Numuru saraksts

Ticība un intelekts

Lūgšanas un gandarīšanas dzīve, apcere par mūsu dievišķo filiāciju padara mūs par dziļi dievbijīgiem kristiešiem, līdzīgus maziem bērniem Dieva priekšā. Dievbijība ir bērnu tikums, un lai bērns varētu uzticēties sava tēva rokām, viņam jābūt un jājūtas mazam un atkarīgam. Es bieži esmu meditējis šo garīgās bērnības dzīvi; tā nav nesavienojama ar dvēseles spēku, jo tā pieprasa spēcīgu gribu, pārbaudītu briedumu, stingru un atvērtu raksturu.

Tātad būsim dievbijīgi kā bērni, bet ne nezinoši, tāpēc ka ikvienam no mums jācenšas savu iespēju robežās nopietni un ar zinātnisku precizitāti padziļināt savu ticību: lūk, kas ir teoloģija. Tātad bērnu dievbijība un droša teologu doktrīna.

Mūsu degsme apgūt šo teoloģijas zinātni, labo un pamatīgo kristīgo doktrīnu, vispirms nāk no vēlmes pazīt un mīlēt Dievu, un vienlaikus no ikvienas uzticīgas dvēseles vispārējām rūpēm sasniegt šīs pasaules, kas ir Radītāja darbs, visdziļāko nozīmi. Laiku pa laikam daži mēģina vienmuļā veidā atdzīvināt kādu iedomātu ticības un zinātnes, cilvēka prāta un dievišķās Atklāsmes nesavienojamību. Šī nesavienojamība ir tikai šķietama un tā izskaidrojama ar nepilnīgām patiesās problēmas zināšanām.

Ja pasaule ir iznākusi no Dieva rokām, ja Dievs ir radījis cilvēku pēc sava tēla un līdzības (sal. Rad 1,26). un ja Viņš tam devis savas gaismas dzirksti, mūsu intelektam jācenšas, pat ja tas prasītu smagu piepūli, izcelt dievišķo nozīmi, kas dabiski atrodas ikvienā lietā un ticības gaismā uztvert to pārdabisko nozīmi, to, kas izriet no mūsu pacelšanās žēlastības līmenī. Mēs nedrīkstam pieļaut bailes no zinātnes, jo ikviens darbs, ja vien tas ir patiešām zinātnisks, tiecas uz patiesību. Un Kristus ir teicis: Ego sum veritas: es esmu patiesība (Jņ 14,6).

Kristietī ir jābūt slāpēm pēc zināšanām. Visabstraktāko zinātņu pārvaldīšana vai amata prasme – viss var vest un tam jāved pie Dieva. Jo nav cilvēciska darba, kas nebūtu svētdarāms, kas nebūtu iespēja sevi svētdarīt personīgi un sadarboties ar Dievu visu to svētdarīšanā, kas atrodas ap mums. Nevis ielejas dziļumā, bet kalna galā ir jāmirdz to gaismai, kuri seko Jēzum Kristum, lai redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs (Mt 5,16).

Šādi strādāt nozīmē lūgties. Šādi studēt nozīmē lūgties. Šādi nodarboties ar pētījumiem nozīmē lūgties, mēs no tā nekad neizejam; viss ir lūgšana, viss var vest un visam mūs ir jāved pie Dieva, no rīta līdz vakaram jāuztur šis mūsu nepārtrauktais dialogs ar Viņu. Ikviens cienījams darbs var būt lūgšana un ikviens darbs, kas ir lūgšana, ir apustulāts. Šādā veidā, vienkāršā un pamatīgā dzīves vienībā, dvēsele nostiprinās.

Cilvēkiem, kam šī deformācija ir kā otrā daba, ļoti grūti ir saprast, ka daudz cilvēciskāk un patiesāk būtu par tuvāko domāt labu. Svētais Augustīns dod, lūk, kādu padomu: Centieties iegūt tikumus, kas pēc jūsu domām trūkst jūsu brāļiem un jūs vairs neredzēsiet viņu trūkumus, jo jums pašiem arī to nebūs (Sv. Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 30, 2, 7 (PL 36, 243)). Dažiem šāda rīcība šķiet naiva. Viņi ir reālisti, prātīgāki.

