Numuru saraksts

Mācīsimies no šīs Jēzus attieksmes. Savas zemes dzīves laikā Viņš atteicās pat no slavas, kas Viņam pienācās, jo Viņš, kuram bija tiesības, ka pret Viņu izturas kā pret Dievu, pieņēma kalpa un verga veidolu (sal. Flp 2,6-7). Kristietis caur to var saprast, ka vienīgi Dievam pienākas viss gods un ka viņš nevar Evaņģēlija cildeno diženumu padarīt par ieroci, kas kalpotu cilvēciskām interesēm un ambīcijām.

Mācīsimies no Jēzus. Viņa attieksme, atsakoties no jebkādas cilvēciskas slavas, ir pilnīgā saskaņā ar īpašās misijas lielumu – Dieva mīļotā Dēla misiju, kurš iemiesojas, lai glābtu cilvēkus. Tā ir misija, ko Tēva pieķeršanās ieskāva ar maiguma pilnām rūpēm: Filius meus es tu, ego hodie genui te. Postula a me et dabo tibi gentes hereditatem tuam (Ps 2,7-8); tu esi mans Dēls, šodien es tevi esmu dzemdinājis. Prasi, un es tev došu tautas par īpašumu.

Kristietis, kas, sekojot Kristum, dzīvo šādā pilnīgā Tēva pielūgsmē, arī saņem no Kunga mīlošas saudzības apliecinājumu: Tādēļ, ka viņš man stipri pieķēries, es viņu izglābšu; es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst manu vārdu (Ps 90,14 Svētās Mises psalms).

Kāda dīvaina spēja piemīt cilvēkam aizmirst visbrīnišķīgākās lietas un viegli pierast pie noslēpuma! Šajā Gavēņa laikā no jauna pārdomāsim par to, ka kristietis nevar būt virspusējs. Pat iegrimušam savā ikdienas darbā, citu cilvēku, savu līdzgaitnieku, vidū, aizņemtam, nodarbinātam, pastāvīgi uzvilktam, kristietim vienlaikus jābūt pilnīgi iegrimušam Dievā, jo viņš ir Dieva bērns.

Dievišķā filiācija ir priecīga realitāte, mierinošs noslēpums. Šī dievišķā filiācija piepilda visu mūsu garīgo dzīvi, jo tā mums iemāca satikties ar mūsu Debesu Tēvu, Viņu pazīt, Viņu mīlēt. Tādējādi tā piepilda ar cerību mūsu iekšējo cīņu un mums piešķir mazu bērnu paļāvīgo vienkāršību. Vēl vairāk, tieši tādēļ, ka mēs esam Dieva bērni, mēs esam aicināti ar mīlestību un apbrīnu kontemplēt visas lietas, kas nākušas no Dieva, Radītāja un Tēva, rokām. Tādējādi mēs esam kontemplatīvi pasaulē, mīlot pasauli.

Gavēņa laikā liturģija mums atgādina par Ādama grēku cilvēka dzīvē. Ādams nevēlējās būt labs Dieva bērns, viņš sacēlās pret Dievu. Bet arī mēs pastāvīgi dzirdam šīs felix culpa himnas atbalsi – laimīgā, svētlaimīgā vaina – ko visa Baznīca prieka pārpilnībā dziedās Lieldienu Vigīlijas laikā (Lieldienu slavas himna).

Bet, laikam piepildoties, Dievs Tēvs pasaulē sūtīja savu viendzimušo Dēlu, atjaunot mieru tajā, lai atpirkti no grēka adoptionem filiorum reciperemus (Gal 4,5), mēs kļūtu par Dieva bērniem, atbrīvoti no grēka jūga, spējīgi piedalīties Svētās Trīsvienības dievišķajā dzīvē. Tādā veidā jaunajam cilvēkam, šim jaunajam potzaram, kas ir Dieva bērni (sal. Rom 6,4-5), kļuva iespējams atbrīvot no haosa visu radību, atjaunojot visas lietas Kristū (sal. Ef 1,5-10), kas tās samierināja ar Dievu (sal. Kol 1,20).

Šis tātad ir gandarīšanas laiks. Bet, kā jau mēs to redzējām, tas nav nekāds negatīvs uzdevums. Gavēnis jāizdzīvo Kristus dotajā filiācijas garā, kas pulsē mūsu dvēselē (sal. Gal 4,6). Kungs mūs aicina Viņam tuvoties, gribot būt kā Viņš: centieties līdzināties Dievam kā Viņa mīļotie bērni (Ef 5,1), pazemīgi, bet dedzīgi līdzdarbojoties dievišķajā lēmumā savienot sasisto, glābt to, kas pazudis, ienest kārtību tur, kur valdīja grēcīgā cilvēka nekārtība, vest uz patieso mērķi to, kas noklīdis, atjaunot visas radības dievišķo harmoniju.

Gavēņa liturģija dažreiz, kad mēs pārdomājam par to, ko cilvēkam nozīmē attālināšanās no Dieva, iegūst traģiskus akcentus. Bet tas nav pēdējais vārds. Pēdējo vārdu saka Dievs, un tas ir Viņa glābjošās un žēlsirdīgās mīlestības vārds, tātad mūsu dievišķās filiācijas vārds. Lūk, kādēļ šodien kopā ar svēto Jāni es atkārtoju: Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums dāvājis, lai mēs sauktos un būtu Dieva bērni (1 Jņ 3,1). Dieva bērni, brāļi iemiesotajam Vārdam, tam, par kuru teikts: Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma (Jņ 1,4). Gaismas bērni, gaismas brāļi – lūk, kas mēs esam. Vienīgās uguns, kas spēj aizdegt cilvēka no miesas radīto sirdi, nesēji.

