Numuru saraksts

Viņš nāca piepildīt Dieva, sava Tēva, gribu

Ja es jums saku, ka tagad Jēzus turpina meklēt mājvietu mūsu sirdī, es nemaz neattālinos no visīstākās patiesības. Mums jāprasa Viņam piedošana par savu personīgo aklumu, par savu nepateicību. Mums jāprasa žēlastība nekad vairs Viņam neaizvērt mūsu dvēseles durvis.

Kungs neslēpj no mums, ka šī Dieva gribai pakļautā paklausība pieprasa atteikšanos un ziedošanos, jo Mīlestība neprasa tiesības, bet grib kalpot. Kungs ir pirmais, kurš nostaigāja šo ceļu. Kā tu paklausīji, Jēzu? Usque ad mortem, mortem autem crucis (Fil 2,8): līdz nāvei un līdz nāvei uz krusta. Ir jāiziet no sevis, jāsarežģī sava dzīve, tā jāpazaudē aiz mīlestības pret Dievu un dvēselēm. Lūk, tu gribēji dzīvot un tu gribēji, lai tev nekas nenotiek, bet Dievs izlēma savādāk. Ir divas gribas: tavai jātiek labotai, lai tā identificētos ar Dieva gribu, un nevis Dieva gribai jāsaliecas, lai tā pielāgotos tavējai (Sv. Augustīns, Enarrationes in psalmos, 31, 2, 26 (PL 36,274)).

Esmu redzējis ar prieku daudzas dvēseles riskējam ar savu dzīvību – kā tu Kungs, usque ad mortem –, lai veiktu to, ko Dieva griba viņām prasīja: viņas savu dedzību un profesionālo darbu veltīja kalpošanai Baznīcai, visu cilvēku labumam.

Mācīsimies klausīt, mācīsimies kalpot: nav lielākas cieņas par vēlmi brīvprātīgi nodoties kalpošanai citiem. Tad, kad mēs jūtam sevī mutuļojam augstprātību, šo lepnību, kas mums sevī liek saskatīt pārcilvēku, tieši tad jāsaka nē, jāsaka tas, ka mūsu vienīgajai uzvarai jābūt pazemības uzvarai. Tieši tā mēs identificēsimies ar Kristu uz krusta, nevis sakaitināti, satraukti vai negribīgi, bet priecīgi: jo šis sevis aizmiršanas prieks ir vislabākais mīlestības pierādījums.

Dievišķā filiācija

Kā izskaidrot šo paļāvīgo lūgšanu, šo pārliecību, ka mēs neiesim bojā cīņā? Tā ir pārliecība, kas izriet no kādas realitātes, ko es nenogurstoši apbrīnošu: mūsu dievišķās filiācijas. Šis Kungs, kurš Gavēņa laikā mums prasa atgriezties, nav tirānisks Īpašnieks, nedz arī stingrs un nepielūdzams Tiesnesis: tas ir mūsu Tēvs. Viņš runā mums par mūsu grēkiem, mūsu kļūdām, par mūsu dāsnuma nepietiekamību, bet to dara, lai mūs atbrīvotu no tā visa, lai mums apsolītu savu Draudzību un savu Mīlestību. Apziņa par mūsu dievišķo filiāciju piepilda ar prieku mūsu atgriešanos, tā mums saka – mēs atgriežamies Tēva mājās.

Dievišķā filiācija ir Opus Dei gara pamats. Visi cilvēki ir Dieva bērni. Bet sava tēva priekšā bērns var uzvesties ļoti dažādi. Mums jāpūlas kļūt par bērniem, kas cenšas apzināties, ka Kungs, vēlēdamies mūs par saviem bērniem, liek mums dzīvot Viņa mājās šeit uz zemes; mūs iekļauj Savā ģimenē; dod mums to, kas ir Viņa, un pieņem mūsējo; dāvā mums šo tuvumu, šo uzticību Viņam, kas mums liek kā maziem bērniem Viņam lūgt… neiespējamo!