Visu tiesājot pēc saviem aizspriedumiem, viņi pirms ieklausīties, jau aizvainos. Tad, vēlīgi un objektivitātes vārdā, viņi apvainotajam varbūt ļaus sevi attaisnot. Tā vietā, lai pierādītu kāda cilvēka pieļautu kļūdu, viņi izsmejot dāvās iespēju nevainīgajam pierādīt savu nevainību. Šādi viņi rīkojas pret morāli un taisnību.

Būtu negodīgi neteikt, ka šīs pārdomas ir kas vairāk kā tikai ātrs tiesību un morāles grāmatu pētījuma auglis. Tās balstītas uz daudzu cilvēku personīgo pieredzi, kuri līdzīgi citiem tikpat bieži un gadiem ilgi bijuši aprunāšanas, neslavas un apmelojumu mērķis. Dieva žēlastība un spēja nepieminēt ļaunu viņos nav atstājusi nekādas rūgtuma pēdas. Mihi pro minimo est, ut a vobis iudicer (1 Kor 4,3); tas man nav svarīgi, ka jūs vai kāda cilvēku tiesa mani tiesā, viņi varētu teikt kopā ar svēto Pāvilu. Dažreiz mazliet familiārāk viņi piebilda, ka viņiem tas bija kā ‘pīlei ūdens’. Un tā ir patiesība.

Tomēr es nevaru noliegt skumjas, ko izjūtu, domājot par tā cilvēka dvēseli, kurš netaisnīgi uzbrūk otra godīgumam, jo netaisnais uzbrucējs nogremdē pats sevi. Un es arī ciešu visu to dēļ, kuri šādu patvaļīgu un pārmērīgu apvainojumu priekšā nezina, uz kuru pusi skatīties: apmulsuši viņi tam nespēj noticēt un sev vaicā, vai tas viss nav murgs.

Pirms dažām dienām mēs Misē lasījām Suzannas, šīs šķīstās sievietes, kuru divi samaitāti večuki netaisnīgi apsūdzēja negodīgumā, stāstu. Suzanna sāka raudāt un saviem apsūdzētājiem atbildēja: visur es jūtu bailes; jo, ja es darīšu to, ko jūs man piedāvājat, man būs jāmirst un ja es atsakos, neizkļūt man no jūsu rokām (Dan 13,22). Cik daudzreiz skauģu un intrigantu nodevīgums krietnus cilvēkus noliek tajā pašā situācijā! Viņiem tiek piedāvāta šāda alternatīva: vai nu apvainot Kungu vai tikt nomelnotiem. Vienīgā cēlā un cienīgā iespēja, kas viņiem atliek, vienlaikus ir arī ļoti sāpīga, bet viņiem tā jāpieņem: es labāk nevainīga nokļūstu jūsu rokās, nekā apvainoju Kungu (Dan 13,23).

Jēzus Krustā, aiz Mīlestības pret cilvēkiem caurdurtu sirdi; lūk daiļrunīga atbilde – vārdi būtu lieki – uz jautājumu par lietu un cilvēku vērtību. Cilvēkiem, viņu dzīvei, viņu laimei ir tik liela vērtība, ka pats Dieva Dēls atdod sevi, lai viņus atpirktu, šķīstītu, paaugstinātu. Kurš nespētu mīlēt Viņa, tik ievainoto Sirdi?, raugoties uz to, sev vaicāja kontemplatīva dvēsele. Kurš tad mīlestībai neatmaksās ar mīlestību? – viņa turpināja. Kurš neapskaus tik tīru Sirdi? Mēs, kas esam no miesas, mēs atmaksāsim mīlestību ar mīlestību, mēs apskausim mūsu ievainoto, to, kura rokas un kājas, sānus un Sirdi caurdūra ienaidnieki.Lūgsim, lai Viņš mūsu sirdi sasien ar savas mīlestības saiti un to caurdur ar šķēpu, jo tā vēl ir skarba, nespējīga uz nožēlu (Sv. Bonaventūra, Vitis mystica, 3, 11 (PL 184, 643)).