Tagad, kad es apklusīšu, lai turpinātu Svēto Misi, katrs lai pārdomā to, ko prasa Kungs – kādas apņemšanās, kādus lēmumus žēlastības darbība vēlas iedvesmot viņā. Un, saprotot šīs pārdabiskās un cilvēciskās sevis atdošanas un cīņas prasības, atcerieties, ka mūsu paraugs ir Jēzus Kristus. Un ka Jēzus, būdams Dievs, pieļāva, ka tiek kārdināts, lai mūs piepildītu drosme un pārliecība par uzvaru. Jo Viņš nezaudē cīņas, un, ja mēs esam vienoti ar Viņu, mūs nekad neuzvarēs, bet mēs patiešām varēsim saukties un būt uzvarētāji: būt labi Dieva bērni.

Būsim laimīgi. Vismaz es tāds esmu. Raugoties uz savu dzīvi, izdarot sirdsapziņas izmeklēšanu, ko mums pieprasa šis liturģiskais Gavēņa laiks, es saprotu, ka man nevajadzētu tādam būt. Bet es esmu apmierināts, jo es kārtējo reizi redzu – Kungs mani meklē, Kungs aizvien ir mans Tēvs. Es zinu, ka jūs un es izlēmīgi, ar gaismu un žēlastības palīdzību atklāsim to, kas jāsadedzina, un to sadedzināsim; to, kas jāizrauj, un izrausim; to, kas jādod, un dosim.

Protams, tas nav viegls uzdevums. Bet mēs varam paļauties uz skaidru ceļvedi, uz šo brīnišķīgo realitāti, bez kuras mums nav jāiztiek un mēs nevaram iztikt: Dieva mīlestību uz mums. Ļausim Svētajam Garam darboties mūsos un mūs šķīstīt, lai mēs spētu apskaut Dieva Dēlu krustā un kopā ar Viņu augšāmcelties, jo augšāmcelšanās prieks ir sakņots krustā.

Mūsu Māte Marija, auxilium christianorum, refugium peccatorum: aizlūdz pie sava Dēla, lai Viņš mums sūta Svēto Garu, kas mūsu sirdīs atdzīvinās lēmumu noteiktiem un drošiem soļiem iet uz priekšu, ļaujot pat mūsu dvēseles dziļumos atskanēt šim aicinājumam, kas piepildīja ar prieku vienu no pirmajiem kristiešu mocekļiem: veni ad Patrem (Sv. Ignācijs no Antiohijas, Epistola ad Romanos, 7, 2 (PG 5, 694)), nāc, atgriezies pie sava Tēva, kas tevi gaida.

Lielās Ceturtdienas prieks

Cik labi mēs tagad varam saprast nemitīgo dziedājumu, ko visu laikmetu kristieši skandinājuši Svētās Hostijas priekšā! Dziedi, ak mana dvēsele, šo pagodinātās Miesas, kā arī dārgo Asiņu – pasaules atpircēju – noslēpumu, ko izlēja Auglīgās Jaunavas Dēls, Tautu mūžīgais Karalis (Himna Pange lingua). Dievbijīgi pielūgsim šo apslēpto Dievu (sal. sv. Akvīnas Toma himnu Adoro te devote): Tas ir tas pats Jēzus Kristus, kurš piedzima no Jaunavas Marijas; tas pats, kurš cieta un tika upurēts Krustā; tas pats, kura caurdurtais sāns izlēja asinis un ūdeni (sal. Ave verum).

Lūk, svētais mielasts, kurā saņem pašu Kristu; atjaunojas Viņa ciešanu piemiņa; caur Viņu dvēsele personiski sarunājas ar savu Dievu un iegūst nākamās godības ķīlu (sal. himna O sacrum convivium). Baznīcas liturģija īsos pantos ir apkopojusi mūsu Kunga kvēlās mīlestības vēstures galvenos notikumus.

Mūsu ticības Dievs nav tāla būtne, kas vienaldzīgi noskatās uz cilvēku likteni: viņu ilgām, cīņām un bailēm. Tas ir Tēvs, kurš tā mīl savus bērnus, ka sūta Vārdu, Svētās Trīsvienības otro Personu, lai iemiesojoties Viņš mirtu un mūs atpirktu. Šis pats mīlošais Tēvs mūs tagad maigi pievelk pie sevis caur Svētā Gara, kas mājo mūsu sirdīs, darbību.

No šejienes rodas Lielās Ceturtdienas prieks – saprast, ka Radītājs pārplūdis mīlestībā pret savu radību. It kā visi citi žēlsirdības pierādījumi nebūtu pietiekami, Mūsu Kungs Jēzus Kristus iedibina Euharistiju, lai vienmēr būtu tuvu mums un tāpēc ka Viņš, cik mēs varam saprast, kam patiesībā nekas jau nav vajadzīgs, Savas mīlestības mudināts negrib iztikt bez mums. Trīsvienība ir iemīlējusi cilvēku, žēlastības kārtā pacelto un pēc sava tēla un līdzības (Rad 1,26). radīto; Tā cilvēku ir atpirkusi no grēka – no pēcnācēju pārmantotā Ādama grēka un no ikviena personiskajiem grēkiem – un Tā dedzīgi vēlas iemājot mūsu dvēselē: kas mani mīl, tas pildīs manus vārdus, un mans Tēvs viņu mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un viņā iemājosim (Jņ 14,23).