Numuru saraksts

Ja tu atļauj Dievam vadīt tavu laivu un būt par tās Kapteini, tu esi pilnīgā drošībā! Arī tad, kad šķiet, ka Viņa nav klāt vai ka Viņš ir iemidzis un nemana tavas raizes; pat tad, kad saceļas vētra un apkārt ir piķa melna tumsa. Svētais Marks atstāsta, ka apustuļi reiz bija tieši šādā situācijā un Jēzus „redzēja tos strādājam airējot, jo bija pretvējš; un ap ceturto nakts sardzes maiņu Viņš, iedams pa jūru, gāja pie tiem (...) Un Viņš tūdaļ uzrunāja tos un tiem sacīja: Nomierinieties, tas esmu Es, nebīstieties! Un Viņš iekāpa pie tiem laivā; un vējš apklusa“. (Mk 6, 48, 50-51)

Mani bērni, šeit uz zemes notiek tik daudz kas!… Es jums varētu pastāstīt daudz stāstu par bēdām, ciešanām, par sliktu izturēšanos, par moceklību — par daudzu dvēseļu varonību, un es ne mazdrusciņ nepārspīlēju. Raugoties no cilvēciskā viedokļa, mums dažkārt rodas iespaids, ka Jēzus ir aizmidzis, ka Viņš mūs nedzird. Bet svētais Lūkass apraksta to, kā Kungs mūs pieskata. „Un, tiem (mācekļiem) pārceļoties, Viņš aizmiga. Un pāri ezeram sacēlās brāzmaini vēji, un viņus aplēja, un tie bija briesmās. Bet piegājuši, tie modināja Viņu, sacīdami: Mācītāj, mēs ejam bojā! Un Viņš uzcēlies apsauca vēju un ūdens viļņošanu, un tie norima, un tapa klusums. Tad Viņš tiem sacīja: Kur jūsu ticība?“ (Lk 8, 23-25)

Ja mēs sevi atdodam Viņam, Viņš, savukārt, sevi atdos mums. Mums vajag bezgalīgi uzticēties Mācītājam, sevi pilnībā ieliekot Viņa rokās un ar saviem darbiem parādot Viņam, ka tā ir Viņa laiva, ka mēs vēlamies, lai ar visu, kas mēs esam un kas mums pieder, Viņš rīkojas pēc sava prāta.

Noslēgumā, vēršoties pie Svētās Jaunavas Marijas, lūdzot viņas aizbildniecību, aicinu uz apņemšanos: dzīvot no ticības, būt neatlaidīgiem cerībā, palikt ļoti tuvu Jēzum, sirsnīgi, sirsnīgi, sirsnīgi Viņu mīlēt, izdzīvot un izbaudīt šo mūsu Mīlestības piedzīvojumu (jo mēs taču esam iemīlējušies Dievā); ļaut Kristum iekāpt mūsu nabaga laivā un pārņemt mūsu dvēseles kā Kungam un Saimniekam; ar sirsnību parādīt Viņam, ka mēs ik brīdi — dienu un nakti — centīsimies dzīvot Viņa klātbūtnē, jo Viņš mūs ir aicinājis uz ticību: ecce ego quia vocasti me! „Še es esmu, jo Tu esi mani saucis“.(1 Sam 3, 8) Mēs sanākam Viņa avju kūtī, Viņa — mūsu Labā Gana — balss sapulcināti un būdami pārliecināti, ka vienīgi šajā patvērumā mēs atradīsim patiesu laimi — gan laicīgo, gan mūžīgo.

Atkārtoju vēlreiz: es nepieņemu nevienu citu kalpību kā vien kalpošanu Dieva Mīlestībai. Jo reliģija, kā jau citkārt to esmu jums teicis, ir cilvēku lielākā sacelšanās; to sacelšanās, kuri nevēlas dzīvot kā dzīvnieki; kuri nepaliek mierā, kamēr neiepazīst savu Radītāju un nepiedzīvo tuvas attiecības ar Viņu. Es gribu, lai jūs būtu dumpinieki — brīvi un nesaistīti, jo vēlos — Kristus vēlas — mūs redzēt kā Dieva bērnus. Verdzība vai Dieva bērnu stāvoklis — tā ir mūsu dzīves lielā dilemma. Vai nu Dieva bērni, vai lepnības, jutekliskuma un tā mokpilnā egoisma, kurā, šķiet, sapinušās tik daudzas dvēseles, vergi.

