemes virsū nav sīvi jācīnās, vai viņa mūža dienas nav kā algādža dienas?“Neviens nevar apiet šo likumu, pat ne mūžīgie ērtību meklētāji, kas pūlas to nesadzirdēt un pamet Kristus karapulka rindas, lai mestos cīņā par sava slinkuma, augstprātības un sīko ambīciju apmierināšanu, kļūstot par paša iegribu vergiem.

Ja jau cīņa un pūles ir cilvēkam dabiskas un veido daļu no viņa dzīves, centīsimies tās pielikt, veicot savus pienākumus iespējami neatlaidīgi, lūdzoties un strādājot pēc labākās sirdsapziņas, ar tīru nodomu un ar skatienu, kas vērsts uz Dievu, kurš mūs mīl. Tā ar uzviju tiks piepildītas mūsu alkas pēc Mīlestības, un mēs virzīsimies uz priekšu savā ceļā uz svētumu, lai arī, ik vakaru, dienai beidzoties, pārliecināsimies, ka mums vēl joprojām tāls ceļš ejams.

Atjaunojiet šo savu apņemšanos ik rītu, bez vilcināšanās sakot Dievam: serviam! Es Tev kalpošu, Kungs! Atjaunojiet apņemšanos nepiekāpties kārdinājuma priekšā, neļauties slinkumam vai apātijai, bet uzsākt savus ikdienas darbus ar lielāku cerību, vairāk optimisma un pārliecības, ka arī tad, ja kādā no kaujām gadīsies zaudēt, ar vienu patiesu mīlestības aktu pietiks, lai šo neveiksmi pārvarētu.

Nedomāsim, ka nostājoties uz šī kontemplācijas ceļa, mūsu kaislības uzreiz norimsies uz visiem laikiem. Mēs sevi maldinātu, ja iedomātos, ka ilgas pēc Kristus, satikšanās ar Viņu, Viņa iepazīšana un maigā mīlestība, ko Kungs mums dāvā, darīs mūs par nevainojamiem cilvēkiem, kas vairs nekad negrēkos. Ļaujiet, lai jums atgādinu (kaut nešaubos, ka jūs to zināt arī paši no savas pieredzes) — sātans — Dieva un cilvēka ienaidnieks — nekad nepadodas un neļauj sev atpūsties. Viņš neliekas mierā pat tad, kad sastopas ar dvēseli, kas dedzīgi iemīlējusi Dievu. Ļaunais gars apzinās, ka tādai dvēselei ir grūtāk pakrist, tomēr viņš arī zina — ja viņam izdosies panākt, ka tā apvaino savu Kungu kaut vai mazā lietā, pēc tam viņš varēs tai uzbrukt, sūtot smago izmisuma un bezcerības kārdinājumu.

Ja vēlaties mācīties no vienkārša priestera pieredzes, kura vienīgais mērķis ir runāt par Dievu, došu jums šādu padomu: kad miesa centīsies atgūt savas zaudētās tiesības, vai — vēl ļaunāk, — kad sadumposies un kājās sliesies jūsu lepnība, steidzieties meklēt patvērumu dievišķajās rētās, ko Kristus Miesā atstāja naglas, ar ko Viņu piesita Krustā, un šķēps, ar ko tika atvērts Viņa sāns. Ieklausieties savā sirdī — tā jums pateiks, kā vislabāk tuvoties Jēzum —, ielieciet Kristus rētās visu savu cilvēcisko un arī Dieva mīlestību. Tieši tā izpaužas vēlēšanās būt vienotam ar Dievu, justies kā Kristus brālim un māsai, būt Viņa Mātes un mūsu visu Mātes bērnam, jo tieši Vissvētākā Marija ir tā, kas mūs aizveda pie Jēzus.