Tādas ir bijušas domas, sirsnības pilnas jūtas, vārdi, ko mīlestības pārņemtas dvēseles laiku laikos veltījušas Jēzum. Bet, lai labi saprastu šo valodu, lai patiešām zinātu, kas ir cilvēka sirds, Kristus Sirds un Dieva mīlestība, mums ir vajadzīga ticība, mums ir vajadzīga pazemība. Savā ticībā un pazemībā svētais Augustīns mums ir atstājis visā pasaulē slavenos vārdus: Tu mūs esi radījis, Kungs, lai mēs būtu Tavi, un mūsu sirds nepazīst mieru, kamēr tā neatdusas Tevī (Sv. Augustīns, Confessiones, 1, 1, 1 (PL 32. 661)).

Kad cilvēks atstāj novārtā pazemību, viņš sev piešķir tiesības piesavināties Dievu, bet viņš to nedara, ejot dievišķo ceļu, ko pats Kristus pavēra, sakot: Ņemiet un ēdiet, jo tā ir mana Miesa (1 Kor 11,24): Pretēji, cilvēks tad cenšas samazināt dievišķo lielumu, to aprobežojot tīri cilvēciskās dimensijās. Prāts - vēsais un aklais prāts, kas nav ne sapratne, kas nāk no ticības, ne taisnais radības prāts, kas spēj baudīt un mīlēt lietas - kļūst par neprātu tam, kas grib visu pakļaut saviem maznozīmīgajiem ikdienišķajiem piedzīvojumiem. Tie samazina pārcilvēcisko patiesības plašumu un ieskauj cilvēka sirdi čaulā, kas viņu padara nejūtīgu Svētā Gara iedvesmām. Mūsu nabaga prāts būtu pazudis bez Dieva žēlsirdības varas, kas liek pārraut mūsu bēdīgā stāvokļa ierobežojumus: Un es jums dāvāšu jaunu sirdi, es ielikšu jūsos jaunu garu, es izņemšu no jūsu miesas akmens sirdi un jums dāvāšu miesas sirdi (Ez 36,26). Tad mūsu dvēsele atkal saņems gaismu un, redzot Svēto Rakstu apsolījumus, piepildīsies ar prieku.

Jo es zinu, kādas Man domas par jums, - saka tas Kungs – miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas (Jer 29,11), saka Kungs ar pravieša Jeremija lūpām. Liturģija šos vārdus piedēvē Jēzum, jo Viņā mums skaidri atklājās, ka Dievs mūs mīl šādā veidā. Viņš nenāk mūs notiesāt, mest mums sejā mūsu garīgo nabadzību, mūsu zemiskumu: Viņš nāk mūs glābt, mums piedot, mūs attaisnot, nest mums mieru un prieku. Ja mēs atklāsim šo brīnišķīgo saikni starp Kungu un Viņa bērniem, mūsu sirdis noteikti izmainīsies. Mēs apzināsimies, ka mūsu acu priekšā paveras jauns apvārsnis, kontrastu pilns, dziļumā un gaismā.

Personiskā brīvība

Kad kristietis, jo tāds ir arī viņa pienākums, strādā, viņam nav jānobīda pie malas vai jānicina darba dabiskās prasības. Ja ar vārdiem svētīt cilvēciskas darbības saprastu tās iznīcināt vai pārveidot to iekšējos likumus, tad es atsacītos pielietot šos vārdus. Kas attiecas uz mani, man nekad nav paticis, ka parastas cilvēciskās darbības tiek mākslīgā veidā apzīmētas reliģiski. Man patiešām šķiet, pat ja es respektēju pretējo viedokli, ka tad riskējam mūsu ticības vārdu veltīgi pielietot, nemaz nerunājot par to, ka dažreiz zem katoļu birkas cenšas attaisnot drīzāk šaubīgu izturēšanos un rīcību.