Dieva Mīlestība iezīmē patiesības, taisnīguma un labestības ceļu. Kad sadūšojamies pateikt Kungam: „Mana brīvība ir Tev“, mēs atklājam, ka tiekam atraisīti no daudzām važām, kas mūs saistīja pie nenozīmīgām lietām, bezjēdzīgām rūpēm vai sīkām ambīcijām. Tad mūsu brīvība, kas ir nenovērtējams dārgums, brīnišķīga pērle, ko būtu traģiski nomest cūkām priekšā (sal. Mt 7, 6), tiks pilnībā izmantota, lai mācītos darīt labu. (sal. Is 1, 17)

Tā ir Dieva bērnu brīnišķīgā brīvība. Kristieši, kuri ļaujas iebaidīties, jūtas neveikli vai kļūst skaudīgi, kad saskaras ar to cilvēku izlaidīgo uzvedību, kuri nav pieņēmuši Dieva Vārdu, parāda, ka viņiem ir ļoti nožēlojama izpratne par mūsu ticību. Ja mēs patiesi izpildīsim Kristus likumu — tas ir, ja mēs centīsimies to izpildīt, jo mums ne vienmēr tas pilnībā izdosies,— atklāsim, ka esam apveltīti ar brīnišķīgu gara cildenumu, kam nav nepieciešams kaut kur citur meklēt cilvēka cieņas patieso nozīmi.

Mūsu ticība nekādā veidā nav apgrūtinājums vai ierobežojums. Cik gan tā būtu nabadzīga izpratne par kristietību, ja kāds tā domātu! Kad izvēlamies Dievu, mēs neko nezaudējam, bet iegūstam visu. Tas, kurš uz savas dvēseles rēķina „savu dzīvību manto, tas to zaudēs, bet kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to iemantos.“ (Mt 10, 39)

Mēs esam izvilkuši laimīgo lozi, ieguvuši galveno balvu. Ja kādreiz kaut kas mūs kavē to skaidri saskatīt, ir jāielūkojas savā dvēselē. Iespējams atklāsim, ka mūsu ticība ir vāja, mums tikpat kā nav personiska kontakta ar Dievu un mūsu lūgšanas dzīve ir kļuvusi nabadzīgāka. Mums jālūdz Kungs — caur Viņa Mātes, kas ir arī mūsu Māte, aizbildniecību —, lai Viņš mūsos vairotu savu mīlestību un lai Viņš mums dotu izbaudīt savas klātbūtnes saldmi, jo vienīgi mīlot mēs patiesi sasniegsim vispilnīgāko brīvību — tādu brīvību, kas liek vēlēties nekad un ne mūžam nešķirties no mūsu mīlestības.

Dabiskums un vienkāršība ir divi brīnišķīgi cilvēciskie tikumi, kas mums ļauj pieņemt Kristus vēsti. Turpretim, tieksme lietas sarežģīt, samudžināt, visu laiku domāt par un ap sevi, uzceļ mums apkārt it kā mūri, kas nereti liedz saklausīt Kunga balsi. Atcerieties Kristus pārmetumu farizejiem: viņi dzīvo ačgārnā pasaulē, kurā likums pieprasa ziedot desmito daļu no mētrām, dillēm un ķimenēm, tai pašā laikā novārtā pametot svarīgāko bauslībā: taisnību, žēlsirdību un ticību. Dzeramo ūdeni viņi izkāš itin rūpīgi, lai pat ods tur neiekļūtu, taču ūdenī nepamanītos kamieļus viņi aprij. (sal. Mt 23, 23-24)

Nē. Nav jābūt ne savādai, ne neparastai nedz kristiešu dzīvei, nedz to godīgo cilvēku dzīvei, kuri ne jau savas vainas dēļ nepazīst Kristu. Visi cilvēciskie tikumi, ko mēs šodien pārdomājām, noved pie viena un tā paša secinājuma. Patiesi cilvēcisks ir tas, kurš cenšas būt patiess, uzticams, atklāts, drosmīgs, atturīgs, dāsns, mierīgs, taisnīgs, strādīgs, pacietīgs. Būt šādam cilvēkam, iespējams, varētu būt grūti, bet nekad dīvaini. Ja dažiem cilvēkiem tas šķiet pārsteidzoši, tad tas ir tādēļ, ka viņu acis ir aptumšotas un viņu skatienu aizklāj slēptas gļēvulības un noteiktības trūkuma aizsegs.

