Numuru saraksts

Nesen man bija iespēja aplūkot bareljefu no marmora, kur bija attēlota aina ar Austrumu gudrajiem, kas pielūdz Bērnu-Dievu. Visapkārt bija četri eņģeļi, kuru rokās bija kāds simbolisks priekšmets – diadēma, zemeslode, kronēta ar krustu, zobens, scepteris. Izmantojot šajā mākslinieciskajā formā pazīstamus simbolus, tika attēlots notikums, ko mēs šodien pieminam: daži gudrie, kas pēc tradīcijas bija karaļi, noliekušies Bērna priekšā, pēc tam kad Jeruzalemē viņi bija jautājuši: „Kur atrodas Jūdu ķēniņš, kas piedzimis?” (Mt 2,2).

Un šis jautājums mani tagad skubina aplūkot Jēzu, kurš guļ silītē (Lk 2,12), vietā, kas piemērota tikai dzīvniekiem. Kungs, kur ir tava karaļa varenība: diadēma, zobens, scepteris? Tie Viņam pieder, un Viņš tos negrib: Viņš valda ietīts autiņos. Tas ir trausls karalis, kas mums atklājas neaizsargāts: tas ir mazs bērniņš. Kā lai neatsaucam atmiņā šos apustuļa vārdus: Viņš sevi iztukšoja, pieņemot kalpa veidu (Flp 2,7).

Mūsu Kungs iemiesojās, lai mums atklātu Tēva gribu. Un, lūk, vēl būdams šūpulī, Viņš mūs māca. Jēzus Kristus mūs meklē – un Viņa aicinājums ir aicinājums uz svētumu –, lai mēs kopā ar Viņu piepildītu Pestīšanas darbu. Pārdomājiet Viņa pirmo mācību: mums jākļūst par līdzpestītājiem, cenšoties uzvarēt nevis savu tuvāko, bet sevi pašu. Kā Kristum mums jāiztukšojas, izjūtot, ka esam citu kalpi, lai viņus vestu pie Dieva.

Kur ir karalis? Vai tad Jēzus nevēlētos vispirms valdīt pār sirdīm, pār tavu sirdi? Tādēļ Viņš ir tapis Bērns: kas tad nemīlētu mazu būtni? Kur atrodas Karalis? Kur ir Kristus, ko Svētais Gars cenšas izveidot mūsu dvēselē? Tas nevar atrasties augstprātībā, kas mūs nošķir no Dieva. Tas nevar atrasties mīlestības trūkumā, kas mūs izolē no citiem. Kristus tur nevar atrasties; tur cilvēks paliek viens pats.

Pie Bērna Jēzus kājām šajā Epifānijas dienā Karaļa priekšā, kam nav karaļvaras redzamu zīmju, jūs varat teikt: Kungs, atņem no manas dzīves augstprātību, salauz manu patmīlu, šo vēlmi sevi apliecināt un sevi uzspiest citiem. Dari, lai manas personības pamats ir sevis pielīdzināšana Tev.

Ticības ceļš

Gala mērķis nav viegls – pielīdzināt sevi Kristum. Bet tas tomēr nav smagi, ja mēs dzīvojam tā, kā Kungs mums ir mācījis: ja ik dienas steidzamies pie Viņa Vārda, ja mūsu dzīve ir sakramentālās realitātes piesātināta Euharistijā, ko Viņš mums atstājis uzturam; jo kristieša ceļš ir viegli ejams, kā to atgādina kāda sena manas dzimtenes dziesma. Dievs mūs aicinājis skaidri un nepārprotami. Kā Austrumu gudrie mēs ieraudzījām zvaigzni – gaismu un ceļu – mūsu dvēseles debesīm.