Tādēļ, ka pasaule un viss, kas tajā atrodams, izņemot grēku, ir labs, jo ir Dieva mūsu Kunga darbs kristietim plecu pie pleca ar visiem saviem līdzpilsoņiem sevi jāveltī zemes lietām, nemitīgi cīnoties, pozitīvi un ar mīlestību, lai izvairītos apvainot Dievu. Viņam jāaizstāv viss vērtīgais, kas izriet no cilvēka cieņas.

Ir vērtība, kas viņam īpaši jāmeklē. Tā ir personiskā brīvība. Tikai aizstāvot citu cilvēku personisko brīvību un personisko atbildību, viņš varēs aizstāvēt arī savējo ar cilvēcisku un kristīgu godīgumu. Es to atkārtoju un nebeigšu atkārtot: Kungs mums bez maksas ir piešķīris dižu pārdabisku dāvanu, dievišķo žēlastību, un brīnišķīgu cilvēcisku dāvanu – personisko brīvību, kura, lai nesamaitātos un nepārvērstos patvaļā, no mums pieprasa integritāti un ciešu apņēmību atspoguļot mūsu uzvedībā dievišķo likumu, jo tur, kur ir Dieva Gars, tur ir brīvība (2 Kor 3,17).

Kristus Valstība ir brīvības valstība. Tajā ir tikai tādi vergi, kas paši sevi pieķēdējuši brīvprātīgi, aiz mīlestības pret Dievu. Svētīta mīlestības verdzība, kas mūs dara brīvus! Bez brīvības mēs nevaram atbildēt žēlastībai; bez brīvības mēs nevaram sevi atdot Kungam aiz brīvprātīgi vispārdabiskākā iemesla – tādēļ, ka mēs to vēlamies.

Daži no tiem, kas pašreiz klausās, mani pazīst jau daudzus gadus un viņi var apliecināt, cik daudz visu savu dzīvi esmu sludinājis personisko brīvību vienotībā ar individuālo atbildību. Es to esmu meklējis un meklēju pa visu zemi, kā Diogēns meklēja cilvēku. Un ar katru dienu es to mīlu vairāk, to mīlu vairāk kā jebko citu virs zemes, jo viņa ir dārgums, ko nekad nespēsim novērtēt pietiekami augstu.

Kad runāju par personisko brīvību, es nenorādu uz citām ar to saistītām problēmām, kas varbūt ir ļoti interesantas, bet neattiecas uz manu priestera misiju. Es zinu, ka ne man ir jārunā par pārejošām sekulārām problēmām, kas attiecas uz laicīgo un pilsonisko jomu, jo Kungs ir vēlējies šos jautājumus uzticēt cilvēkiem brīvai un mierīgai diskusijai. Es arī zinu, ka, ja priesteris vēlas izvairīties no grupējumiem, viņa lūpām jāatveras vienīgi, lai vestu dvēseles pie Dieva, pie Viņa pestījošās garīgās doktrīnas, pie Jēzus Kristus iedibinātajiem sakramentiem un uz iekšējo dzīvi, kas mūs tuvina Kungam, zinot, ka mēs esam Viņa bērni un tātad visu cilvēku, bez izņēmuma, brāļi.

Šodien svinam Kristus Karaļa svētkus. Es neattālinos no savas priestera funkcijas sakot, ka, ja kāds Kristus Valstībā redz politisku programmu, tad viņš nav sapratis ticības pārdabiskā galamērķa dziļāko nozīmi un gandrīz jau cenšas uzspiest sirdsapziņām nastu, kas nenāk no Jēzus, kura jūgs ir tīkams un nasta viegla (Mt 11,30). Mīlēsim patiešām visus cilvēkus un pāri visam - mīlēsim Kristu. Tad mums nebūs citas iespējas, kā mīlēt citu cilvēku likumīgo brīvību un dzīvot ar viņiem prātīgi un mierā.