Nevienu brīdi neticiet tiem, kas pazemības tikumu parāda kā kaut ko pazemojošu, vai arī kā tādu, kas mūs nolemj pastāvīgai nomāktībai. Apziņa, ka esam veidoti no māla, kas atkal sastiprināts kopā, ir nepārtraukta prieka avots. Tas nozīmē atzīt mūsu mazumu Dieva priekšā: atzīt, ka esam mazi; ka esam bērni. Vai tad var būt vēl lielāks prieks par to, ko izjūt cilvēks, kurš, apzinoties savu nabadzību un vājumu, zina arī, ka ir Dieva bērns? Tad kāpēc gan mēs cilvēki skumstam? Tādēļ, ka dzīve uz šīs zemes nenorit tā, kā bijām cerējuši; tādēļ, ka mūsu ceļā parādās šķēršļi, kas liedz mums īstenot mūsu personīgās ambīcijas.

Nekas tāds nenotiek, ja cilvēks izdzīvo šo pārdabisko realitāti — patiesi pieņem savu Dieva bērna stāvokli. „Ja Dievs par mums, kas ir pret mums?“ (Rom 8, 31) Kā es parasti saku: lai bēdājas tie, kas stūrgalvīgi atsakās atzīt sevi par Dieva bērniem!

Visbeidzot šodienas liturģijā mēs atrodam divus lūgumus, kam vajadzētu kā bultām izšauties no mūsu lūpām un sirdīm: „Dari, Kungs, visvarenais Dievs, lai vienmēr, svinot šos dievišķos noslēpumus, mēs nopelnām tuvoties Debesu dāvanām.“(Lūgšana pēc svētās Komūnijas) Un vēl: „Mēs Tevi lūdzam, Kungs, dod, lai mēs Tev pastāvīgi kalpojam saskaņā ar Tavu gribu.“ (Lūgšana Super populum) Kalpojiet, mani bērni, kalpojiet; tas ir mūsu uzdevums — „kalpot visiem, lai mūsu dienās ticīgā tauta varētu pieaugt nopelnos un skaitā.“ (Lūgšana Super populum)

Turpināsim lasīt svētā Mateja Evaņģēliju: „mēs zinām, ka Tu esi patiess, ka Tu Dieva ceļu patiesībā māci.“ (Mt 22, 16) Mani nebeidz pārsteigt šis cinisms. Viņu vienīgais nodoms ir sagrozīt mūsu Kunga Jēzus sacīto, „pieķert“ Viņu kādā nepārdomāti izteiktā vārdā; un tā vietā, lai vienkārši izklāstītu Kungam problēmu, ko paši uzskata par neatrisināmu, viņi cenšas Jēzu apžilbināt ar slavas vārdiem, kuriem vajadzētu nākt vienīgi no patiesi pārliecinātu sekotāju godīgajām sirdīm un lūpām. Es apzināti kavējos pie šīs farizeju uzvedības, lai mēs caur to iemācāmies būt ne aizdomu pilni, bet apdomīgi gan; lai nevienam neizdodas mūs piekrāpt ar tēlošanu, pat ja tā būtu ietērpta vārdos un žestos, kas paši par sevi ir patiesi, kā tas ir tikko lasītajā Svēto Rakstu fragmentā. „Tu nešķiro cilvēkus“, tie Viņam saka, „Tu esi nācis pie visiem; nekas Tevi nevar apturēt sludināt patiesību un mācīt labo.“ (sal. Mt 22, 16)

Atkārtoju: mums jābūt apdomīgiem, bet ne slimīgi aizdomīgiem. Dāvājiet savu vispilnīgāko uzticību visiem; esiet cēlsirdīgi. Kristieša, jebkura godīga cilvēka vārds (es pilnībā uzticos ikvienam) man ir vairāk vērts nekā simts vienprātībā esošu notāru dots paraksts, pat ja kādreiz varbūt ir gadījies, ka tamdēļ tieku pievilts. Es labprātāk pakļauju sevi riskam, ka manu uzticēšanos kāds bezgodis izmantos ļaunprātīgi, nekā jau priekšlaicīgi liedzu savam tuvākajam uzticēšanos, ko viņš kā cilvēks un Dieva bērns ir pelnījis saņemt. Es jums droši varu apgalvot, ka sekošana šim principam mani nekad nav pievīlusi, bet vienmēr devusi labus rezultātus.