Mēs ieraudzījām Viņa zvaigzni austrumos, un mēs ieradāmies Viņu pielūgt (Mt 2,2). Mums ir līdzīga pieredze. Arī mēs esam ievērojuši, ka pamazām jauna gaisma uzausa mūsu dvēselē: vēlme kļūt par kristieti pilnībā – ja jūs man atļaujat lietot šādu izteikumu − rūpes uztvert Dievu nopietni. Ja ikviens no jums tagad sāktu skaļā balsī stāstīt sava pārdabiskā aicinājuma vēsturi, pārējie nāktu pie slēdziena, ka tas viss bija dievišķs. Pateiksimies Dievam Tēvam, Dievam Dēlam, Dievam Svētajam Garam un arī Jaunavai Marijai, caur kuru pie mums nonāk visas debesu svētības, par šo dāvanu, kas kopā ar ticību ir lielākā, ko Kungs var piešķirt kādai radībai: stingra apņēmība sasniegt mīlestības pilnību, esot pārliecinātam, ka profesionālo un sociālo pienākumu vidū svētums ir ne tikai iespējams, bet arī nepieciešams.

Ar kādu iejūtību Kungs mūs aicina! Viņš runā cilvēka vārdiem kā tāds, kas iemīlējies: es tevi saucu vārdā… tu esi mans (Is 43,1). Dievs, kurš ir skaistums, lielums, gudrība, mums paziņo, ka mēs Viņam piederam, ka Viņš mūs izraudzījis kā Viņa bezgalīgās mīlestības galamērķi. Ir jābūt stiprai ticības dzīvei, lai neizkropļotu šo brīnumu, ko dievišķā Apredzība mums uztic. Mums jābūt tādai ticībai kā Austrumu gudrajiem – pārliecībai, ka ne tuksnesis, ne vētras, ne oāzes miers mums nebūs par šķērsli, lai nonāktu mūžīgajā Betlēmē, kas ir galīgā dzīve kopā ar Dievu.

Ticības ceļš ir upuru ceļš. Kristīgais aicinājums mums neliek mainīt vietu, bet mums pieprasa, lai mēs atteiktos no visa, kas ir šķērslis Dieva gribai. Gaisma, kas uzaust, ir tikai sākums. Mums tai jāseko, ja vēlamies, lai šī gaisma būtu zvaigzne un pēc tam – saule. Kad Gudrie bija Persijā – raksta svētais Jānis Hrizostoms –, viņi redzēja tikai zvaigzni; bet, kad viņi pameta savu tēviju, viņi ieraudzīja pašu taisnības sauli. Varam pat teikt, ka viņi nebūtu turpinājuši redzēt zvaigzni, ja būtu palikuši savā zemē. Tad steigsimies arī mēs; un, pat ja visi tam pretojas, skriesim uz šī Bērna mājām (Svētais Jānis Hrizostoms, Matthaeum homiliae, 6, 5 (PG 57, 78)).

Stingra noturība savā aicinājumā

Mēs ieraudzījām Viņa zvaigzni austrumos, un mēs ieradāmies Viņu pielūgt. Dzirdot šos vārdus, Herods samulsa un kopā ar viņu visa Jeruzaleme (Mt 2,2-3). Šī aina atkārtojas vēl mūsdienās. Dieva lieluma priekšā, sastopoties ar cilvēciski nopietno un reizē dziļi kristīgo lēmumu, ko daudzi cilvēki pieņem, − dzīvot saskaņā ar savu personisko ticību, netrūkst cilvēku, kas apmulsuši brīnās un pat tiek apgrēcināti. Šķiet, ka tie nepieņem nevienu citu realitāti kā vien to, kas ietilpst viņu aprobežotos šīs zemes apvāršņos. Sastopoties ar dāsnumu, ko viņi var saskatīt pie cilvēkiem, kas sadzirdējuši Kunga aicinājumu, viņi uzsmaida ar ironiju, nobīstas un – dažos gadījumos, kas šķiet patiesi patoloģiski, – viņi pieliek visas savas pūles, lai nepieļautu svēto lēmumu, ko kāds apzināti pieņēmis pilnīgā brīvībā.