Dieva bērns izturas pret Kungu kā pret Tēvu. Viņu attiecības nav verdziska pielūgsme, tīri formāla pieklājība, labas uzvedības normas, bet tās ir vaļsirdības un uzticības pilnas. Dievs nav sašutis par cilvēkiem. Dievs nenogurst no mūsu neuzticības. Mūsu Debesu Tēvs, ja vien bērns ar nožēlu vēršas pie Viņa un prasa piedošanu, piedod vienalga kādu pāridarījumu. Mūsu Kungs tādā mērā ir Tēvs, ka steidzas priekšā mūsu vēlmēm saņemt piedošanu un pirmais atvērtām rokām nāk mums pretī ar savu žēlastību.

Ticiet, ka es neko jaunu neizdomāju. Atcerieties šo līdzību, ko mums stāstīja Dieva Dēls, lai mums liktu saprast Debesu Tēva mīlestību – līdzību par pazudušo dēlu (sal. Lk 15,11 un sekojoši).

Bet tam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un šim kļuva viņa žēl; un viņš steidzās tam pretī, krita ap kaklu un skūpstīja to (Lk 15,20). Tie ir pašu Svēto Rakstu vārdi: viņš to noklāja ar skūpstiem. Vai ir iespējams to pateikt vēl cilvēciskāk? Vai ir vēl izteiksmīgāks veids, kā aprakstīt Dieva tēvišķīgo mīlestību pret cilvēkiem?

Mēs nevaram klusēt šī pretimnākošā Dieva priekšā. Kopā ar svēto Pāvilu mēs Viņam teiksim: Abba, Pater! (Rom 8,15). – Tēvs, mans Tēvs! Jo, lai gan Viņš ir Visuma Radītājs, Viņam nav svarīgi, ka mēs Viņu saucam iespaidīgos vārdos: Viņam ir vienaldzīgi tikt pienācīgi atzītam par valdnieku! Viņš vēlas, lai mēs Viņu saucam par Tēvu, lai mēs izbaudām šo vārdu un tas mūsu dvēseli piepilda ar prieku.

Zināmā mērā cilvēka dzīve ir kā pastāvīga atgriešanās mūsu Tēva namā caur nožēlu; tā ir sirds atgriešanās, kas nozīmē vēlmi mainīties un ciešu apņemšanos uzlabot mūsu dzīvi. Tāpēc tas izpaužas caur upuriem un sevis atdošanu. Atgriešanās Tēva namā iet caur Izlīgšanas sakramentu, kur, atzīstot savus grēkus, mēs ietērpjamies Kristū un arī kļūstam par Viņa brāļiem, Dieva ģimenes locekļiem.

Dievs mūs gaida kā līdzības tēvs ar atvērtām rokām, lai gan mēs to neesam pelnījuši. Mūsu parādam nav nozīmes: kā pazudušajam dēlam, mums tikai jāatver sava sirds, jāilgojas pēc tēva mājām, jāapbrīno un jāpriecājas par šo Dieva doto dāvanu – neskatoties uz tik daudziem trūkumiem, patiešām saukties un būt Viņa bērnam.

Kristus miers

Tomēr man vēl jums jāpiedāvā kādas citas pārdomas: lai darītu labo, mums nepārtraukti jācīnās tieši tādēļ, ka mēs zinām, cik mums, cilvēkiem, ir grūti nopietni izlemt īstenot taisnīgumu un cik garš ceļš vēl jānoiet, lai cilvēku dzīvi vadītu mīlestība, nevis naids vai vienaldzība. Mums ir zināms arī – pat ja mums izdotos panākt prātīgu labumu sadali un harmonisku sabiedrības kārtību, mēs vienalga nebūtu atbrīvojušies no ciešanām, ko izraisa slimība, nesapratne vai vientulība, mums dārgu cilvēku nāve, apziņa, ka mums ir pašiem savi ierobežojumi.