Man gadījies būt par īstas vispārējas sacelšanās liecinieku pret tiem, kas bija nolēmuši veltīt visu savu dzīvi kalpošanai Dievam un citiem cilvēkiem. Daži cilvēki ir pārliecināti, ka Kungs nevar izraudzīt to, ko Viņš vēlas, viņiem neprasot atļauju, un ka cilvēks nav spējīgs pilnībā izmantot savu brīvību, lai atbildētu ar jāvārdu uz Mīlestību vai to noraidītu. Ikvienas dvēseles pārdabiskā dzīve ir kaut kas otršķirīgs tiem, kas tā domā; viņi domā, ka tai jāpievērš uzmanība tikai tad, kad tikušas apmierinātas cilvēka ērtības un viņa egoisma vēlmes. Ja tas tā būtu, kas tad paliktu pāri no kristietības? Vai tad Jēzus vārdi, kas ir pilni maigas mīlestības un reizē prasīgi, ir domāti tikai tam, lai tajos ieklausītos vai drīzāk - lai tajos ieklausītos un tos ieviestu dzīvē? Viņš taču teicis: Esiet pilnīgi, kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs (Mt 5,48).

Mūsu Kungs vēršas pie visiem cilvēkiem, lai tie nāktu pie Viņa un būtu svēti. Viņš neaicina tikai Austrumu gudros, kas bija gudri un vareni; jau pirms tam Viņš bija sūtījis Betlēmes ganiem nevis zvaigzni, bet kādu no saviem eņģeļiem (sal. Lk 2,9). Bet visiem – nabagiem un bagātajiem, izglītotajiem un tiem, kas lielā mērā tādi nav, –jāveicina savā dvēselē pazemīgā attieksme, kas ļaus ieklausīties Dieva balsī.

Aplūkojiet Heroda piemēru: viņš bija šīs zemes varenais, un viņš varēja balstīties uz gudro sadarbību – uzaicinājis visus augstos priesterus un tautas rakstu mācītājus, viņš jautāja, kur bija jāpiedzimst Mesijam (Mt 2,4). Taču ne viņa vara, ne viņa gudrība viņam neļāva atpazīt Dievu. Viņa nocietinātajai sirdij vara un gudrība bija ļaunuma līdzekļi – bezjēdzīgā vēlme iznīcināt Dievu, dažu nevainīgu bērnu dzīvības nicinājums.

Turpināsim lasīt svēto Evaņģēliju: Tie viņam sacīja: Betlēmē Jūdu zemē, jo tā raksta pravietis: „Un tu, Betlēme jūdu zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas pilsētām, jo no tevis nāks valdnieks, kas ganīs manu Izraēļa tautu” (Mt 2,5-6). Mēs nevaram ignorēt šīs dievišķās žēlsirdības detaļas: tas, kas atpestīs pasauli, dzimst kādā nomaļā ciemā. Dievs nešķiro cilvēkus, kā to uzstājīgi atkārto Svētie Raksti (sal. 2 Hr 19,7; Rom 2,11; Ef 6,9; Kol 3,25 utt). Lai kādu dvēseli aicinātu dzīvot pilnīgā saskaņā ar ticību, Dievs nepievērš uzmanību ne bagātības vērtībai, ne ģimenes dižciltībai, ne izglītības augstajam līmenim. Aicinājums notiek pirms jebkuriem nopelniem: Zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār vietu, kur bija bērns (Mt 2,9).

Aicinājums ir pirmais. Dievs mūs mīl, pirms nekā mēs spējām vērsties pie Viņa, un tas ir Viņš, kurš ielej mūsos mīlestību, ar kuru mēs varam Viņam atbildēt. Dieva tēvišķā labestība nāk mums pretī (Ps 78,8). Mūsu Kungs nav tikai taisnīgs. Viņš ir daudz kas vairāk par to: Viņš ir žēlsirdīgs. Viņš negaida, ka mēs ietu pie Viņa; Viņš apsteidz mūs ar tēvišķas mīlestības nepārprotamām liecībām.