Iepretim visām šīm dzīves nelaimēm kristietim ir tikai viena iespējamā atbilde, bet tā ir galīga atbilde: Kristus Krustā; Dievs, kurš cieš un mirst, Dievs, kurš mums dāvā savu sirdi, ko aiz mīlestības uz mums visiem ir caurdūris šķēps. Mūsu Kungam riebjas netaisnība, un Viņš notiesā tos, kas to dara. Bet, tā kā Viņš ciena ikviena cilvēka brīvību, Viņš pieļauj, ka tā pastāv. Dievs, Mūsu Kungs, neizraisa savu radību ciešanas, bet Viņš tās piecieš, jo pēc pirmgrēka ciešanas ir daļa no cilvēka eksistences. Un tomēr Viņa Mīlestības pilnā Sirds pret cilvēkiem Viņu mudināja ņemt Krustu ar visām tām mocībām uz saviem pleciem - mūsu ciešanas, skumjas, nomāktību, izsalkumu un slāpes pēc taisnības.

Kristīgā mācība par ciešanām nav vieglu mierinājumu programma. Šī mācība vispirms nozīmē pieņemt katra cilvēka dzīvei raksturīgās sāpes. Nevaru jums noslēpt, ka sāpes bieži ir ienākušas manā dzīvē un ne vienu reizi vien man ir gribējies raudāt – bet ne bez prieka – jo es vienmēr esmu sprediķojis šajā virzienā un centies dzīvot ar apziņu, ka tur, kur ir Krusts, atrodams arī Jēzus Kristus, Mīlestība. Citos brīžos esmu jutis briestam sevī lielu apjukumu iepretim netaisnībai un ļaunumam. Un esmu ar rūgtumu konstatējis savu nespēku un to, ka, neskatoties uz manām ilgām un pūliņiem, es nespēju novērst šīs netaisnības.

Kad es runāju par sāpēm, tas nav par kādu teoriju. Un es arī neaprobežojos ar svešu pieredžu atstāstījumu, kad jums apstiprinu: ja ciešanu realitātes priekšā jūs kādreiz jūtat, ka jūsu dvēsele šaubās, ir tikai viens līdzeklis: uzlūkot Kristu. Golgātas aina apliecina visiem, ka skumjām jātiek svētdarītām, ja dzīvojam vienotībā ar Krustu.

Jo, ja šie pārbaudījumi tiek pieņemti kristīgi, tiem ir atlīdzināšanas, gandarīšanas vērtība un tie kļūst par līdzdalību Jēzus liktenī un dzīvē, kurš brīvprātīgi aiz Mīlestības uz cilvēkiem izjuta visas ciešanu formas un visu veidu mocības. Viņš piedzima, dzīvoja un nomira nabags; Viņam uzbruka, apvainoja, cēla neslavu, apmeloja un netaisnīgi notiesāja; Viņš iepazina mācekļu nodevību, kas Viņu pameta; Viņam bija vientulības, soda un nāves rūgtā pieredze. Vēl šodien Kristus turpina ciest savos locekļos, visā cilvēcē, kas piepilda šo zemi, kam Viņš ir Galva, Pirmdzimtais Dēls un Pestītājs.

Sāpes iekļaujas Dieva plānā. Tāda, lūk, ir realitāte, kaut gan mums grūti to saprast. Arī Jēzum Kristum kā cilvēkam, to bija grūti panest: Tēvs, ja Tu vēlies, atņem šo biķeri no manis! Tomēr, ne mana griba, bet gan Tava lai notiek! (Lk 22,42). Šajā spriedzē starp mokām un Tēva gribas pieņemšanu Jēzus mierīgi soļo pretim nāvei, piedodot saviem krustā sitējiem.

Tomēr tieši tā sāpju pārdabiskā pieņemšana ir lielākais ieguvums. Mirdams krustā, Jēzus uzvarēja nāvi; Dievs no nāves iegūst dzīvību. Dieva bērna attieksme nav līdzīga tā cilvēka attieksmei, kurš padodas savai traģiskajai nelaimei; tieši otrādi - Dieva bērna attieksme ir tā cilvēka gandarījums, kurš jau nojauš uzvaru. Kristus uzvarošās mīlestības vārdā mēs, kristieši, varam doties visos zemes ceļos, lai ar mūsu vārdiem un darbiem kļūtu par miera un prieka sējējiem. Mums miermīlīgi jācīnās pret ļauno, pret netaisnību, pret grēku, lai ar to pasludinātu, ka pašreizējā cilvēku situācija nav neatgriezeniska; ka šī Dieva mīlestība, kas pastāvīgi atklājas Kristus Sirdī, nodrošinās cilvēcei godības garīgo triumfu.

Noslēdzas liturģiskais gads. Altāra svētajā Upurī mēs atjaunojam upurēšanu Tēvam. Upuris, kā mēs pēc īsa brīža lasīsim prefācijā (…regnum sanctitatis et gratiae, regnum iustitiae, amoris et pacis (Mises prefācija)), ir Kristus, svētuma un žēlastības Karalis, taisnības, mīlestības un miera Karalis. Apcerot mūsu Kunga svēto Cilvēciskumu, jūs visi dvēselē izjūtat milzīgu prieku: Karalis ar sirdi veidotu no tādas miesas kā mūsējā; Viņš, kas ir visuma un ikvienas radības autors un kas neuzspiež savu varu, bet kā ubags mums lūdz nedaudz mīlestības, klusumā parādot savu roku brūces.

Kādēļ tik daudz cilvēku to ignorē? Kāpēc vēl dzirdam šo nežēlīgo protestu: nolumus hunc regnare super nos (Lk 19,14), mēs negribam, ka Viņš valdītu pār mums? Zemes virsū dzīvo miljoniem cilvēku, kas šādi pretojas Jēzum Kristum vai drīzāk – Viņa ēnai, jo viņi nepazīst Kristu, tie nav redzējuši Viņa Vaiga skaistumu un neko nezina par Viņa brīnišķīgo mācību.

Šī skumjā aina manī izraisa vēlmi atlīdzināt Kungam. Ieklausoties šajos pastāvīgos kliedzienos, ko raksturo drīzāk šausmīgi darbi nevis vārdi, es nevaru nekliegt ļoti skaļi: opportet illum regnare (1 Kor 15,25), Viņam jāvalda.

Pretestība Jēzum Kristum

Daudz cilvēku nevar panest, ka Kristus valda; tie Viņam pretojas visdažādākos veidos: gan pasaules un cilvēku attiecību vispārīgajos projektos, gan cilvēku ieradumos, gan zinātnē un mākslā, un pat Baznīcas dzīvē! Es nerunāju, raksta sv. Augustīns, par izvirtuļiem, kas zaimo Kristu vārdos, jo tikai nedaudz cilvēku zaimo ar muti, bet daudzi zaimo ar savu uzvedību (Sv. Augustīns, In Ioannis Evangelium tractatus, 27, 11 (PL 35, 1621)).

Pats izteikums Kristus Karalis dažus traucē tā virspusīgās izpratnes dēļ, it kā Kristus valdīšanu varētu sajaukt ar politiskajiem lozungiem vai tādēļ ka, atzīstot Kunga karaļvaru, viņi būtu spiesti atzīt kādu likumu. Tie nepanes likumu, pat ne maigo mīlestības priekšrakstu. Patiešām, viņi nevēlas tuvoties Dieva mīlestībai un viņu ambīcijas aprobežojas ar personiskā egoisma apmierināšanu.

Kungs mani jau sen mudinājis atkārtot šo kluso saucienu: serviam! es kalpošu! Lai Viņš mūsos palielina vēlmi sevi dāvāt, ar uzticību atbildēt uz Viņa dievišķo aicinājumu - uz ielas, dabiskā veidā, bez izrādīšanās, bez trokšņa. No sirds Viņam izteiksim pateicību. Izteiksim Viņam mūsu kalpu lūgšanu, …bērnu lūgšanu! Mūsu mēle un mūsu mutes aukslējas tad piepildīsies ar pienu un medu. Tad mums būs īsta laime runāt par Dieva valstību – par valstību, kurā valda tā brīvība, ko Viņš mums ieguvis (sal. Gal 4,31).